1974. gada 28. janvārī ēterā iziet pirmā krāsu televīzijas pārraide Latvijā. Raidījumi no stacijām ir melnbalti, bet pēc diktora pieteikuma nereti seko krāsaina filma.
Šogad esam sākuši Latvijas Televīzijas 70. jubilejas sezonu, un šoreiz raidierakstā jeb podkāstā "Parunāsim" saruna ar Jāni Dimantu, kurš Latvijas Televīzijā nostrādāja 40 gadus (kopš 1962. gada), un Sandru Zviedri, kura LTV aizvada nu jau 26. gadu (kopš 1998. gada). Abi ir ziņu žurnālisti. Un viņiem pievienojas arī žurnāliste Danuta Juste sarunā par to, kas piedzīvots, kas ir nozīmīgākais darba posms un kā šajās desmitgadēs televīzija mainījusies.
Pilnu sarunu klausieties raidierakstā!
Danuta Juste (DJ): 1979. gada vasarā iedzen pirmo pāli LTV jaunajai ēkai Zaķusalā. Darbi kavējas, bet 1985. gada 26. sepembrī ir pirmais raidījums no Zaķusalas – "Teletilts ar Somiju". Puslīdz kārtībā gan ir tikai 1. studija. Jāni, jūs televīzijā sākāt strādāt 1962. gadā. Kā atceraties pāreju no Āgenskalna uz Zaķusalu?
Jānis Dimants (JD): O, cik smags jautājums! It kā jau būtu jāpriecājas, ka esam tikuši jaunajā, plašajā, skaistajā, augstajā namā. Bet, ja drīkst pateikt godīgi, pie Āgenskalna tirgus, bijušajā Linarda Laicena ielā 62, ir kaut kas tik fantastisks bijis televīzijas veidošanas pirmsākumos un attīstībā! Man divas reizes gadā iznāk braukt uz Stradiņa slimnīcu, jābrauc garām Āgenskalna tirgum. Atbraucu, daktere mēra asinsspiedienu – atkal augšā! "Nu, dakterīt, ko lai dara, saprotiet mani tīri cilvēciski. Es tur esmu strādājis un braucu garām. Varat saprast, ka man saviļņojums. Galu galā tur esmu sācis, arī pavadījis visu savu apzinīgo dzīvi." Allažiņ uzpeld šī doma, kas tas bija par televīzijas kolektīvu! No teātriem, no kinostudijām, no mākslas pasaules operatori, žurnālisti... Tā veidojās radošais kolektīvs. Saskatīšanās, samīlēšanās, šķiršanās, kas tik vien tur nav bijis! Un tajā pašā laikā tiešām kolektīvs, un, ja godīgi jāpasaka, savā pagarajā mūžiņā tādu vairs nekad neesmu savās gaitās izbaudījis. Pēc raidījuma vai iestudējuma, vai vēl kaut kā, kad beidzās, visi apzvanījās: "Kā bija? Kas tur bija labi, kas tur bija slikti?" Nu fantastiski! Mēs visi dzīvojām līdzi katram, kas kaut ko darīja. Kolektīvs, kas ir bijis bijušajā Linarda Laicena ielā 62 – tas, savā ziņā ir pasaules ūnikums. Starp citu, Latvijas Televīzija ir dzimusi 1954. gada 6. novembrī. Vēsturisks laiks tas bija! Pirms pusotra gada bija miris Staļins. Kļuva vieglāk uzelpot. Tad nāca gadi, kad nāca Staļina visu neģēlību atmaskošana. Tas laikmets ļāva vēl vairāk uzelpot mums visiem un strādāt, tā sakot, mazliet citādā sistēmā. No tāda viedokļa tas laiks ir vārda tiešā nozīmē – vēsture.
DJ: Pagrieziena punkts arīdzan, vai ne?
JD: Jā. Ir pagrieziena punkts un brīvāk varēja uzelpot un darboties, un likt savas spējas lietā.
DJ: Es redzēju, kā Sandra māj ar galvu tajā mirklī, kad Dimanta kungs komentē to sazvanīšanos pēc ētera. Tā ir bijis? Ir vēl aizvien?
Sandra Zviedre (SZ): Ir, ir bijis! Bet tagad jau ir tehnoloģijas, visi sarakstās: "Vai cik labs sižets!" Bet par to pārvākšanos es mazliet no citas puses.. Man arī bija viena pārvākšanās. Man liekas, ka vairāk nevienam no raidījuma vadītājiem nekas tāds nav bijis. Raidījums gāja ēterā no trešā stāva pie liftiem, kur ir 4. studija. Man liekas, tur vēl joprojām ir kafijas automāts. Un tur bija vienkārši galds, es, operators un kamera. Jo notika ziņu studijas pārbūve, un viņi vienkārši kaut kā tehniski nepaspēja līdz tam ziņu ēteram. Un tad es tur sēdēja pie tā lifta un, lai gan bija brīvdiena, domāju: "Tikai tagad, lai neviens nebrauc ar liftu, tikai lai neviens nenāk pa tām durvīm un lai neviens nenāk pēc kafijas!" Tāda man pieredze, tā bija ļoti jocīga sajūta.
DJ: Par tādām pieredzēm, kas jāzina tikai tiem, kuri darbojas televīzijā, kas skatītājiem paliek, visticamāk, nemanītas – vismaz tā tam vajadzētu būt. Arī par pēdējā brīža lietām atmiņās tiek minēts, ka pie pirmā raidījuma no Zaķusalas sakari tiek ierīkoti pēdējā mirklī, un jāsaka, ka pēdējā mirklī televīzijā notiek ārkārtīgi daudzas lietas vēl aizvien un tā tas arī ir bijis vēsturiski. Piemēram, raidījuma viesi dažkārt nav zināmi pat īsu brīdi pirms raidījuma, sižeti tiek montēti pēdējā brīdī, dažkārt pat raidījuma laikā, kad tie ir jārāda. Jāni, kā jūs strādājāt, kā jūs plānojāt savus notikumus, kurus rādīt, par kuriem runāt un rādīt ziņās?
