“Tolaik es patiešām biju fascinēts no klusuma, kas valdīja skatītāju zālē. Faktiski pateicoties šim klusumam, kas valdīja - man, deviņgadīgam puikam, spēlējot Rahmaņinovu -, tas pamudināja nolemt kļūt par koncertpianistu,” atceras Šimkus.
Kad visi sastinguši un klausās, ko es daru, tas man pašam pavēstīja, ka ir kāda vērtība tajā, ko es daru, atzina pianists.
Pianista Vestarda Šimkus mājās Tukuma pusē ir lieli logi, aiz kuriem var redzēt meža malu, laukus, un tajos snieg. Lielajā goda istabā ir Vestarda klavieres, gleznas, mūzikas balvas un lauku māju viedais miers.
Šķiet, ka par klusumu, kas apvij pianista dzīvi, mēs varētu runāt daudz un dažādi. Tas ir klusums, kura, kā saka Vestards, skatītāju zālēs paliek arvien mazāk, un tas ir brīdis starp pianista roku un taustiņiem, tas mirklis pēc skaņdarba, kad atbalsojas viss, kas nupat dzirdēts.
„Mikroskopisks klusums starp katru noti palīdz tām izgaismoties,” saka Vestards, “padara mūziku ārpus laika esošu.”
Dažkārt arī muzikāli motīvi ietver klusumu, viņš piebilst.
Dažkārt nošu partitūrā klusums ir ierakstīts nevis kā pauzes, bet tam ir paredzēts konkrētu sekunžu apjoms. “Ļoti bieži tas ir mana domubiedra Pētera Vaska darbos, piemēram, klavierdarbu ciklā „Gadalaiki”,” saka Vestards Šimkus. Un tas ir klusums, kurā šķiet, ka laiks apstājies.
„Pilnīgu klusumu es nedzirdu nekad. Mūzika skan manā galvā divdesmit četras stundas diennaktī. Tā pavada manus sapņus, tā pavada manu nomodu,” Vestards saka. „Un dažkārt es ilgojos pēc patiesa klusuma. Un, ja pēkšņi tas iestātos, es piekristu, ka mēs dzirdētu to dievišķā daļu, kas ir mūsos pašos”.
Vienatnē un klusumā ar sevi cilvēks sastop pats sevi, nonāk saskarsmē ar savu patību, un tie, saka Šimkus, man personiski ir vienīgie brīži, kad es sajūtu, ka pa īstam dzīvoju.
