Lasīšana gūst demokrātisku raksturu, tā vairs nav garīgās elites privilēģija, bet grāmatu pasaule ir kļuvusi par ikviena cilvēka dzīves ietvara daļu. Latviešiem pašiem attīstot savu valodu un kultūras autonomiju, ar inteliģences centieniem un grāmatas līdzdalību
no vācu kundzībai pakļautu cilvēku masas tiek izveidota nācija, kas lasa.
Latvijas vācu sabiedrībā attieksmē pret lasīšanu krasas pārmaiņas nenotiek. G. Merķelis raksta [1]: “Lai gan Baltijā dzīvo ap 80 000 vāciešu, izdevēji var kalkulēt, ka viņiem būs tikai 150-200 pircēju”.
Latviešu grāmatu metieni arvien aug, un pamatnācija ir galvenā lasošās sabiedrības daļa, kas sevišķi gadsimta 2. pusē attīstās ar nepieredzētu intensitāti. Tas ir grāmatu zelta laiks, jo masu komunikācijas līdzekļu tirgū iespieddarbiem nebija konkurentu un grāmatniecībā kūsāja liela rosība kā izdevēju, tā lietotāju galā.
Gadsimta sākumā pēc statistikas datiem lasīt prata puse latviešu, tomēr mācītāji pēc pārklaušināšanām liecina, ka vairums lasīja tikai ar grūtībām un piespiešanu, par aktīviem lasītājiem izveidojās tikai aptuveni katrs desmitais. Gadsimta beigās lasīt prot ap 75-90% Kurzemes un Zemgales iedzīvotāju, no tiem par aktīviem lasītājiem kļūst liela daļa, daudzi latvieši ir lasīšanas kaislības pārņemti. Gadsimta beigās izveidojies modernais cilvēks, kurš savās jūtās, paradumos un attieksmēs pret literatūras estētiku būtiski neatšķiras no mūsdienīgā.
No lasīšanas vajadzības līdz lasīšanas baudai
Līdz 19. gadsimta 30. gadiem zemnieku ģimenes grāmatplauktu veidoja neliela izlase: katrā mājā netrūka Bībeles, dziesmu un sprediķu grāmatas, izveidojās tradīcija iegādāties kalendāru pirms Ziemassvētkiem. Gadījās arī pa kādai stāstu vai ziniskai grāmatai, tomēr laicīga satura grāmatas bija retums, un tās arī turēja par nieku grāmatām un to lasīšanu – par veltīgu laika kavēkli.
Ar Anša Leitāna stāstu tulkojumiem no vācu valodas norisa apvērsums attieksmē pret grāmatu, klausoties vai lasot paši cilvēki atklāja literāras vielas burvību un pievilcību, jo Leitāns “modināja lieliski lasīšanas prieku ar saviem viegli saprotamiem un gaiša satura rakstiem” - tā Matīss Kaudzīte. Pieraduši pie literārās vielas, cilvēki gaidīja arvien jaunus stāstus, kas savukārt veicināja grāmatu skaita pieaugumu.
Kad lasīšanas kāre bija modusies, daudziem trūka lasāmvielas. Aleksandrs Štūls atceras [2]: “Sākumā, kamēr latviešu rakstniecība vēl nebij pārplūdusi, es izlasīju visas grāmatas un žurnālus, kādi vien latviešu valodā parādījās klajā”. Tāpēc grāmatas labi iegaumēja un pārlasīja, izsakoties rakstnieka Ernesta Dinsberga vārdiem [3], “desmitreiz caurlasīja, un tad arī krieti zināja, kas tur iekšā”.
Izdoto latviešu grāmatu skaits gadsimta pirmajās desmitgadēs nepārsniedza 10 grāmatas gadā, bet tā beigās jaunizdevumu skaits bija pieaudzis līdz 300, tā ka cilvēks vairs nespēja izlasīt visas latviešu grāmatas un to kopums nodrošināja izvēles iespējas.
Gadsimta gaitā būtiski mainījās grāmatu repertuārs. Neobligāto, no augšas (mācītāju, muižnieku u.c. dzīves noteicēju) neuzspiesto grāmatu skaits strauji pieauga, sākot ar 30.-50. gadiem, ietverot reliģiski moralizējošas apceres, kas žanriski veido starpslāni starp reliģisko lasāmvielu un daiļliteratūru, ziniskās un praktiskās grāmatas, dažādojas mācību grāmatu klāsts, iznāk aktualitāšu izdevumi. Gadsimta pēdējā trešdaļā aizsākas zinātniskā un enciklopēdiskā literatūra.
