Kaut gan 18. gadsimta izglītībā dominē mājmācība, lasītāju īpatsvars mūsdienu Latvijas teritorijā ir augsts. 18. gadsimta beigās Vidzemē tas sasniedz divas trešdaļas no iedzīvotājiem, kamēr Kurzemē – vienu trešdaļu.
Īpaši daudz lasītpratēju ir reģionos, kur mīt hernhūtieši – tur lasītāju skaits dažviet sasniedz pat 90%.
Intensīvā un ekstensīvā lasīšana
Iztēlojoties tradicionālo 18. gadsimta lasītāju, mazliet spekulatīvi var minēt, ka šīs personas īpašumā visdrīzāk atrodas ierobežots (uz abu roku pirkstiem saskaitāms) grāmatu krājums, kas varbūt ir saņemts mantojumā un tiks novēlēts testamentā bērniem; šīs grāmatas tiek pārlasītas atkal un atkal visa mūža garumā, to saturs ir labi zināms. Runa ir galvenokārt par reliģiskām grāmatām; pats grāmatas un lasīšanas jēdziens ir neatraujami savijies ar sakrālu pieredzi. Lasa kolektīvi un skaļā balsī – bieži vien lasīšana ir ikdienišķo reliģisko ceremoniju sastāvdaļa.
Tam līdzās iespējams iztēloties citu 18. gadsimta lasītāju, kas lasa pie sevis, meklējot šai nodarbei vientulību un intīmu gaisotni, turklāt lasa nevis par reliģiju, bet par šīs zemes dzīvi. Izlasot jaunu grāmatu, šis lasītājs vai lasītāja pie tās vairs neatgriežas, bet meklē nākamo – lasīšanas paradumi kļūst aizvien eklektiskāki. Lasīts tiek ar aizrautību un nereti kaisli, bet kaut kas ir mainījies – šķiet, ka lasa, vienkārši lai īsinātu laiku, lasīšana ir kļuvusi par pašmērķi, tai vairs nav tā reliģiskā vai utilitārā virsuzdevuma, kas attaisnotu to, ka brīvais laiks netiek veltīts kādai, pēc laikabiedru domām, lietderīgākai nodarbei.
Tie ir divi 18. gadsimta lasītāju tipi, kas atbilst intensīvajai un ekstensīvajai lasīšanai.
Pāreja no intensīvās uz ekstensīvo lasīšanu, kas norisinās 18. gadsimta pēdējās trijās desmitgadēs, pētījumos nereti tiek apzīmēta kā „lasīšanas revolūcija”.
Tradicionālā lasītāju sabiedrība visa 18. gadsimta garumā turpina lasīt intensīvi un ceremoniāli galvenokārt reliģiskus tekstus un laukos ir plaši izplatīta; tikmēr jaunā sabiedrība, kas lasa ekstensīvi un meklē arvien jaunas laicīga satura grāmatas, ir drīzāk meklējama vispirms starp pilsētu latviešiem, tad saimnieku kārtā un, visbeidzot, tajās ar zemes kopšanas darbiem nesaistītajās profesijās, ko varētu nosacīti dēvēt par „lauku vidusšķiru”, – par aizvien aktīvākiem lasītājiem kļūst amatnieki, dzirnavnieki, krodzinieki, muižu kalpotāji.
Pārmaiņas lasīšanas paradumos, kas norisinās 18. gadsimta gaitā visās Baltijas kārtās – straujāk pilsētās un lēnāk laukos –, var raksturot kā ekstensīvo lasīšanas paradumu izplatīšanos. Pilsētās lasīšanas paradumi ir kosmopolītiski; pateicoties Johana Frīdriha Hartknoha grāmatveikalam Rīgā, kas dibināts 1767. gadā, Baltijā tiek lasītas Eiropā iznākušās grāmatas dažādās valodās.
Baltijas aristokrātijā ir izplatīta lasīšana franciski. Vidusšķiras privātajos grāmatu krājumos aizvien lielāku vietu ieņem ceļojumu apraksti, grāmatas par dabaszinātnēm, ģeogrāfiju, vēsturisku personu dzīvesstāsti un Eiropas galma dzīves apraksti, kā arī (un galvenokārt) daiļliteratūra – īpaši romāni un lugas. Līdzās sava laika triviālajai literatūrai un 18. gadsimta vidus populārākā vācu rakstnieka Kristiāna Firhtegota Gellerta grāmatām rīdzinieku grāmatplauktos ir, piemēram, Lafontēna, Korneja, Moljēra, Voltēra, Lesinga, Gētes, Šekspīra darbi.