JD: Televīzija dzimusi 1954. gadā. Pēc četriem gadiem pie informatīvajām debesīm ir parādījusies "Panorāma".
SZ: "Pēdējās ziņas!"
JD: Jā, sākotnēji "Pēdējās ziņas", pēc tam "Panorāma". Vēl pēc četriem parādījos es, jauns zēniņš. Sasukāju matus un devos uz pārrunām, un tiku pieņemts. Leons Rudzišs toreiz veidoja "Panorāmas" kolektīvu. Es arī tur nokļuvu par lauku korespondentu – kā lauku pazinējs. Un cik ļoti interesanti – kā lauku korespondents sāku, tā pēc gandrīz 40 gadiem, kad beidzu, atkal biju kļuvis lauku korespondents.
DJ: Pilns cikls noiets!
JD: Jā, aplis. Drīz vien pēc tam, nezinu, kā tā sanāca, laikam liktenis, kļuvu par vecāko redaktoru. Diezgan ilgu laiku bija arī galvenais redaktors.
DJ: Bet, tieši par korespondenta darbu runājot, kāda bija šī darba plānošana?
JD: Daudz kas, varbūt pat simtprocentīgi viss, atkarīgs no paša. Vismaz man tā bija. Ko es uzskatīju par vajadzīgu, aktuālu tajā brīdī. Bet, protams, bija arī norādījumi no augšas.
DJ: Kā gadu gaitā ir mainījies temps un veids, kā veidot materiālus? Vai jutāt atšķirību?
JD: Bez šaubām! Kāda atšķirība? Mēs taču sākām, pirmkārt, jau ar mutisko informāciju. Otrkārt, tikai un vienīgi ar fotogrāfijām. Tad sāka parādīties kino, šaurā lente. Tikai vēl pēc gadiem kaut kāds sinhronais sāk parādīties. Tā ka mēs esam izgājuši no paša sākuma, no nekā, varētu sacīt, līdz mūsdienām, kā tagad. Mūsdienās, ja tu gribi, uzreiz sazinies ar Briseli, kas tur notiek, sazinies ar Vašingtonu, kas tur notiek. Tas ir nesalīdzināmi! Un es tikai priecājos, pat savā ziņā apskaužu, kā tagadējie var rīkoties. Viss notiek! Man liekas, ka televīzija un arī konkrēti "Panorāma" turas pasaules līmenī!
DJ: Ahā, uzreiz vērtējums!
SZ: Man liekas, ka Dimanta kungs visu laiku seko tam, kas notiek "Panorāmā", kas notiek ziņās. Cik ir sanācis tikties, viņam vienmēr ir viedoklis. 98% vienmēr ir ļoti pozitīvs, bet profesionāls! Un, ja būs kaut kādi iebildumi: "Tu tur tā vai šitā!" – ļoti normāli, tas tikai dod citu impulsu. Bet es vēl gribēju pajautāt Dimanta kungam, jums taču bija tā, ka jūs pat vienas dienas laikā, piemēram, izbraucot uz laukiem, nevarējāt tikt atpakaļ to materiālu parādīt?
JD: Jā, protams, visādi varianti bijuši. Bet, ja tāda vajadzība bija, attiecīgi izplānoja. Ja kaut kas notika pēcpusdienā kaut kur tālāk pierobežā, protams, tajā dienā nevarēja izdarīt, parādījām nākamajā dienā. Tad mierīgāk varēja samontēt un tekstiņus izslīpēt.
DJ: Un toreiz tā arī tik ātri nekļuva par "vecu" ziņu. Bet, Sandra, par darba plānošanu – es zinu, ka tā ir tava ikdiena. Šobrīd arī katru rītu ziņu producenti satiekas, sazvanās, plāno korespondentiem, kādi būs darbi. Kā tā dinamika atšķiras no tā, kas reiz bijis, kas ir bijis Dimanta kunga laikā?
SZ: Tas ir ļoti garš vēstures nogrieznis. Pie pašreizējām iespējām, kā Dimanta kungs saka, sazvanies, sarunā, vienas dienas laikā korespondenti var pat divus sižetus uztaisīt. Tas ir pilnīgi cits temps. Bet, atceroties, kad maza biju, tas, ko Dimanta kungs saka, un tas, ko tu mini, vai tā nav veca ziņa – nē! Jo šie sižeti, stāsti bija tādas mazas gleznas, kas nenoveco. Ir gan bijuši kuriozi, ka kaut kādu apstākļu pēc vai nu sajuka kasetes, vai sajuka fotogrāfijas un tas sižets neaiziet un neaiziet. Un bija pat izteikts rājiens, jo, izrādās, kamēr tas sižets nav izgājis ēterā, stāsta varonis jau ir pamanījies nomirt. Mums televīzijā drošā vietā glābjas tādas biezas klades ar pierakstiem, jo bija padomju laiki un viss bija jāizanalizē. Mēs arī, protams, tagad analizējam, kas bija labi, kas varēja būt labāk. Bet tad, kad Dimanta kungs bija tas galvenais [redaktors], bija ar roku rakstīts ik rīta sapulces protokols: "Vada biedrs Dimants un izsaka pateicību biedrenei X, bet aizrādījums citai biedrenei Y." Tāds liels apraksts ar visām kļūmītēm. Kopš es strādāju un atceros, Ziņu dienestā analīze vienmēr ir bijusi.
DJ: Sandra, tu arī 23 gadus esi bijusi kadra cilvēks. Un, jūs, Dimanta kungs, arī! Par šo lauciņu, ja mēs parunājam, tieši par kadrā būšanu, par ziņu pieteikšanu, moderēšanu, – vai un kas gadu gaitā ir mainījies?
SZ: Pilnīgi noteikti, kas nav mainījies, tas ir tas virsuzdevums ziņu aiznest līdz skatītājam skaidri un noteikti neitrāli. Nē, nu ir, protams, kad kolēģi uzrakstījuši par stārķu vai meža cūku drāmu, kas ir gana smieklīgs teksts, tad ir apsmējies ne viens vien.
DJ: Tie teksti jau leģendāri kļuvuši!
SZ: Jā, jā! Bet man tā sajūta visus gadus ir bijusi, pirmkārt, ka tu nekad nedrīksti iziet ēterā, ja tev kaut mazliet nav uztraukuma.
JD: Arī šeit varu atzīties, ka man tie teksti ir bijuši sirdslieta. Turklāt izdomāt labu teksta sākumu, vēl jo vairāk – labu nobeigumu, tas man bijis tāds "jājamzirdziņš", ja tā atļauts teikt. Es pats līdu no ādas ārā, lai to dabūtu! Liku, lūdzu, pieprasīju un stingrs biju, lai arī jebkurš teksts būtu baudāms un saprotams! Kad devos izbraucienos, es teicu: "Operator, nofilmē to stārķi, nofilmē man to grāvi, man noderēs.." Es jau pa ceļam daudz ko biju prātā izdomājis, kā tur būs. Man liekas, ka Andrejs Volmārs uztvēra to manu vēlmi, mēs gandrīz bijām tāds kā tandēms, kas ar tekstu pušķošanu aizrāvās. Tagad, atklāti sakot, es pat nevaru nosaukt nevienu! Bet varbūt arī tagad nav vajadzīgs? Tagad ir tāds laikmets, bet man tas bija baigi no svara.
DJ: Vai tas ir tas, kā jums trūkst, šodien skatoties ziņas?
JD: Es neteikšu, ka tur trūkst, es saskatu arī šodienas panorāmiešus.. Starp citu, ja drīkst mazliet paklačoties par sevi?
DJ: Jā, lūdzu, klačojamies!
JD: Nu, jā, es esmu tāds daudzlasītājs, daudzskatītājs. Un, kad lasu, skatos, neesmu it kā tas parastais cilvēks, kuram patīk vai nepatīk. Man tas savā ziņā ir darbs. Es piefiksēju: "O, viņam tas ir izdevies! Kas to ir rakstījis?", un es pierakstu autoru. Citkārt viss ir aizgājis šurum burum. "Kas to rakstījis?" Un tiek atzīmēts šajā kladītē. Man ir pat pirmais piecinieks, ja tā drīkst sacīt. Par panorāmiešiem. Un vēl arī pirmais piecinieks, kur tiek iekļauti visi nacionālā mērogā – gan rakstošie, gan raidošie žurnālisti.
DJ: Es nezinu, Sandra, kā tu, bet es degu nepacietībā. Pavērsiet mums to priekškaru?
SZ: Kaut ko gribētos zināt, jā!
JD: Šad tad es arī daru zināmu šo savu vērtējumu.
DJ: Mēs zinām, mēs saņemam!
JD: Ja runājam par "Panorāmu", tad aizvien stabilu vietu ieņem trīs diktori, ētera personības, vai vēl kā viņus tur dēvē. Man viņi ir diktorieši. Ilze Dobele. Laura Vonda. Gudras, brašas, pievilcīgas, apķērīgas. Un pa vidu allaž omulīgais Jānis Geste. Tāda trijotne! Man liekas, diezin vai kāds varētu viņus, tā sakot, ne gluži izēst, bet viņu vietā stāties. Paliek vēl divas vietas. Un, ja pavisam nopietni, tad vienu tagad ļoti, ļoti stabili ieņēmusi kara korespondente Ina Strazdiņa. Visiem, kas dodas uz Ukrainu, atrāda karu padarīšanas, cepuri noņemu nost viņu priekšā. Bet ar Strazdiņu ir tā, ka svētdienās, kad parāda dievkalpojumu, ir tāds raidījums "Lielās patiesības" un vienā reizē bija uzlūgta kara korespondente. Viņa ar savu sievišķību, ar savu atklātību tā pasniedza savas gaitas, ko viņa gājusi caur Ukrainu. Acis kļūst miklas. Rokas ķeras labajā pusē pie sirds, kā tur klauvē. Tāds bija viņas sniegums – kā žurnāliste, kā sievišķis.. Un pēc tam skatos, viņa nokļuvusi Kurskas apkaimē, kur notiek karš. Dārd sprādzieni apkārt, bet viņa intervē krievus. Krievus! "Kā jums klājas? Jūs redzat, kā jūs te bombardē? Kāpēc jūs aizvien mīlat savu Putinu, kurš šausmu darbus dara Ukrainā?" Izrādās, viņi nezina par tādiem šausmu darbiem Ukrainā. Vārdu sakot, manā pieciniekā viņa ir nokļuvusi ļoti stabili! Nu.. piektais lai pacenšas tur iekļūt.
DJ: Atstāsim brīvu šo vietu! Bet vēl, par pašaizliedzīgu darbu runājot, kāds fakts no vēstures, ar kuru vēlējos padalīties – oficiāli televīzijas komplekss Zaķusalā ir pabeigts 1988. gadā. Kompartijas pirmais sekretārs Boriss Pugo griež sarkano lentīti. Rīgā ir vienīgais televīzijas komplekss visā PSRS, kas aprīkota ar trešās paaudzes aparatūru. Pugo savu uzrunu sāk latviski: "Šodien jums visiem ir svētku diena!", tad turpina krieviski. Bet vēl pirms tam, 1984. gada decembrī, bija kāds ziņojums: "Centrālkomitejas vadība ar sašutumu uzņēmusi TV "Panorāmas" informāciju par svinīgo sēdi." Ja runāja Pugo, vajadzēja ēterā laist viņu, nevis ministra runu. Es šeit es domāju, ka ir iespēja kliedēt mītu, kas klātesošs jau kopš neatkarības atjaunošanas par to, ka kāds cenšas sarunāt ziņas ēterā. Jāni, kā jūs atminaties, cik daudz šādu mītu bijis klātesoši?
JD: Varu pateikt ļoti vienkārši. Televīzijas "Panorāmas" sākumā – Maskava, Brežņevs. Otrais sižets – Rīga, Voss, Centrālās komitejas plēnums, kā pildām piecgades nodevas. Tās ir obligātās nodevas, nevienam nav jāprasa, vajag vai nevajag, tas ir kā likums. Tiem materiāliem tur ir jābūt! Un tāpēc es arī atļāvos tālāk: "Un pārējais ir mūsu pašu rokās. Sižetiem jābūt žurnālistiski labi izstrādātiem, skatāmiem, pievilcīgiem. Rāda katrs savu meistarību ar tālākajiem sižetiem." Apmēram tā ar to oficiozu, kas bija obligāti jānorāda, tur nekā citādi nevarēja būt.
SZ: Tie laiki, paldies Dievam, ir mainījušies. Es arī gribu kliedēt mītu, kas daudziem cilvēkiem liekas – sabiedriskā televīzija, valsts dod naudu..
DJ: "Valsts medijs", kā saka!
SZ: Jā, kā kļūdaini mēdz teikt "valsts televīzija", bet mēs esam sabiedriskais medijs! Viņiem liekas, ka līdz ar to mums kaut kā tā nauda ir jāatstrādā, bet tā tas nav! Man ir bijušas sarunas taksometrā: "Jums jau tur Saeima nosaka visu, kas jārāda!" Bet, ja ir skandāls valdībā, vai tad mēs izliksimies, ka nav? Gluži otrādi, mēs iesim neatkarīgi uz priekšu un rādīsim!
DJ: Bet ir tā, ka daudz ko nosaka vadība. Pirmais vadītājs septiņus gadus bija Kazimirs Jalinskis. Viņu atceras kā dziļi demokrātisku, cilvēcisku vadītāju, un, lai gan tas bija laiks, kad daudzās darba vietās bija krievu īpatsvars, televīzija vienmēr bijusi ļoti latviska vide. Tad te arī gribēju jums jautāt, cik dažādus vadītājus esat piedzīvojuši jūs? Ko izceltu katrā šādā pārmaiņu laikmetā?
JD: Jā, Kazimirs bija pirmais Latvijas Televīzijas vadītājs. No Latgales, Daugavpils apkaimes. Vienlaikus viņš arī bija Krievijas latvietis. Par viņu kā par vadītāju, kā par cilvēku visi, kas tika strādājuši tajā laikā, kas pie pirmsākumiem ir bijuši, ar vislielāko cieņu un mīlestību atceras. Arī man viņš bija pirmais vadītājs. Ja vēl par vadītājiem runā, visādi viņi ir bijuši. Ja drīkst arī mazliet, kā saka, paklačoties: daudzi vecie panorāmieši zina, ka savulaik viens sižets ar Augustu Vosu ir aizgājis kājām gaisā. Tāds zvērisks darbs ir bijis! Protams, ka tas viss ar steigu, Liepājā pasniedz sarkano karogu par piecgades plāna izpildīšanu. Ar helikopteru filmēšanas brigāde safilmēto atved uz Rīgu. Ar steigu uz montāžu, lai varētu samontēt un vakarā varētu parādīt. Un vienu epizodi viņš sāk runāt un ar kājām gaisā! Varat tikai iedomāties, kas tas par skandālu! Laimīgā kārtā, viss aizgāja uz steigas rēķina. Bet, ja godīgi, līdz šai baltai dienai pie šī fakta man tur urd, ka tomēr tā bija mūsu pašu cilvēku provokācija. Pat ir arī aizdomas, kas to ir darījis.
SZ: Tagad klausoties domāju, mana atmiņa ir īsa! Cik man ir bijis vadītāju... Kad stājos darbā, bija Ritums Rozenbergs, bet man sanāca ar viņu ļoti īsu brīdi kopā strādāt. Tas bija Gundars Rēders, Mareks Gailītis, tagad Iveta Elksne. Bail kādu nepieminēt, man liekas, Gunārs Dūzis arī bija kādā brīdī. Man šie visi, jel piedošanu, ja kādu nenosaucu, Ziņu dienesta vadītāji, kas ir bijuši šajos gados, ir atstājuši iespaidu, ka viņi ir tas plecs, aiz kura mēs varam neatkarīgi dzīvot. Mums nav, manuprāt, nojausmas vispār, kādi varētu būt viņiem, es neteikšu draudi, bet pārmetumi, kaut kāda mēģināšana ietekmēt. Un tas kolektīvs ir noturēts tāds, kā mēs esam. Brīnišķīgā Anete [Bertule], "Šodienas jautājums", – kad tu skaties, nu nevar amatpersona atbildēt pēc būtības, jo vienkārši tiek uzdoti īstie, pareizie jautājumi. Tas, manuprāt, attiecas pilnīgi uz visiem. Tā gatavošanās, kā tas notiek, es to ikdienā redzu. Ne man tev stāstīt, jūs taču tāpat rīta programmai gatavojaties, turklāt es varu tikai apbrīnot tevi. Es rīta raidījumiem esmu izgājusi divus lokus, es sāku strādāt "Rīta bumā" 1998. gadā, un tad, kad bija krīze, mums bija saīsināšana, dažiem bija jāaiziet no darba, kas tā laika vadītājam Marekam Gailītim, es domāju, bija grūtākais brīdis dzīvē.. Un tad bija "Labrīt, Latvija!", kur es nostrādāju divus ar pusi gadus. Laiki ir mainījušies, protams, bet, runājot par vadītājiem, man viņi liekas, kā bufera zona. Aiz kura kolektīvs visos laikos varējis strādāt, un, ja kaut kas nav, tad tu droši vari iet pie tā vadītāja! Bet, runājot vēl par tiem atgadījumiem, kas ir bijuši, mums ar Dimanta kungu nesanāca ļoti daudz strādāt kopā, bet mums ziņu telpā tā ļoti tuvu viens otram bija rakstāmgaldi. Jūs to neatcerēsieties, bet es to esmu paņēmusi uz visu mūžu! Es nesen biju sākusi strādāt. Lauku meitene tikko Rīgā. Un tā sanāca, ka es pavisam nejauši biju saviesīgā pasākumā, kur Dimanta kungs bija aicināts. Pēc tā pasākuma mēs satiekamies darbavietā un es, pārņemta ar to visu, stāstu Dimanta kungam, ka ļoti daudz cilvēku tur bija, piesaucu populārus cilvēkus, aktierus, mūziķus. Dimanta kungs sēž tāds ļoti nopietns. Paskatās pār brillīti uz manis: "Zviedres kundze, un ko jūs ar šo gribējāt akcentēt? Ka jūs esat pazīstama ar kādiem no šiem cilvēkiem?" Un tas man palicis ir tā atmiņā, ka es vienmēr piedomāju pie tā, ko runāt, kur runāt, ko uzsvērt un kuram tieši tas ir interesanti!
JD: Allažiņ, allažiņ, kad esmu kaut kur ārzemēs un ne tikai, mēdzu lielīties, ka es esmu strādājis tādā televīzijā, kuru var uzskatīt savā ziņā par pasaules ūnikumu. Ir bijuši laiki Latvijas Televīzijai, kad vienas svētdienas raidījuma laikā apstājas teātri, kinoteātri, koncertzāles.. Tramvaji, trolejbusi ielās brauc tukši. Nav cilvēku. Visi pielāgojušies skatīties vienu svētdienas raidījumu, kurš saucas "Labvakar!" Kolosāli! Ūnikums! Kur vēl pasaulē atradīs tādu valsti, kur cilvēki pielāgo savas ikdienas gaitas, lai tikai noskatītos vienu raidījumu? Protams, tagad ar diviem klikšķiem var skatīties raidījumus rītā, vakarā, naktī un jebkurā laikā. Bet tajā laikā, kad raidījums aizgāja gaisā, viss cits izkūpēja. Un vispār man liekas, ja no Latvijas Televīzijas krietnajiem darbiem atļauts nupat varbūt pašā augšā likt, man liekas, 80. gadu beigas, Atmodas laiks, ir bijis Latvijas Televīzijas devītais vilnis! Tādā augstumā tika strādāts, tika veidoti raidījumi, tajā skaitā, arī mana "Panorāma". "Labvakar" gāja vienreiz nedēļā, "Panorāma" – katru dienu! Un tur bija arī jāatspoguļo visi pasākumi, kas saistīti ar Atmodu, kas saistīti ar tādu faktu klajā laišanu, ka mutes palika vaļā. Tādu, ka Mavriks Vulfsons Latvijas Radošo savienību plēnumā brēcoši paziņoja, ka Latvija bija okupēta. Rādīt vai nerādīt, noklusēt? Paradījām! "Labvakar" parādīja visu! "Panorāma" parādīja, cik attiecīgi pienākas. Nenobijāmies! Nu, jā, dabūjām pāri visu ko… Nu, vārdu sakot, tie laiki Latvijas Televīzija ir ierakstāmi ar zelta burtiem tās vēsturē.
DJ: "Panorāmas" dzimšanai mēs vairākas reizes šajā sarunā jau pieskārušies, bet pavisam precīzi "Panorāma" izveidojās 1958. gada 19. martā, līdz tam bija, kā jūs minējāt, vairāki informatīvi raidījumi, piemēram, arī "Mūsu ikdiena", ko vadīja Emīls Meškuns, kurš vēlāk arī bija viens no pirmajiem panorāmiešiem. Un, jā, "Panorāma" agrāk nebija katru dienu. Jūs spējat iedomāties šodien, mūsdienās, ka "Panorāma" nebūtu katru dienu? Kā tad tas būtu?
SZ: Informācijas vakuums!
JD: Tas tā nedrīkst notikt! Man liekas tomēr, ka "Panorāma" turas braši.
DJ: Bet ne vien "Panorāma", ir arī citi raidījumi…
JD: Bez šaubām! Sporta raidījumi, kultūras raidījumi, mūzikas raidījumi. Tas, kas mūsu laikos tiek rādīts, tā ir klase, pasaules līmenis!
DJ: Starp citu, bija laiks arī, kad diskutēja, vai televīzija ir māksla kā žanrs. Vismaz tā atminas režisore Aina Zariņa grāmatā "Cilvēki TV viļņos" – ka Latvijas Televīzija bija mākslas un kultūras iestāde. Bet sabiedriskā medija uzdevums ir informēt, izglītot, arī izklaidēt. Bet pēdējās desmitgadēs informatīvie raidījumi ir kļuvuši nozīmīgi dažādos formātos skatītājiem. Arī Sandra jau šīs sarunas laikā vairākkārt ir akcentējusi par mūsu dažādajiem informatīvajiem raidījumiem. Mūsdienās ir iespējams analizēt informāciju, preparēt to dažnedažādās formās. Kā jūs redzat pārmaiņas, ja runājam tieši par informatīviem raidījumiem? Kādas gadu gaitā tās ir bijušas, vai tās ir nozīmīgas un kam tās ir nozīmīgas?
SZ: Es domāju, ka tas ir laika diktāts – izmaiņas, arī tehniskās iespējas un tā tālāk. Atceros, kā ļoti sen man garāmejot zināms cilvēks teica: "Es skatos tikai Latvijas Televīziju, jo tā man liek domāt!" Tas tiešām bija kompliments! Es domāju, ka Latvijas Televīzijā tiek ievērots balanss. Un vēl gribēju pieminēt, ko no vēstures zinu, – koncerti, izrādes gāja dzīvajā ēterā. Ar tā laika iespējām! Piemēram, TDA "Daile" koncerts aiziet dzīvajā. Bet tas vienkārši ir laika diktāts. Tajā laikā, pirmkārt, nebija iespējas kaut ko tur ļoti analizēt, kaut ko ļoti pētīt. Cilvēki dzīvoja visiem vienādo dzīvi, protams, ar atsevišķiem partiju funkcionāriem un kādiem priekšniekiem. Bet cilvēki bija diezgan vienādi – ar savu uzvārīto limonādes katlu uz viesībām, pa blatu kaut kur dabūtu zaļo zirnīšu bundžu. Un cilvēki vienkārši patērēja to, ko viņiem deva. Kas mums bija? Latvijas Televīzija un Centrālā televīzija. Nekā vairāk arī nebija, tagad tie laiki ir mainījušies.
JD: Gribētos atzīmēt jau pieminēto Zariņu. Aina Zariņa tika dēvēta par Spīdolu. It kā jau pašmācības ceļā, bet viņa bija pirmā īstā režisore, augstas klases speciāliste. Un, starp citu, interesanti, mēs te pieminējām, ka veidojās latviešu kolektīvs un tas gana pārkrievotajā Rīgā bija kaut kas īpašs – letiņu kolektīvs. Bet bija tur arī krievu cilvēki. Un Mihails Pjats – viņš prata, bet nekad nerunāja nevienu vārdu krieviski. Viņš bija tāda autoritāte! Tieši mākslas raidījumu veidošanā, izkopšanā. Man liekas, ka viņš arī parādīja un iemācīja, kā televīzijas ekrānā rādīt mūziku. Viņš par mūziku bija tāds lielāks speciālists. Un arī tīri kā cilvēks, autoritāte, vienkārši autoritāte. Krievu cilvēks – autoritāte. Es domāju, ka tas arī kaut ko ir līdzējis mūsu televīzijas attīstībā un izaugsmē.
SZ: Ja mēs runājam par attīstību, manuprāt, vislabākajā nozīmē, savulaik iesāktās tradīcijas un kvalitātes latiņu, ka visam ir jābūt vislabākajam, tas ir pārmantots, mēs turpinām to lāpu nest. Ir citi laiki, citi cilvēki, bet tas pamats, kas tika ielikts tajā laikā ar visām grūtībām, ar visu padomju laiku...
DJ: Bez tās latiņas šeit nav ko darīt? Un arī vienā no uzrunām kāds no vadības šogad teica, man ļoti patīk šis teiciens: "Ja tu nevari man palīdzēt, tad, lūdzu, vismaz netraucē!" Jo tas, man liekas, ārkārtīgi labi raksturo Latvijas Televīzijas darbiniekus. Bet, Dimanta kungs, jūs iesaukām pieķērāties, arī es gribēju izcelt, ka jūs tiekat saukts par Dārgakmeni un pat esot grūti pateikt, kad esat vairāk devis – kā galvenais redaktors vai kā lauksaimniecības sižetu autors. Jums pašam kā liekas?
JD: Es tā negribētu par sevi vērtējumu dot... Stāstīju to savu ideju, ka man visam jābūt žurnālistiski izstrādātam. Un prasīju to arī no citiem. Un tāpēc arī likos tāds diezgan liels negantnieks. Nu un tur tālāk ir arī rakstīts, ka vismaz vienai darbiniecei viņš baigi nav paticis. Gandrīz 40 gadus nostrādājis ar lielākiem vai mazākiem sānsoļiem no "Panorāmas". Tādējādi arī it kā attaisnojot maķenīt, ka esmu baudījis arī citur kaut ko un ieradies no jauna atkal ar jaunām nostādnēm un gribēšanām. Bet galu galā iznācis tā, ka 40 gadus un it kā no mūsdienu viedokļa raugoties, tas ir gaužām nepieklājīgi! Lai kā tur arī nebūtu, man gribētos vienu epizodi no savas ikdienas atrādīt, kādu galu ņēmis viņš ir. Tie pensijas gadi nāca virsū, un man teica: "Jāni, tev būs lieli sūdi! Zini, uz tevi griež zobus un tā!" Nu labi, ja jāiet, tad jāiet. Televīzijas skatītāji bija painteresējušies, kur palicis Dimants. Un vienā avīzē darbiniece uzraksta: "Mēs viņu atbrīvojām kā 21. gadsimtam nepiemērotu!" Ko darīt, priecāties jau it kā nav par ko... Bet, ak tu tavu tautas folkloru! Otrajā vai trešajā dienā eju pa ielu, pretējā ielas pusē iet viens paziņa. Un šis pāri ielai kliedz: "Lai dzīvo 20. gadsimta televīzijas "Panorāmas" žurnālists!"
DJ: Te jau ir runa par to mīlestību pret Latvijas Televīzijas cilvēkiem, un to jūs esat baudījis un vēl aizvien saņemat. Un, Sandra, arī tu ilgus gadus biji skatītāju ārkārtīgi iemīļota raidījumu vadītāja. Es atceros to mirkli, kad aizgāji prom no kadra, man pat bija sajūta, ka ir nepieciešams skaidrot skatītājiem, – viss ir kārtībā, viss būs labi, nav pamata uztraukties! Bet kaut kāds fenomens tajā visā ir, ka cilvēki, skatītāji pieķeras Latvijas Televīzijas cilvēkiem. Kā jūs to skaidrotu?
SZ: Paldies par labiem vārdiem! Par aiziešanu no kadra – mans lēmums brieda ilgi. Es biju pāris reizes gājusi pie priekšnieces, ka nu jau tā kā vajadzētu prasties man aiziet. Vienu brīdi nevarēja atrast, kas varētu strādāt manā vietā, bet tad atrada Ilzi Vēberi. Brīnišķīgi, un strādājam! Bet zini, – iemīļoti, neiemīļoti, bet šie kadra cilvēki ir tie, kuri tev saka "Labrīt!", kuri tev vakarā saka "Labvakar!", pēc "Nakts ziņām" pasaka "Ar labu nakti!", viņš ir ģimenes loceklis! Tagad mēs varam būt brīvāki savā formā, bet, kad bija Dimanta kunga laiki, diktori, kas pieteica raidījumus, ka nākamās būs ziņas, tad pieteica filmu – bija tāds atsevišķs cilvēks. Un es atceros, ka viņiem, visticamāk, bija tā laika nodeva, ka viņi pēc pēdējā ziņu izlaiduma vai pēc pēdējās filmas, teātra izrādes atvadījās un vienmēr teica: "Ar labu nakti, biedri!" Tagad ētera personību ir ļoti daudz, un es domāju, ka skatītājs ieskatās un novērtē pacelto tēmu, izzinošo sižetu, aktualitāti. Ne man stāstīt, kā žurnālistiem pie šī laika dinamikas vajag būt pirmajiem, ātri parādīt saturu, speciālizlaidumus! Es vispār [brīnos] par dažiem kolēģiem.. kad bija karalienes Elizabetes bēres, kas ilga sešas septiņas stundas plānoto divu stundu vietā! Tādu profesionalitāti! Un, ja tu visu dienu esi ar cilvēku kopā, nu skaidrs, ka viņš ir tavējais!
JD: Par Sandru gribu vēl pateikt – pēkšņi viņa pazuda, nav. Viss bija pietiekami augstā līmenī, profesionāls darbinieks, bet pēkšņi nav, kaut kur izplēnēja! Un, kad uzzināju, ka Sandra būs arī šodien, domāju, kā es viņai pajautāšu tomēr, kālab viņa aizgājusi!
DJ: Trīs gadus neatbildēts jautājums!
SZ: Viss, kas mainās, mainās uz labu, un brīnišķīgi kolēģi tagad strādā! Man grūtākais posms – Danuta, tu mani sapratīsi –, bija tie rīta raidījumi, tā ļoti agrā celšanās. Kad tev ir mazs bērniņš mājās un tu celies četros...
DJ: Tu, starp citu, bija viena no pirmajām, kura man to pajautāja, kad es sāku savas gaitas "Rīta Panorāmā", – kā tu ar maziem bērniem to vispār spēj?
JD: Paldies par informāciju!
SZ: Bet es šodien klausos to sarunu, domāju, redz, tās asociācijas, kas man ir palikušas no tā laika, kad Dimanta kungs veidojis sižetus, tas viņa leģendārais "Jā!" Es atceros tās retoriskās sižetu beigas šad tad: "Nu, kā veiksies ar vasarāju ražu, to rādīs laiks."
JD: Tas pareizi teikts, ka tika ļoti, ļoti piedomāts pie tekstiem. Piemēram, Mirdza Tupiņa, – kad bija mūsu tautai kādas atceres dienas, viņai vienmēr sākās sižeti kaut kur pie pieminekļa ar "Div’ dūjiņas gaisā skrēja." Un tad tie teksti, ka pienenes skumst, tādas glezniņas. Arī Maiju Miglu varu apbrīnot, kad viņa bija vienā brīdī uzņēmusies caur sižetu sēriju par dažādām tūrisma vietām, – nu ne jau divdesmitgadīga meitene! Kad viņa meta kaut kādā Kāzu muzejā kurpju pāri jumtam, tur kaut kāds ticējums ir, ņēmās, ar drezīnu brauca... Tas virsuzdevums ir izdarīt pēc iespējas interesantāk, pēc iespējas labāk! Bet ikdienā korekcijas ienes laika trūkums. Bet no tādiem ražošanas momentiem es atceros, tagad jau brīnišķīgi viss notiek datoros, bet es vēl piedzīvoju tos laikus, kad montāžās tika veidoti sižeti un tad nesa kasetes uz režiju. Tu lasi tekstu un austiņā režisors saka: "Lēnāk! Vēl lēnāk, sižeta nav. Lasi vēl lēnāk!" Un tad tu dzirdi tos maģiskos soļus, kad žurnālists skrien. Te, trešajā stāvā, kur kādreiz bija studija, tur ir tās komunikāciju lūkas. Un kad skrien pa tām lūkām "klumb, klumb, klumb", tad saproti – fjū, sižets būs.
DJ: Bet tā, starp citu, aizvien ir realitāte, arī mēs raidījuma laikā šad tad dzirdam: "Mums vēl nav atnācis sižets!" Tas gan nav vairs tā, ka fiziski nav atnācis, tagad sūta citādāk, bet mums saka: "Lūdzu, parunājiet kaut ko, pamoderējiet, nezinu, ko, bet kaut ko parunājiet, jo mēs vēl gaidām, mums vajag apmēram divas minūtes."
SZ: Divas minūtes – tas vēl ir salīdzinoši maz. To vēl var izvilkt. Man bija divas situācijas, viena, kas saistīta ar "Panorāmas" laiku, tā bija mileniuma nakts, un mēs, kolēģi, mainījāmies pa kaut kādām stundām, laika periodiem, lai atspoguļotu pirmie, ka sagaida jau to divtūkstošo gadu. Es biju puklsten 8.00 no rīta, visi kolēģi bija aizgājuši projām, palikusi tikai režija. Ja pareizi atceros, tā pēdējā valsts, kas man bija jāpiesaka, bija Čīle. Es sēžu tajā telpā, un režisore man saka austiņā: "Tu parunā tagad kaut ko par jauno gadu, par sagaidīšanu. Mums nav signāla!" Un es jūtu, ka man tā kāja iet arvien augstāk un augstāk, saprotu, ka man vairāk nav ko teikt, jo kolēģi visu jau ir izstāstījuši. Un vēl viena reize bija, kad man bija 8 minūtes, bet nu, paldies Dievam, mēs tur bijām divi. Tā bija Līgo vakara tiešraide no krastmalas, kur es biju kopā ar Juri Hiršu. Bija sakritis tā, ka visas mūzikas skatuves bija tukšas, un mēs dzirdam, ka ausī saka: "Nu tagad 8 minūtes parunājiet kaut ko!" Labi, ka mums bija kaut kādas tautasdziesmas, tad mēs apcēlām viens ar otru...