Daiļliteratūra bija vispopulārākā grāmatu grupa un sastādīja ap 40% no kopējās grāmatu ražas. Līdztekus pasaules klasikai un vērtīgiem stāstiem un romāniem mazprasīgu patērētāju gaumei atbilda sērijas ar laupītāju, piedzīvojumu un asarainiem mīlestības stāstiem, biezie spraiga sižeta burtnīcu romāni. Gadsimta 2. pusē mazvērtīgi prozas darbi un dzejoļi, mīlestības vēstuļnieki, sapņu tulki, kāršu izstāstīšanas un līdzīgi laika kavēkļa izdevumi sazēla kā nezāles pēc lietus, cilvēki pilsētās un laukos alka pēc grāmatām apgūt smalkas uzvedības standartus. Tai pašā laikā grāmatniecība bagātinājās ar vērtīgu saturu.
Izdodamās literatūras repertuāru noteica tirgus, grāmatu ražošanā arvien vairāk veidojoties pašregulējošai sistēmai, kad izdevēja darbības stimuls ir nevis sabiedriskais pasūtījums, bet stihisks publikas pieprasījums.
Dažādie lasītāji
Gadsimta pēdējā trešdaļā grāmatu kultūra bija attīstīta visos sociālajos slāņos. Zemnieku mājās meklējami galvenie populārās lasāmvielas patērētāji, daudziem bija uzkrāta pat vesela bibliotēka ar lētiem sacerējumiem. Fenomenālu popularitāti ieguva vācu tautas grāmatu autors Kristofs Šmīds ar “Grāfa lielmāti Genovevu’, “Kara lielskungu Eistaķiju”, “Puķu kurvīti” u.c. Laukos sentimentālos stāstus, kas atbilda masu lasītāju daļas iekonservētajai gaumei, lasīja gadu desmitiem ilgi. Kārlis Skalbe atceras [4]: “Bet mūsu mazā mājā vislabāk patika grāmatas, kur varēja labi izraudāties. Tādām jau zem virsraksta stāvēja: “Sirdi aizgrābjošs stāsts”. Ikkatra grāmata nāca ar pievilcīgu solījumu. “Priežu kalna Roze’, “Temzes dēls”, “Pēdējais inkasu karalis”, “Teku atradējs” raugās manī no atmiņu puskrēslas kā romantiskas sejas”.
Lasāmvielas piedāvājumam dažādojoties, asaraino romantiku papildina asi un spraigi sižeti. Pieaugošu lasošās sabiedrības daļu veidoja skolu jaunieši laukos un pilsētās, viņu vidū populāri bija laupītāju un piedzīvojumu stāsti.
Meitenes labprāt izvēlējās biezos burtnīcu romānus, tādus iecienītus tulkojumus kā - “Bālā Grēfene” vai “Belgradas Roze”. Anna Lācis atmiņās [5] par bērnībā lasīto lubu literatūru min “Lauru", kuras burtnīcas slēpusi zem skolas grāmatām, jo māte neļāvusi lasīt sēnalu literatūru. Sievietes lasīja biezus sadzīves romānus, kas iztirzāja jūtu dzīvi un sarežģījumus, piemēram, populāro Marlitas romānu “Zelta Elza”. Arī dzejoļi meiteņu vidū bija cieņā. Sievietes romānu žanra cienītāju vidū veido galveno adresātu un līdz ar jauniešiem un pusaudžiem ir strauji augoša lasītāju grupa.
Saimnieki izvēlējās grāmatas vai avīzes, lai būtu informēti par jaunumiem pasaulē, interesējās par sabiedrisku un sociālu problemātiku, papildināja zināšanas saimniecībā vai pievērsās reālistiski ievirzītai daiļliteratūrai. Piemēram, valodnieka un folklorista Pētera Šmita tēvs runājis par Neikenu, Valdemāru, Krišjāni Kalniņu, Vēberu un Dīriķi, ar lielu interesi lasījis un pārrunājis “Mērnieku laikus”. Citi saimes ļaudis gan tik pamatīgas grāmatas lasīt nevēlējās. Mātes tēvs pievērsies vieglākiem gabaliem - tuvu oriģinālam atstāstījis populārus stāstus – par Robinsonu, par Pūcesspieģeli. Pats Šmits lasījis [6] P. Šaca “Lasāmo grāmatu” un L. Hērvāgena “Skolas maizi”.
90. gados grāmatas prestižs sabiedrībā ir augsts, nelasošs cilvēks nevar skaitīties attīstīts un izglītots. Prestižs tomēr vēl nebija dzinulis ņemt rokās grāmatu, lasīja aiz intereses, tāpēc ka „grāmata ir labākais vientulības stundu draugs” – tā Kārlis Skalbe. Tomēr daudziem
grāmatu draugiem trūka atlases kritēriju un sistēmas, daudzi lasīja katru grāmatu, kas nejauši pagadījās rokās, aktīvi jaunie cilvēki izlasīja visu viņiem pieejamo, atrastu bēniņos, savās vai kaimiņu mājās, kolportiera somā vai uz tirgus letes.
