Tagad mūs mudina stučīt vienam par otru? Kas mēs - kaut kādi klauvētāji?
Tiem, kas dzimuši vēlāk un nav apguvuši padomju laika žargonu, paskaidrošu, ka stučītāji jeb stukači tolaik bija cilvēki, kas ziņoja iestādēm par tiem, kas nepareizi runāja vai darīja ko tādu, kas varai nepatika. Vārda izcelsme meklējama padomju laika krievu valodā un no turienes arī šī attieksme. Padomju sistēmā bija ieprogrammēts - lai izdzīvotu, šī valsts tā vai citādi bija jāapkrāpj. Visi to darīja, visi viens par otru zināja, bet, ja kāds gribēja izkalpoties varas acīs, kļuva par stukaču – cits kā VDK aģents, cits vienkārši sūdzējās priekšniecībai un attiecīgi kļuva par dziļi nicināmu personu citu acīs. Gluži tāpat bija ierasts pievērt acis uz citām lietām.
Kaimiņš sit sievu? Viņu darīšana. Māte bērnus slāna ar siksnu? Ģimenes lieta. Mainīt šo attieksmi ir grūti – padomju cilvēks joprojām ir dzīvs, zog no sava darba devēja un uzskata to par normu. Padomju cilvēks joprojām uzskata, ka “apčakarēt” valsti ir goda lieta, ka pievērt acis ir pareizāk, nekā novērst problēmu. Zviedrijā vai Somijā, ko daudz piemin kā paraugvalstis, cilvēks, kurš nemaksā nodokļus, ir tikpat nicināms kā stukačs padomju cilvēka acīs. Gribi dzīvot kā Zviedrijā? Domā kā zviedrs.
