Runas un rakstības diskusijas sakarā īpaši zīmīgs ir Deridā Platona dialoga “Faidrs” lasījums. Šajā Platona darbā filosofs Sokrats un kāds jauns cilvēks vārdā Faidrs diskutē par mīlestības būtību, dvēselēm un cita starpā – runu rakstīšanu. Viņi spriež par to, kāpēc uzrakstītas runas vērtējamas zemāk par runātām runām, un Sokrats pastāsta ēģiptiešu leģendu par to, kā dievs Teuts demonstrējis valdniekam Tamūnam jaunu izgudrojumu – burtus –, kas varētu padarīt ēģiptiešus gudrākus un uzlabot viņu atmiņu. Valdnieks dāvanu tomēr noraida, sakot, ka tā ir ne vien bezjēdzīga, bet pat kaitīga, jo nevis uzlabos atmiņu, bet radīs aizmāršību; cilvēki uzticēsies rakstītajam, nevis domās paši, un kļūs tikai šķietami gudri, nevis gudri. 5. un 4. gs. p.m.ē. tapušie Platona dialogi ir sava laikmeta paradigmas maiņas liecība. Tie ir rakstiski filosofiski sacerējumi, kuros fiksēta mutvārdu kultūras forma – filosofija, kas reiz tika praktizēta sarunājoties.
21. gadsimta sākumā, kad daudz runāts par krīzi lasīšanas kultūrā, par cilvēku nevēlēšanos lasīt un no tās izrietošo lasīt un rakstīt prasmes pasliktināšanos, rakstības jautājums negaidīti atkal iznācis priekšplānā. Dažkārt tas ticis uztverts pat kā eksistenciāli būtisks jautājums, no kura atkarīgs, kas nākotnē notiks ar modernajām civilizācijām. Vai tās turpinās uzsākto zinātņu attīstības ceļu, vai pieredzēs zināšanu eroziju, izglītības sistēmas sabrukumu? Vai norisināsies zinātņu – un īpaši no teksta tik atkarīgo humanitāro zinātņu – stagnācija un varas nonākšana arvien neaptēstāku un tuvredzīgāku līderu rokās?
Vai nauda un vara drīz piederēs dažām globālām korporācijām un korumpētām valdībām, kas netraucēti manipulēs ar bezpalīdzīgām, no ekrāniem atkarīgām masām? Un tas viss gandrīz tikai tādēļ, ka kādā dienā bērni atteicās lasīt “Kapteiņa Granta bērnus” un “Toma Sojera piedzīvojumus”?
Nevilšus jāatceras valdnieka Tamūna bažas par rakstīt un lasīt prasmes postošo ietekmi uz cilvēku gudrību. Pavisam skaidrs, šķiet, tikai viens – kaut kas atkal mainās.
Universitāte pie gludināmā dēļa
Vēl nesen, apceļot modernos analfabētus, bija normāli jokot, ka tādi lasa tikai komiksus un mācību stundās viņiem kaut ko var ieskaidrot tikai ar bilžu palīdzību. Sekojot šai loģikai, kultūra, kurā teksta vietā kā komunikācijas medijs arvien biežāk stājies attēls, būtu uzskatāma par mazāk intelektuālu. Jauno mediju kultūra ir attēlu kultūra – 20. gadsimtā ar grāmatu sāk konkurēt kino, televīzija, dator- un video spēles, 21. gadsimtā tiem pievienojas multimodālais tīmekļa saturs.
Šī gadsimta sākumā jauno mediju teorētiķis Ļevs Manovičs rakstīja – “Dators piepilda kino solījumu kļūt par vizuālu esperanto… Patiešām, šodien miljoniem datoru lietotāju sazinās cits ar citu ar kādas datora saskarnes starpniecību. Un, atšķirībā no kino, kur lielākā daļa “lietotāju” “saprot” kino valodu, bet tajā “nerunā” (t.i., nerada filmas), visi datoru lietotāji “runā” saskarnes valodā.” Tā Manovičs.