Gadsimta gaitā izveidojās elitārā latviešu lasītāju sabiedrības daļa. Tajā ietilpa augstskolās izglītotie intelektuāļi, liela daļa tautskolotāju, literāti, ierēdņi u.c. Šie cilvēki lasīja ne tikai latviešu valodā, bet arī svešvalodās, galvenokārt vācu un krievu. “Izglītots latvietis tagad ir piespiests ķerties pie citas kādas literatūras, jo latviešu valodā neatrod pienācīgas gara barības”, atzina kāds anonīms laikraksta „Balss” korespondents [7]. Viņi aktīvi iesaistījās sabiedriskās domas veidošanā, bija grāmatu autori un tulkotāji, tādējādi noteica izdodamās literatūras klāstu
Cīņa par labu lasītāju
Ap gadsimta vidu noteicošie vēl ir centieni pievērst cilvēkus grāmatai vispār. Kāds Jānis no Maskavas [8] mudina lasīt kaut kuru grāmatiņu un „tu atradīsi tādu patikšanu, ka drīzāk iztiksi bez maizes kādu dienu nekā bez lasīšanas”. Krišjānis Valdemārs uzrunā inteliģenci [9]: “Jūs, kas labi grāmatnieki, gādājiet, ka patikšana plaukst, grāmatas lasīt un gudrības meklēt”.
Latviešu garīgā elite arvien aktīvāk pārņem no vācu mācītājiem lasīšanas vadības grožus. Šīs pretenzijas cenšas realizēt galvenokārt ar publikācijām laikrakstos, kas gadsimta pēdējā ceturksnī popularitātes ziņā sāk konkurēt ar kalendāriem.
Pakāpeniski pret lasīšanu un grāmatu izvēli veidojas kritiska attieksme. „Ne tas, cik mēs lasām, bet tas, ko lasām, nospriež mūsu izglītošanas stāvokli un raksturi,” vispārējo inteliģences attieksmi pret tautas lasīšanu formulē Andrejs Krūze [10].
70. gados lasīšanas popularitātes pieaugumu pavadošā sēnalu literatūras izplatība kā galveno rūpi izvirza izsvērtu lasāmvielas izvēli, avīžu slejas pilnas ar lubu literatūras kritiku un brīdinājumiem vairīties no tās. Pie gaumes samaitāšanas kritiķi vaino peļņas kāros izdevējus, kas izliekas par „tautas kopējiem”, bet patiesībā ir spekulanti. Lai cik nikni nevērstos lietpratēju šķēpi pret tautas gaumes maitātājiem, vēl arī gadsimta beigās pārmaiņas nejūt, „runāts tikai vējā" - sūdzas skolotājs J. Purmals.
Liela vērība tiek pievērsta lasīšanas kvalitātei, jo pareiza lasīšana veicina labas grāmatas izvēli. Pareizi lasot, cilvēks izvēlas vietu, kur neviens netraucē, un pilnīgi nododas lasīšanai, neļaujot fantāzijai aizklīst prom no lasāmā. Katra grāmata tiek izjusta pilnīgi, ja uzreiz neķeras pie nākamās. Lēna un apdomīga lasīšana tiek vērtēta augstāk par daudzlasīšanu, jo ”ne tas, cik mēs lasām, bet tas, ko lasām, nospriež mūsu izglītošanas stāvokli un raksturi,” secina Andrejs Krūze [11]. Tomēr
atbildīga lasīšana vien kā smagu pienākumu pildot netiek ieteikta, patika un bauda ir neatņemama lasītāja emocija. Un šo emociju cilvēki meklēja un atrada grāmatās. Pat vairāk.
Gadsimta beigu cēlienā daudziem grāmatu mīļotājiem lasīšana ir kļuvusi par kaislību, varbūt pat atkarību. Kritiķiem nākas atzīt, ka lielākā daļa lasa tādas grāmatas, kas kairina lasītāja iedomu, modina ziņkārību, bet nedod teicamas gara darbības. Lai arī avīzēs nemitīgi skubināts [12] ņemt rokās stāstus, kuru nolūks „modināt un ieaudzēt visu, kas teicams, cienīgs un augsts visas cilvēces labā”, tomēr lasītāju liels vairums palika pie „murgu, māņu un noslēpumu pilniem notikumiem”, neticamiem gadījumiem ar bēgšanu, atrašanu, brīnumiem, šaušalām un briesmām.
Presē valdošā gaisotne liecina par tās veidotāju literāro vērtību patiesu izpratni, neviltotu vēlmi iemācīt laikabiedrus atpazīt vērtīgu grāmatu, atdalīt graudus no sēnalām. Ar vai bez vērtētāju nopelniem, bet laika ritējumā no nekritiskiem “grāmatu rijējiem” zēniem izaug cilvēki ar dziļāku grāmatu vērtību izpratni, kas liecina, ka pat mazvērtīgu darbu lasīšana nesa augļus.
Plašāk par 19. gadsimta lasīšanas atziņām var lasīt interneta žurnālā "Punctum".
Avoti:
