Reformācija, kas, tēlaini izsakoties, bija atvērusi Bībeli plašam interesentu lokam, joprojām vairo lasītāju skaitu. Lasīšana daļā sabiedrības, un šai daļai ir tendence pieaugt, kļūst par ikdienas dzīves sastāvdaļu. Tā, piemēram, Zviedrijā ap 1680. gadu prot lasīt katrs otrais, kā vīrieši, tā sievietes.
Līdz ar tipogrāfiju un papīrrūpniecības attīstību grāmatas kļūst lētākas, papīrs – plānāks, lokanāks. Pieaug bibliotēku loma izglītībā un intelektuāļu namos. Plašas un gaišas telpas, interjeri papildināti ar globusiem, zvaigžņu pētīšanas instrumentiem un skulptūrām. Savu atsevišķu telpu bibliotēka iegūst arī Baltijas muižās un pilīs. No Kurzemes hercogiem Ketleriem ir saglabājies 18. gadsimta sākuma grāmatu katalogs ar nepilniem 3000 sējumiem, starp tiem arī latviešu grāmatas.
Rīgā darbojas divas tipogrāfijas, sava tipogrāfija un grāmatveikals ir arī Jelgavā. Par to hercogu bibliotekārs un Jelgavas skolas skolotājs Kristiāns Bornmanis 1686. gadā vāciski raksta, te Valža Bisenieka atdzejojums:
Driksas krastā atrodas arī galma drukātava,
Mākslas, dailes gudrības dārgumiem tur gala nava,
Lai ar darbošanās grūta, prāta augļi plūst un plūst,
Tos uz svešām zemēm sūta, kur tie jaunu dzīvi gūst.
Skaistā grāmatnīcā var sagādāt ikviens sev prieku,
Gudrība tur viņu skar, smeļ no tās viņš pilnu sieku.
Tipogrāfija un grāmatveikals līdzās skolai, baznīcai un aptiekai kļūst par klasisku urbānās vides sastāvdaļu.
Līdz ar ģeogrāfiskajiem atklājumiem un tirdzniecības sakaru pieaugumu lasītājos pieaug kāre pēc informācijas. Jau kopš 16. gadsimta vidus rīdzinieki lasa kalendārus, ar 17. gadsimta sākumu – arī avīzes. Pirmās avīzes ir īslaicīgi izdevumi, veltīti kādam konkrētam notikumam, piemēram, senākā Rīgas avīze, pāris numuri, saglabājusies no 1606. gada ar nosaukumu "Patiess jauns laikraksts par šausmīgo kauju starp turkiem un Persijas ķēniņu (..)".
Rīdzinieki lasa arī "Kēnigsbergas Avīzes", kas atceļo divas reizes nedēļā pasta ratos, 1681. gada janvāri arī jaunu Rīgas laikrakstu vāciski - „Rīgas pirmdienu (ceturtdienu) "Ierastā Pasta Avīze", vēlāk arī "Rigische Novellen" jeb "Rīgas Jaunākās Ziņas". Kurzeme savu pirmo laikrakstu sagaidīs tikai 18. gadsimta vidū.
Sieviete Baltijas vācu literārajā ainavā
17. gadsimtā lasītāja un tekstu radītāja lomas joprojām pārklājas. Lasītājs strādā: svītro, pasvītro un izraksta, lasīto radoši pārkārto un papildina, un rada jaunu tekstu. Dzeja ir atsauču un brīvu citātu māksla, teksta atpazīstamība, rakstītāja vārdspēles sagādā prieku arī lasītājam. Ziedu laikus piedzīvo apsveikumi dzejā ģimenes svinībās un līdzjūtīgi, aizgājēju cildinoši panti bērēs.
Baltijas vāciešu dzejai laikmeta mode neiet secen. Tieši šis žanrs glabā pirmo vietējo dzejnieču – sieviešu vārdus Judīte fon Alkensa, Ģertrūde Kālena un rīdziniece Ģertrūde Pafrāte.
Sievietes 17. gadsimta otrajā pusē debitē arī prozā. Bībeles lasīšana un garīgas pārdomas rada t.s. celsmes literatūru un vācu sabiedrībā ienāk jauns apzīmējums Leselust „lasīšanas prieks”.
Garīga satura jeb celsmes grāmatas publicē kurzemniece Anna fon Meduma un suntažniece Katarīna Gillenšērna. Viņas krājums vācu valodā "Garīgs dziedinošs plāksteris un dvēseles zāles" nāk klajā 1677. gadā. Starp citu, Gillenšērna ir divreiz precējusies un laidusi pasaulē 14 bērnus. Viņa ir viena no retajām baroka laikmeta Baltijas vācu literātēm, kuras ģimenes portrets ir aplūkojams joprojām.
