Bet es došos atpakaļ uz Damasku. Šoreiz viena, kopā ar sīriešu šoferi.
Sešas stundas līdz galvaspilsētai būs laiks, kad atkal visu pārdomāt un salikt pa plauktiem. Un ar šo Sīrijas ceļu patiešām būs tā, ka pēc astoņām dienām atgriežoties, man būs vajadzīgs teju tikpat ilgs laiks, lai sāktu aptvert un pierakstīt pieredzēto.
Sagrauto Alepo, ko līdz šim esmu skatījusi fotogrāfijās ziņu lentēs un pasaules ziņu kanālos, tagad esmu redzējusi savām acīm un zinu, cik neiedomājami stipra šī pilsēta ir. Citējot vietējo katoļu priesteri, tēvu Ibrahimu: „Alepo ir ļoti daudz nāves, bet arī ļoti daudz dzīvības zīmju.”
Kad būšu jau atgriezusies mājās, saņemšu ziņu, kā visapkārt Alepo atkal bombardē. Dārdēs arī pie Damaskas.
„Visa pasaule te kārto savus rēķinus,” atcerēšos kādas sirmas armēnietes sacīto Alepo namā pie pusdienu galda.
Braucot prom no Alepo un ar acīm pavadot satriekto vecpilsētu, pāršķelto tiltu, apklusušo lidostu, saprotu, ka uz Sīriju vairs nekad nevarēšu raudzīties, kā agrāk. Tagad Alpeo man pašai ir kļuvis ļoti personisks stāsts.
Es domāju par tiem tūkstošiem cilvēku, kuri Sīriju ir pametuši. Kurus esmu iepriekš satikusi bēgļu nometnēs Libānā, Turcijā, Eiropā, tepat Beļģijā, Francijā. Par tiem, kuri devušies tālākā emigrācijā pāri okeānam un nekad vairs neatgriezīsies.
Un es domāju par tiem, kuri ir palikuši. Kuri cīnās šā haosa un briesmu apstākļos.
Es domāju par „pasauli tur ārā” un par nespēju palīdzēt Sīrijai. Par noskatīšanos, par interesēm, par iejaukšanos un neiejaukšanos, par patiesību un meliem.
Vēlāk jau Briselē kāds ļoti pieredzējis agrākais diplomāts un augsta līmeņa amatpersona man sacīs: „Sīrijas karš kopš Otrā pasaules kara ir morāli visneērtākais konflikts.”
Atgriežoties no Alepo Damaskā, ceļš būs tas pats – platas dzeltenbrūnas dažbrīd līdzenas, dažbrīd paugurainas ainavas, ciemati - neskarti un sabombardēti, sadegušu auto un militārās tehnikas vraki, kontrolposteņi, kontrolposteņi, kontrolposteņi. Un, iebraucot Damaskā, pāri mājām plīvojošs milzīgs Sīrijas karogs.
Kad cauri Beirūtai un Stambulai esmu atgriezusies atpakaļ Latvijas Radio birojā Briselē, ceļa somā atrodu melnu plastmasas maisiņu un tajā sažuvušu vīnogu zariņu.
To līdz pamatiem nograuta Alepo Atmiņu muzeja pagalmā man uzdāvināja Mohameds, jauns inženieris. Vīnoga, piestiprinājusies parādes mūrim, vijās augšup pa nodrupušo sienu. Zem platajām, koši zaļajām lapām bija paslēpušies trīs lieli ķekari.
Ogas - mazas un skābenas. Tām būtu vēl jāienākas. Vēlāk muzeja pagalmā atradās arī koši zaļš un saldi smaržojošs apelsīns. „Te iekšā viss vēl nav pa galam, te iekšā ir dzīvība,” man sacīja, sniedzot mazo, ar biezu, cietu mizu nobruņoto, spītīgo augli.
