Kad esmu tikusi uz jumta, tur paveras mēness ainava. Pāri betona drupu kaudzēm blakus šāviņu izraibinātiem mošeju kupoliem kā zīmuļi debesīs taisni slejas daži minareti. Norūsējuši, vientuļi satelīta šķīvji, visur apkārt tuvāk un tālāk sabombardēti, sašaudīti nami. Uz dažiem pussagrauto balkoniem kāds izžāvis veļu, kas rāmi balē rīta bezvējā.
UNESCO kultūras mantojuma pilsēta ir kā izkaltis, salauzīts, sadrupināts maizes gabals.
Zem manis ir vecais Alepo tirgus, “suks”, kā te to sauc. Tas vijas 12 kilometrus. Garākais pasaulē. Miris, sagrauts, tukšs.
Tā bezgalīgi garās un savulaik greznās galerijas ir sagruvušas un ugunī un pelnos nokvēpušas melnas. Bet arhitekti un eksperti, ar kuriem kopā rīta karstajā saulē stāvu uz jumta, to pēta un cer atjaunot.
Kā man vēlāk teiks kāds vietējais: „Mēs arī iepriekš esam redzējuši karu. Alepo ir grāvušas arī zemestrīces. Bet tā, kā ir tagad, nav bijis nekad.”
Uz jumta atrodam raķetes čaulu un mazu, melnu nošķiebtu bērna kurpīti.
Alepo, agrākā Sīrijas lielākā pilsēta un tirdzniecības centrs, ir bijusi varena. To var saprast uzreiz, pēc vēriena, kādā iekārtotas ielas, celti nami, plānoti laukumi, parki. Kā slejas baznīcas un mošejas.
Pēdējās bumbas krita vēl decembrī. Tagad, kad iestājies piesardzīgs miers, apbrīnojamā ātrumā sīrieši novāc gruvešus un visu sāk celt no jauna.
Gan te, vecā tirgus tuvumā, gan citviet vecpilsētā vietām kaļ, slauka, urbj. Tāpat pie mūru iejoztās, Alepo varenās Citadeles, kas ir viena no vecākajām un lielākajām pilīm pasaulē, strādnieki lāpsto prom tās pakājē noārdīto, kādreiz lepno un krāšņo viesnīcu.
„Es ilgi uz šo pusi nevarēju skatīties,” man teiks kāds vietējais, kurš pats tagad iesaistījies rekonstrukcijas darbos.
Vēlāk drupu ieskautajā alejā man teju salūzīs sirds, kad es satikšu sirmu vīru, kurš, rokas uz muguras sakrustojis, pa brīdim vecās acis skumji uz augšu paceļot, lēnā solī izstaigās kādreiz mirdzošo godību.
Alepo es dzirdu neskaitāmus stāstus par to, kā tas bija, kā sāka bombardēt.
Kā izejot pusdienlaikā no darba pēc maizes, nevarēja būt drošs, vai atgriezīsies, jo jebkurā brīdī var šaut, var nokrist raķete.
„Viss kas var nākt uz galvas,” man sacīs gadus divdesmit piecus vecs inženieris. Maima, sauksim viņu tā, kura strādā vietējā institūcijā, man piesardzīgi rādīs šķembu pēdas uz kakla un rokām un stāstīs, kā visos metāla detektoros viņa pīkst, jo daudz kas no viņas miesas joprojām nav izņemts.
Es satikšu viesnīcnieci, kura kopā ar kaimiņiem vakaros ir gulējusi ēdamistabā uz grīdas, kamēr aprimst bombardēšana, un, kurai nav naudas, lai iestiklotu izsistos logus un nomainītu slēdzenes durvīm, kuras sprādziena vilnī visas kā viena izsitās no eņģēm.
Joprojām man būs grūti izlobīt, kuru un ko viņi notikušajā vaino. „Teroristi,” viņi teiks, „Bet kā ar Asada un Krievijas armiju?” es turpināšu. Un pretī nāks klusums. Par politiku Alepo runāt ir neiespējami. Labāk par visu ko citu, tikai ne to.
Bet Alepo tā kā nekur citur, pilsētas ielās redzēšu prezidenta Bašara al Asada bildes un cieši blakus Krievijas līderi Vladimiru Putinu. Milzīgi plakāti ar šo dubultportretu būs vairākās vietās centrā. Arī mani pašu dažkārt uz ielas apstādinās, vaicājot: „Russija?” jeb „Krievija?”. Man stāstīs, ka krievu armija palīdzējus padzīt teroristus un atgādājusi ēdienu.
Arī viesnīcā, kurā esmu apmetusies, uzturas telekanāla „Russia Today” žurnālisti. Kā uzzinu no viņu tulka, Alepo viņi tikai nakšņo, bet strādā ārpusē, 60 kilometru attālās Idlibas tuvumā. Tur notiek smagas kaujas ar Krievijas armijas piedalīšanos.
Alepo es dzīvoju viesnīcā ar nosaukumu „Riga Palace Hotel” un par šo unikālo vietu un tās saimnieku, kuram ir saiknes ar Latviju, būs arī garāks mans radio stāsts.
Šī ir pagaidām vienīgā viesnīca pilsētā, kas pēc sīvākajiem kara gadiem Alepo ir atvērusi durvis. Ceļotāju nav daudz, bet vismaz puse no vairāk nekā 50 istabām ir aizpildīta. Dzīve neapstājas arī karā.
Bet katru vakaru, sēžot viesnīcas dārza pusē un raugoties Alepo tumšajās debesīs, es dzirdēšu tādu pašu dunoņu kā pirms dažām dienām Damaskā. Arī te ir „pērkons”. Alepo „pērkons”. Ir tumsa un ir kauju laiks.