Tieši personālie datori un mobilās ierīces rada iespējas vizuālos medijus ne vien patērēt, ļauties to iedarbībai, bet arvien vairāk aktīvi iekļauties satura radīšanā. Tomēr, lai arī varam piekrist Manovičam, ka vairums lietotāju prot veikt vienkāršas darbības, izmantojot datoru – piemēram, rakstīt un sūtīt ziņas, t.sk. lietot grafiskus komunikācijas elementus un fotoattēlus – tikai nedaudzi patiešām brīvi runā multimodalitātes valodās, prot apstrādāt attēlus, montēt video, radīt tīmekļa lapas, veidot infografikas vai animācijas.
Multimodālas komunikācijas pasaulē radušies jauna veida analfabēti – grafiskā dizaina, video un skaņas apstrādes nemākuļi. Lai arī skolās audzēkņi arvien biežāk tiek aicināti savas zināšanas demonstrēt ar ne-tekstuālu vai multimodālu mediju palīdzību, atbilstošu prasmju apguvei pagaidām netiek veltīts tik daudz uzmanības, kā rakstītā teksta gramatikas apguvei. Tomēr, šķiet, nemanāmi noticis tā, ka
komunikācija ar attēlu starpniecību, salīdzinot ar tekstuālu komunikāciju, vairs netiek uzskatīta par primitīvāku – katrā ziņā ne vairumā gadījumu.
Domājot par elektronisko mediju sniegtajām vizualizācijas iespējām, šķiet, kādu laiku nepamanījām, ka jaunie mediji aktualizē vēl kādu komunikācijas modalitāti – skaņu. Jau 20. gadsimtā cilvēka ikdienā ienāk daudz klausāma pārraidīta satura – telefonsarunas, radio un televīzijas pārraides, mūzikas un filmu ieraksti. Tomēr, šķiet, tieši līdz ar personālo mobilo ierīču un ātra interneta ieviešanu skaidrāk iezīmējas parādība, ko mācītājs, filozofs un literatūrzinātnieks Valters Ongs 20. gadsimta 70. gados nodēvēja par sekundāro oralitāti (secondary orality) jeb otrās pakāpes mutvārdu kultūru. Pirmā – sākotnējā – mutvārdu kultūra sabiedrībās pastāv pirms informācijas nodošanai un saglabāšanai plaši sāk izmantot rakstību. Pāreja no mutvārdu kultūras uz rakstības kultūru nekad nav kosmētiska – rakstības tehnoloģiju iespaidā daudzkārt paplašinās valodas iespējas. Rakstības kultūrās apritē ir simtiem reižu lielāks vārdu skaits, nekā mutvārdu kultūrās. Mainās cilvēku domāšanas formas, zināšanu uzkrāšanas un tālāk nodošanas prakses un sabiedrības struktūras.
Atceros, kaut kur lasīju: kad pirms simts gadiem sāka raidīt radio, tika pareģots, ka tas padarīs nevajadzīgas universitātes un bibliotēkas. Zināšanas turpmāk varēs translēt attālināti, turklāt neierobežoti lielam cilvēku skaitam. Radio tolaik šo fantāziju nepiepilda, taču, iespējams, esam tam mazliet tuvāk šodien, kad saturu varam brīvāk izvēlēties un atskaņot jebkurā laikā. Tīmeklī atrodami universitāšu lekciju ieraksti, audiogrāmatas, raidījumi, intervijas, izglītojoši videodarbi par fiziku, matemātiku un literatūru, kulinārijas, šūšanas un kokapstrādes pamācības, padomi, kā tikt galā ar lauztu sirdi vai blaktīm. Tiesa, pašu populārāko un visvairāk pelnošo "YouTube" satura veidotāju vidū atrodami galvenokārt cilvēki, kas auditorijas priekšā aizraujoši spēlē datorspēles, smīdina un rāda sporta trikus, demonstrē, kā pareizi lietot kosmētiku, vai izmēģina bērnu rotaļlietas – proti, tas ir saturs, kas paģēr lūkošanos ekrānā. Tomēr lielu daļu materiāla var klausīties, īpaši neskatoties – braucot mašīnā, sportojot vai gludinot veļu. 19. gadsimta beigās kādas zemnieku meitenes problēma varēja būt nepieciešamība darīt monotonu darbu, lai arī labāk būtu gribējies lasīt grāmatas. Tagad ikviens var uzlikt austiņas un aust, vērpt, izšūt, adīt, vienlaikus klausoties jaunāko Juvala Harari grāmatu un laiku pa laikam noskatoties arī kādu adīšanas video.