18. gadsimta otrajā pusē laikabiedri atzīst, ka lasīšana Baltijā kļūst par vidusšķiras „mīļāko nodarbi”, par modes lietu, tāpat kā citviet Eiropā, arī Baltijā tā izplatās ārkārtīgi strauji. Dažviet lasāmas liecības, ka, pateicoties lasīšanai, laukos ir sastopami tik zinoši cilvēki, it kā viņi dzīvotu Berlīnē.
Grāmatu kolektīva lasīšana ir raksturīga pilsētu un lauku sabiedrībām visur Eiropā. Laukos kolektīvā lasīšana ļauj grāmatai veltīto laiku apvienot ar ikdienas darbu darīšanu ziemas vakaros, taču tai ir vēl kāda funkcija –
lasīšana 18. gadsimtā ir kļuvusi par socializēšanās veidu, par iespēju tuvināties ar citiem un pavadīt laiku kopā.
Lasīšana zemnieku sētā
Visizplatītākās grāmatas latviešu zemnieku vidū, spriežot pēc tirāžām un zemnieku māju apsekojumiem, ir dziesmu grāmata, Bībeles stāsti, sprediķu krājumi un Bībele (vai Jaunā Derība). Piemēram, 18. gadsimta 70. un 80. gados Āraišu draudzē uz 161 māju ir 163 Bībeles, 436 dziesmu grāmatas, viena sprediķu grāmata; savukārt Mazsalacas draudzē uz 350 mājām – 655 dziesmu grāmatas, 98 Bībeles, divi bībelstāsti. Šāds un līdzīgs grāmatu saturs liecina par to, ka lasīts tiek pamatā skaļi un ceremoniāli. Taču līdzās tām aizvien vairāk tiek lasītas laicīgās apgaismības grāmatas, no kurām vislielāko popularitāti bauda Vecā Stendera darbi.
1773. gadā Kurzemes mācītājs Johans Frīdrihs Kazimirs Rozenbergers šādi attēlo samērā ainu ar daudzveidīgajām lasīšanas funkcijām zemnieku sētā: „Visu pirmāk, kad tie pātari pulkā jav noturēti, viņš [vectēvs] caur vēl īpašu karstu un slepenu Dieva pielūgšanu, un caur klusu lasīšanu iekš bībeles, savai pašai dvēseli iztiekās. To darījis, viņš aicina tos lielākus bērnus pie sevim klāt un uzdod tiem, kādu gabalu iekš Stendera stāstu bībeles, to apdomīgi daudzreiz priekš sev pašiem pārlasīt un prātā iekulties. Pa tam starpam, kā šie tā mācās, viņš ko raksta: ar ko dažbān gan vairāk kā viena stunda aiziet. Tad viņš tos mazākus bērnus liek atnākt, arī ar savām grāmatām rokā. [..] Kas nu priekš citiem apdomīgs, un čakls iekš savas mācīšanas bijis, tam pasam viņš, kā par atmaksāšanu, ko dod rakstīt, un tam to rādīdams ierāda, un pēc uz vakaru iekš tām dīvaiņām pasakām un stāstiem, ko tas pats cienīgs Stender-mācītais izdevis, ļauj priekšālasīt. Tā viņi, viens priekš otra pie grāmatām dzenās, un vienumēr ar lustu pieiet.“
Te redzam gan ceremoniālu „pātaru” lasīšanu, gan Bībeles lasīšanu pie sevis, gan lasīšanu kā bērnu izglītošanas procesa sastāvdaļu, kad tie izlasīto mācās no galvas, gan lasīšanu kā atpūtu – lasot priekšā fragmentus no G. F. Stendera. Rozenbergers apspriež arī izklaidi un brīvo laiku – galvenokārt bažās par to, ka krogu popularitāte var atstāt ēnā citas alternatīvas. Viņš iesaka vairākus variantus, starp kuriem ir arī grāmatu lasīšana, kas savā lietderīgumā tiek salīdzināta ar reliģiska satura sarunām.
Klusā lasīšana nenomaina skaļo, tāpat kā ekstensīvā nenomaina intensīvo, bet visas lasīšanas prakses turpina sadzīvot cita citai līdzās, veidojot aizvien daudzveidīgāku un piesātinātāku lasīšanas pieredzi. No atsevišķiem „grāmatniekiem”, arī „bībelniekiem”, 18. gadsimta gaitā veidojas plašāks loks aktīvu lasītāju, kuru ikdienas dzīvē lasīšana kļūst par aizvien regulārāku nodarbošanos, lasīto grāmatu loks paplašinās, lasīšanas paradumi kļūst arvien sazarotāki,
norisinās pāreja no mehāniskas lasīšanas uz aktīvu, personiski motivētu lasīšanu.