Par latviešu valodu kā lasīšanas valodu
17. gadsimtā mācītāju, vairumā gadījumu – vāciešu -, dievvārdi latviešu draudzei kļūst par iknedēļas pienākumu. Bez latviešu valodas zināšanām saruna ar draudzi nav iespējama, ar sliktām zināšanām – tā ir apgrūtinoša. Ārpus dievkalpojuma mācītājam jāveic arī pastorālais darbs un viņš nonāk latviešu zemnieku sētā.
Tieši ar šo laiku – 17. gadsimta pirmo pusi saistīts Georga Manceļa pazīstamais teiciens – "Kas zina, ko tas Vāczemes kaķis saka". Tirdzniecības sakariem pieaugot, izbūvējot ceļus un tiltus, sakārtojot pasta satiksmi, pārvietošanās Baltijā kļūst arvien intensīvāka. Arī tā diktē nepieciešamību pēc latviešu valodas grāmatām – vārdnīcām un gramatikām. Un lauku mācītājmuižās aizsākas latviešu valodas izpēte.
Pirmo vācu latviešu vārdnīcu (1638) – laiž klajā Georgs Mancelis (1593–1654). Tai ir trīs daļas – tradicionāla tulkojoša, sarunvalodas vārdnīcas un beigās desmit sarunu paraugi. Virzoties no vienkāršākā uz sarežģītāko, no atsevišķa vārda tulkojuma uz iespēju likt lietā uzreiz gatavu frāzi, Mancelis apmierina katra tās lietotāja vajadzības. Izdevums ir ļoti populārs.
Gandrīz vienlaikus ar Manceli pie latviešu valodas gramatikas strādā Kokneses un vēlāk Aizkraukles mācītājs Johans Georgs Rehehūzens, to vispirms izplatot rokrakstā, kā viņš pats norāda „..lai modinātu prieku un baudu, apgūstot šīs valodas iemaņas”.
Arī Rehehūzens gramatikai pievieno nelielu frazeoloģijas daļu latviešu un vācu valodā, tāpat kā Mancelis to sākot ar ceļojuma tēmu – ar situāciju, kurā šāda grāmata acīmredzot visvairāk nepieciešama. Meklējot naktsmājas vai maltīti, vācietis ir ienācis latviešu sētā. Ja ne pateikt, tad vismaz ir iespēja izlasīt nepieciešamās frāzes un tikt ar situāciju galā. Kā raksta Rehehūzens, kad „maltīt” paēdis un kādu „stopiņ” alus ir izdzēris, iejūdz un brauc atkal tālāk”.
Ar Rehehūzenu un Manceli maisam gals ir vaļā – ir vārdnīca un gramatika, kuru papildināt un uzlabot. Kam vien ass prāts un dzirdīgas ausis, tas lasa un pēta, papildina un labo. Nekad iepriekš latviešu gramatika nav tikusi fiksēta rakstu formā,
priekšstats par visai sarežģīto deklināciju sistēmu un darbības vārdu locīšanas bagātīgākajām iespējām jārada no mutvārdiem.
Pa mācītājmuižām klejo manuskripti un vēstules, jau publicētām grāmatām seko jauni izdevumi, gramatiski precīzāki, izteiksmē pilnīgāki. Viņus visus vada viens un tas pats mērķis, kā raksta Georgs Dresels savas gramatikas (1685) ievadā: „vienkārši būt gatavam palīdzēt maniem novadniekiem un ārzemniekiem, kā arī daļēji neapmācītajiem, kas ir apmetušies mūsu mīļajā Rīgā un Livonijā sava darba un citu darījumu dēļ un kuriem nepārtraukti ir darīšana ar latviešiem”.
Latvietis – lasītājs
"Mīļais latvieti, celies nu, topi gaišs!" – ar šiem Glika vārdiem Bībeles Jaunās Derības priekšvārdā varētu raksturot latviešu lasīšanas vēsturē 17. gadsimtu kopumā. Zviedru laiks gadsimta pirmajā pusē iezīmē pakāpenisku latviešu grāmatu pārvirzi no vācu rokām pie latviešu lasītāja.
1631. gadā viens no Manceļa baznīcas rokasgrāmatas ievadiem ir latviski: „Ikkatram Dievabijātājam cilvēkam / kas šo grāmatu lasa”, raksta Mancelis vai „no savu bērnu (..), kas lasīt māk, var likties priekšā lasīties.“ Tomēr gandrīz vienlaikus ar Manceli, kas tobrīd ir iesaistīts zviedru jaunizveidotajā izglītības sistēmā Tērbatā, tagadējā Tartu, no Kurzemes hercogistes skan arī citādas balsis. Dažs Baltijas vācietis iestājas pret latviešu skološanu, jo „ja latviešu bērni turētos pie skolām un apgūtu lasīt un rakstīt prasmi, tas viņus padarītu pārāk gudrus un pārlieku lepnus”. Vēl vairāk mācītājs Pauls Einhorns norāda –
latviešiem skolas nevajag, ja viņi spētu lasīt šīs zemes hronikas, tad uzzinātu par vācu uzkundzēšanos, sarīkotu sacelšanos un vācieši ar šausmīgām slepkavībām un nāvi tiktu no šīs zemes padzīti.