Bez šaubām, pamatoti var jautāt, vai jaunie klausīšanās un skatīšanās ieradumi zināšanu apguves sistēmu sabiedrībā bagātina, grauj vai nekā īpaši neietekmē. No vienas puses, literatūras pētnieks vairāk uzzina par evolucionāro bioloģiju un atkritumu pārstrādi, no otras puses – pa to laiku guļ nelasīti jaunākie romāni.
Runātāji
Par to, ka multimodālās komunikācijas uzplaukuma laikmetā runas aspektam ir ļoti būtiska nozīme, liecina tendence senāk rakstībai paredzēto vietu aizpildīt ar runātu saturu. Skolās sacerējumu vietā jāuzstājas ar runām, literatūras stundām uz papēžiem min teātra mākslas stundas, ziņu portālos teksta interviju vietā ir video intervijas, blogu vietā tiek filmēti vlogi, konferences tiek translētas tiešraidē vai ierakstītas.
Jo vairāk klausāma satura mūsu ikdienā, jo niansētāk, jutīgāk to uztveram, lielāku vērtību piešķiram runas mākslai – prasmei noturēt klausītāja uzmanību, izskaidrot un pārliecināt. Tiek sagaidīts, ka profesors, kurš ielūgts uzstāties konferencē, nelasīs savu runu no lapas vai vismaz radīs iespaidu, ka to nedara. Gudrs runātājs pārlieku nepaļausies arī uz savu slīdrādi, nežestikulēs ekrāna virzienā, sakot “kā redzat” un neko daudz nepaskaidrojot, jo var gadīties, ka no pēdējām rindām sīko druku redzēt nevar, var gadīties, ka zālē ir neredzīgs cilvēks vai gluži vienkārši – runa tiek ierakstīta kā klausāms materiāls.
Lai arī varētu rasties iespaids, ka konferenču sērijas TED nevainojamās runas vai runas, kuras prezidenti televīzijā lasa no ekrānšpikeriem, ir publiskās runas ideāls, tas nav standarts, pēc kura tiecas tūkstošiem video un audio raidījumu veidotāju "YouTube" un citās platformās. Lai arī runātāji visdrīzāk rūpīgi gatavo savus raidījumus, vairums apzināti necenšas izklausīties tā, it kā “runātu no grāmatas”. Samontētā materiālā ar nolūku tiek iekļauta pārteikšanās un iestrēgšana, tiek atkārtoti vārdi un frāzes, tiek lietotas klišejas un formulas, labprāt tiek izmantota pazemināta leksika un joki. Neatkarīgi no tā, vai "YouTube" slavenība runā par savu “novājēšanas ceļojumu” vai kvantu fiziku, tiek pieņemti runātās valodas spēles noteikumi, kas, no vienas puses, liek izmantot nabadzīgāku vārdu krājumu un vienkāršākas teikuma struktūras, no otras puses, mudina vairāk likt lietā stāstu stāstīšanas tehnikas un retoriskus paņēmienus, kas piešķir sacītajam lielāku pārliecināšanas spēku.