Hernhūtiešu lasītāji
Šajā procesā liela nozīme ir brāļu draudzei. Hernhūtiešu dzīvesstāstos daudzkārt pievērsta uzmanība reliģisku tekstu lasīšanai un reizēm gandrīz vai pārdabiskajam spēkam, kas tai piemīt. Hernhūtietis Podiņa Mārtiņš autobiogrāfijā raksta, ka redzējis acu priekšā visu, kas ticis lasīts no Jaunās Derības. Apguvis lasītprasmi, viņš cenšas izlasīt visas grāmatas, ko vien var dabūt, lai vēlāk savu izglītošanos turpinātu jau sarunās ar hernhūtiešu vācu brāli Liepas skolā.
Virkne brāļu draudzes reliģiskās prakses īpatnību padara rakstīšanu un lasīšanu par daudz ciešāk iekausētu draudzes locekļa ikdienas dzīvē, nekā tas ir oficiālajā baznīcā, – vispirms jau fakts, ka brāļu draudzē mācītāja pienākumus uzņemas paši draudzes locekļi. Tieši
brāļu draudzē lasīšana un rakstīšana ved pie konsolidācijas, pašapziņas pieauguma, pamatiem nacionālajai atmodai.
Lasīšana un brīvais laiks
Tikmēr lasīšana brīvajā laikā izklaides nolūkos 18. gadsimta morāli norūpējušos laikabiedru ieskatā var kļūt arī destruktīva, lasītprieks var pārvērsties lasīšanas mānijā, kas tiek dēvēta arī par lasīšanas drudzi, epidēmiju vai sērgu. Šie riski vairāk tiek attiecināti uz vidusšķiru, nevis zemniekiem.
Vidzemes apgaismotājs Heinrihs Johans Jannavs 1781. gadā novēro, ka sabiedrības elitē lasīts tiek drīzāk izklaides, nevis izglītošanās nolūkos, priekšroka tiek dota romāniem, dzejai un komēdijām. Taču „tikai romāni un dzeja cilvēku neizglīto; tie vairāk samaitā nekā noder, ja trūkst ļoti lielas piesardzības.” Rīgas Domskolas rektors aizrāda, ka, „jo vairāk jauni cilvēki, īpaši sievietes, mīl lasīšanu, jo mazāk viņiem vajadzētu lasīt bez uzraudzības; un bērniem vecumā no desmit līdz divpadsmit gadiem izteikts lasītprieks bieži liecina par trūkumiem ķermeņa uzbūvē, nevis par viņu lielo gara enerģiju”. Kritizēts tiek kaislīgs un dziņām pakļauts lasītājs.
Runas par pašnāvību vilni Gētes Vertera iespaidā ir tikai viena galējība. Bet nekontrolēta lasīšana dažu laikabiedru ieskatā var vest arī pie dažādām saslimšanām – sākot ar redzes pasliktināšanos, galvassāpēm, nervozitāti, hipohondriju un melanholiju un beidzot ar podagru, artrītu, astmu, plaušu slimībām, gremošanas traucējumiem, epilepsiju, smadzeņu trieku u. c.
Šādi 18. gadsimtam raksturīgi pārspriedumi ir liecība satraukumam, kas pavada lasīšanas izplatīšanos visās sabiedrības grupās. To pamatā ir priekšstats, ka regulāra lasīšana prasa zināmu izglītības un paškontroles līmeni, tāpat kā, piemēram, galda manieres vai prasme uzturēt saviesīgu sarunu. Raksturīgi, ka šajos morāli iekrāsotajos vērojumos tiek izcelts arī pareizā lasītāja tips – tāds, kas lasa, lai izglītotos un pārdomā izlasīto.
Pateicoties grāmatu apritei vācbaltiešu sabiedrībā, hernhūtiešu rokraksta grāmatām un latviešu laicīgās un garīgās grāmatniecības attīstībai, 18. gadsimtā lasītāju sabiedrība kļūst aizvien daudzveidīgāka, paplašinās lasīšanas funkcijas un ir nostiprināti priekšnoteikumi lasīšanas demokratizācijai, kas kļūst masveidīga 19. gadsimtā.
Ar pilnu eseju var iepazīties literatūras un filozofijas interneta žurnālā "Punctum".