Šīs abas balsis – par un pret latviešu skološanu bailēs no varas grožu zaudēšanas – sekos viena otrai uz pēdām vēl gandrīz visa 19. gadsimta garumā. Tā 1852. gadā, sprīdi pirms jaunlatviešu kustības sākuma Baltijas vācieši spriedīs, ka latviešu meitenēm, kas prot lasīt, vajadzētu aizliegt precēties, bet prasme rakstīt latviešiem vispār nav nepieciešama. Tomēr 17. gadsimta zviedru izglītības politika nosaka, ka ikvienam pilsonim jāprot lasīt, rakstīt un jāzina katehisms, un 17. gadsimtu var saukt arī par latviešu katehismu gadsimtu, tas simtgadu laikā izdots 23 reizes, tai skaitā gadsimta pēdējās desmitgadēs kopā ar latviešu ābeci (!).
17. gadsimta beigās Vidzemē darbojas 68 draudzes skolas un deviņas muižas skolas. Rīgas rāte nosaka – visiem bērniem jāprot lasīt, rakstīt un jāzina katehisms, tos, kas neprot lasīt, aizliegts pieņemt amatos. Gadsimta beigās Rīgā latviešu skolu skaits tuvojas desmitam. Kurzemē un Latgalē šādas vienotas izglītības politikas nav. Tomēr par latviešu lasītāju skaita pieaugumu Kurzemē netieši liecina pirmā par latviešu saziedotiem līdzekļiem publicētā dziesmu grāmata īpaši Mežmuižas un Kukuru draudzes vajadzībām. No tās šodien, starp citu, saglabājies tikai viens eksemplārs.
Līdz 1702. gadam latvieši izpērk ap 850 Bībeles tulkojuma pirmiespiedumu. Tomēr labi iesāktais latviešu izglītošanas darbs kara laikā pārtrūkst. Gan negribētos ticēt, ka zviedru ieguldījums latviešu izglītības centienos būtu palicis bez sekām. Kaut arī nav zināmi konkrēti latvieši, kas Glika Bībeli pirkuši, ir skaidrs, ka vēl 1819. gadā tā ir bijusi kādas Sesavas zemnieces īpašumā, kas to nesavtīgi uzdāvinājusi tikko Baltijas vāciešu dibinātajam Kurzemes Provinces muzejam.
Savukārt 1730. gados Cēsu mācītājs Pauls Meijs (1676– 1739) savā latviešu katehismā ir ierakstījis parādniekus, kas nav samaksājuši par grāmatu iesiešanu, starp tiem lielākajai daļai ir latviešu vārdi: Cekulītis, Stūks, Medne, Lauris Cēlis, muižas puisis Jēkabs, Ozoliņš u.c. (LU AB MR). No Bībeles otrā – 1739. gada izdevuma latviešu lietoti eksemplāri jau ir saglabājušies kuplākā skaitā. Tā, starp citu, ir pirmā latviešu grāmata, kurā doti norādījumi, kā būtu jālasa - ar apdomāšanu, jo „dažs lasa par garu laiku vien, jeb ar lepnīgu sirdi un tāpēc vien uz lasīšanu dodās, ka viņš var priekš citiem cilvēkiem rādīties un lielīties: kāds lasītājs un liels grāmatnieks (..) viņš esots. (..) daži cilvēki tās stāstīšanas vien lasa, to vien labprāt gribēdami zināt, kādi tie cilvēki vecos laikos bijuši, kādā zemē un kādā vīzē tie ir dzīvojuši, cik veci viņi palikuši, kādi ķēniņi ir valdījuši, kādus karus tie ir turējuši, kurš otru uzvarējis“. Bet nē, īstā lasīšana ir „lūgšana un apdomāšana (..) kā viena redele jeb trepes, ar ko mēs savā sirdī uz Dievu uzkāpjam“, atgādina šo rindu autors mācītājs Blafūss. Tādējādi šie 1739. gada latviešu Bībeles ceļa vārdi ir pirmais teksts latviešu valodā, kas vedina pārdomāt lasīto. Ir izaudzis latvietis, ar kuru ir vērts to pārrunāt.
Ar pilnu eseju var iepazīties literatūras un filozofijas interneta žurnālā "Punctum".