Interneta podraidījumu un video kanālu kultūrā blakus spēļu un fitnesa industrijām uzplaukusi arī jauna intelektuālo slavenību paaudze. Tādas figūras kā Slavojs Žižeks, Džordans Pītersons, Juvals Harari, Ričards Dokinss, Sems Hariss, Lorenss Krauss, Nīls Degrass Taisons un daudzi citi visdrīzāk sasniedz vairāk ausu, nekā televīzijas raidījumi, kuros 20. gadsimtā piedalījās filosofijas superzvaigznes Rolāns Barts un Mišels Fuko. Lielākā daļa šo intelektuāļu sarakstījuši arī vairākas grāmatas, taču viņu ideju ietekme noteikti nebūtu tik liela, ja klausītājiem nebūtu iespējas desmitiem reižu dzirdēt domu izvērsumu un skaidrojumu dažādās lekcijās, diskusijās un intervijās.
Publiskās runas situācija pieprasa izcili precīzu, viegli saprotamu un emocionāli iedarbīgu domas formulējumu. Atkārtošana palīdz idejas noslīpēt un padarīt viegli iegaumējamas.
Īsi sakot, filosofijas un zinātnes popularitātei “vieglās” mutvārdu valodas lietošana nākusi tikai par labu.
Sūtot sveicienus divarpus tūkstošu gadu senajai sokratiskajai metodei, tiek praktizēta pat “ielu epistemoloģija”, kuras adepti sarunājas ar nejauši uz ielas sastaptiem cilvēkiem un aicina viņus domāt par to, kam tie tic, kāpēc uzskata, ka kaut kas ir patiess un citiem izziņas jautājumiem.
ASV prezidents Donalds Tramps ieguvis reputāciju kā cilvēks, kurš nevēlas un, iespējams, arī nespēj daudz lasīt un labprāt runā, brīvi improvizējot. Dažkārt Trampa runas ir iespaidīgas, citu reizi – nesakarīgas, taču vienmēr tekošas. Kā liecina novērojumi, Tramps lielākoties lieto vienzilbīgus vārdus un tikai pavisam nedaudzus vārdus, kuriem ir vairāk nekā divas zilbes. Teikumi ir īsi un vienkārši, un daži retoriski paņēmieni teiktajam liek izklausīties pārliecinoši, ja vien klausītājs kopumā ir gatavs Trampam noticēt. Trampa piederību mutvārdu tradīcijai apliecina arī, piemēram, viņa paradums piešķirt saviem oponentiem dažādas palamas (Crooked Hillary, Low Energy Jeb, Shifty Schiff u.c.): novērots, ka pastāvīgu epitetu pievienošana vārdiem izplatīta folklorā, kur ozols nereti nav vienkārši ozols, bet ‘kuplais ozols’, kareivis nav vienkārši kareivis, bet ‘brašais kareivis’, princese nav vienkārši princese, bet ‘daiļā princese’ utt.
Iespējams, šāda prezidenta ievēlēšana nebūtu iespējama kultūrā, kurā rakstītajam vārdam ir augsts prestižs – tad nebūtu pieņemams ne pārāk “prastais” runas stils, ne anti-intelektuālisms un erudīcijas trūkums. Varbūt ir kāds patiesības grauds domā, ka kultūra, kurā atdzimst oratora māksla un mutvārdu filosofija, varētu atgriezties arī pie citām pirms-rakstības laikmeta domāšanas formām un senākiem priekšstatiem par to, kā drīkst izklausīties valdnieki.
Domāšana bez grāmatām
Domājot par mutvārdu un rakstības kultūru atšķirībām, protams, nav runa tikai par to, ka vienā gadījuma cilvēki vairāk runā, bet otrā vairāk raksta. Ilgstoši un sistemātiski izmantojot rakstību, tā mainījusi cilvēku domāšanas veidu, tādējādi, ilgstoši un sistemātiski rakstību neizmantojot vai kombinējot ar citām modalitātēm, domāšana varētu mainīties atkal.
Pētnieki izvirzījuši pieņēmumu, ka tieši rakstības iespaidā nostiprinājās prasmes domāt abstrakti, vispārināt, veidot kategoriju hierarhijas, skaidrot parādības secīgi un analītiski. Rakstībā attīstās sarežģītākas gramatiskās formas, jo teksts ir atrauts no saziņas situācijas, un visi konteksti pilnībā jāspēj konstruēt ar teksta līdzekļiem. Vienlaikus notiek atteikšanās no atkārtojumiem, izpušķojumiem un “liekiem” vārdiem, kas dzīvajā runā palīdz veidot runas ritmu un aizpilda pauzes.
Tas nenozīmē, ka nerakstošais cilvēks ir muļķis. Viņš lieliski saprot cēloņu un seku attiecības un orientējas savā dzīves pasaulē. Sabiedrības pirms rakstības nav dabas bērni, kuru izglītības sistēma aprobežojas ar medību meistarklasēm un izklaidējošu leģendu stāstīšanu pie ugunskura. Lai nodrošinātu eksistenci, kopienām nepieciešamas izsmeļošas zināšanas par klimatu, kalendāru, augiem, dzīvniekiem, nāvi, auglību un dzimšanu, medībām, dažādu priekšmetu un būvju izgatavošanu, kulināriju, ģenealoģiju, medicīnu, ģeogrāfiju, navigāciju, morāles normām, rituāliem un daudzām citām lietām. Lai nodrošinātu šo zināšanu pārnesi, tiek izmantotas rūpīgi koptas valodas tehnoloģijas – dažādi stāstījuma žanri un tehnikas, poētiskie paņēmieni, ritms, metrs, aliterācija, asonanse, atkārtojums, kā arī rituāls, deja, priekšmetiski atmiņas palīglīdzekļi.
Interesanti, ka daži teorētiķi digitālās kultūras uzplaukumā saskatījuši nevis tehnokrātisku vēl lielāku attālināšanos no mutvārdu tradīcijas, bet tieši pretēji – tuvināšanos. Ja tradicionāls teksts ir sastindzis, lineārs un ierobežots, tam ir noteikts sākuma un beigu punkts, tad tīmeklī mums ir darīšana ar tīklojumu, kurā varam brīvi izvēlēties virzienu. Teksta kultūrā liela nozīme ir autorībai un ar to saistītajiem piekļuves ierobežojumiem, savukārt tīmeklī (tāpat kā mutvārdu tradīcijā) kultūras līdzradīšanā aicināts iesaistīties ikviens, zināšanas tiek radītas kopīgi.
Ja teksta kultūrā svarīgs ir precīzs atkārtojums, kāda cita autora citēšana, tad tīmeklī atkārtojumi rodas tur, kur ir tie dabīgi iederas, un tiem var būt interpretējošs raksturs – kā džeza mūzikai (vai tautasdziesmai).
Šķirstot mūsdienu pedagoģijai veltītas grāmatas, vērojams optimisms un entuziasms par to, ka nākotnes izglītība varētu nebūt saistīta tikai ar tekstu lasīšanu un rakstīšanu, bet ar veselu senu un jaunu prasmju un pratību klāstu. Tā, piemēram, kāda rokasgrāmata vēsta: “Izglītotība ir estētiska, materiāla un multimodāla. Izglītotība ir ideoloģiska un kultūrā sakņota, un izglītošanās prakses nav fiksētas un statiskas, bet kompleksas, mainīgas un atkarīgas no identitātēm, vietas, laika, telpas, konteksta un kultūras”
Neprotu prognozēt, vai turpmāk ņemsim līdzi labāko no abām – rakstības un mutvārdu – kultūrām, vai kļūsim tikai šķietami gudri. Kā filosofi pašdarbnieki varam minēt, ka kultūrā nostiprināsies tās prakses, kuras izrādīsies noderīgas, un izzudīs tās, kuras būs kļuvušas par apgrūtinājumu.
Pilnu eseju var izlasīt interneta žurnālā "Punctum".