DJ: Tas ir ārkārtīgi daudz! 8 minūtes dzīvē var šķist, ka nav nekas, bet ēteru aizpildīt...
SZ: Runājot par minūtēm, es domāju, ka arī to jūs esat pamanījuši, un arī Dimanta kunga laikā tas bija, ka tie, kas kaut brīdi ir strādājuši ziņās, ļoti novērtē tieši minūtes. Tu saproti, ka trīs minūtēs vēl var atskriet uz ēteru, piecās minūtēs...
DJ: Kafiju izdzert!
SZ: Kafiju izdzert, nostāties un sasveicināties. Ziņu cilvēki zina, ko nozīmē arī viena minūte!
DJ: Ja mēs vēl nedaudz par "Panorāmu" runājam, 1962. gada 1. marts, pulksten 20.26 pirmo reizi TV ekrānos parādās nosaukums "Televīzijas Panorāma" un raidījumu vada Valdis Čukurs un Laimdota Rone. Čukurs saka: "Kā liecina pats nosaukums, mēs centīsimies tajā sniegt pēc iespējas plašāku ieskatu mūsu skaistajā ikdienā.. par labo kopā priecāsimies, pret slikto cīnīsimies!" Vai mēs to darām šodien?
SZ: Un kā vēl!
JD: Un kā vēl! Pārsvarā tagad ir tā, ka gandrīz vai nav labā. "Panorāma" sākas ar visādām nebūšanām un gandrīz līdz laika ziņām arī turpinās. Par to cīnīšanos, es domāju – tur pat gandrīz vai pārsālām.
DJ: Mēs arī šajā sarunā jau atzīmējām, Dimanta kungs, ka jūs arī vērtējat, kaut ko pierakstāt un mēs šīs piezīmes saņemam. Kādēļ jums aizvien vēl ir svarīgi vērtēt un izteikt to, kas ir bijis veiksmīgi, kas ir bijis varbūt mazāk veiksmīgi, pie kā vajadzētu piedomāt un pastrādāt?
JD: Ja jūs zinātu, kas šajā sirmajā datorā [galvā] vārās. Jā, protams, es uzskatu sevi par daudzlasītāju, daudzskatītāju, dzīvoju visam līdzi – līdz kaulam. Patlaban ar milzīgu satraukumu dzīvoju, apjaušot, kāda mums ir mirstība un kāda mums ir dzimstība. Kurā gadā mēs vairs varam nebūtu valsts, nebūtu tauta... Ja tā turpināsies, to var izskaitļot! Un šajā sakarībā, ar šo datoru darbojoties, man pašam liekas, ka man ir unikāls priekšlikums, es kaut kur jau to esmu arī darījis publiski zināmu – jā, mēs kritizējam valdības, ka tās nepietiekami rūpējas par jaundzimušajiem, mazas piemaksas un tā. Protams, kritizēt var un vajag, bet visu adresesēt tikai uz to, lai valdība iespējami vairāk maksā, tur var nonākt pie tā, ka bērnu taisīšana kļūst par sava veida biznesu. Tas no valdības vien nav atkarīgs. Un šajā sakarībā es jau esmu paudis priekšlikumu, ka mums vajadzētu izveidot jaunu Atmodu. Pat jaunu Brīvības ceļu. Sadoties rokās ar apņemšanos, lai mums dzimtu bērni. Un lai dzimtu daudz bērnu! Lai mums nepazustu valsts! Mums teju, teju var nebūt, kas veido budžetu. Veidos no citurienes iebraukšie. Un veidos arī savu valsti, savu iekārtu noteiks. Mums var gadīties, ka mums pat nav, kas karo, nav, kas aizstāv. Mēs visu laiku runājam, ka mums drošība ir pirmajā vietā. Kaut arī NATO karaspēks šeit ir lielā vairumā un jūtamies droši, bet, tikko viņi manīs, ka vietējie nenoliek galvas par savu zemi, arī viņiem tā karošana diez ko neies pie prāta. Tādējādi mums arī no šī viedokļa ārkārtīgi svarīgi ir šī demogrāfijas jautājuma atrisināšana.
DJ: Tuvojoties sarunas izskaņai, vēl pavisam nelieli divi jautājumi, atgriežoties pie "Panorāmas" tēmas: tās laiks mainījies jau kādu brīdi no pulksten 20.30 uz 20.00. Vai tas jau ir kļuvis par "Panorāmas" jauno, īsto laiku? Vai skatītāji to ir aptvēruši?
JD: Man tās maiņas un dublēšanās ar vienu citu televīziju gaužām nepatīk. Tas nebija vajadzīgs. Bet pierod pie visa; kā ir, tā jāiztiek.
SZ: Manuprāt, vienkārši ir mums jādara tas, lai jebkurā laikā skatītājs būtu pie mums.
DJ: Mēs jau arī minējām, ka tie laiki katram ir savi un mūsdienās ir arī iespējas un rīki, kā manipulēt ar laiku. Bet sarunas noslēgumā vēlējos vēl pieminēt šoferīti, kurš, Dimanta kungs, jūs šodien atveda uz šo sarunu – Artūrs Ozoliņš, viņš Latvijas Televīzijā, starp citu, strādā jau 51. gadu, līdz ar to jūs visi trīs esat aizvadījuši ļoti lielu savu dzīves daļu, strādājot šeit, Latvijas Televīzijā. Kas, jūsuprāt, ir tas, kas ievilina šeit Latvijas Televīzijā un nelaiž vaļā?
SZ: Es Latvijas Televīzijā nonācu ļoti nejauši, tiešām tā bija apstākļu sakritība. Savulaik darbojoties Vidzemes televīzijā, man bija sanācis sadarboties ar Latvijas Televīzijas Ziņu dienestu, un mani vienkārši uzrunāja lejā, kafejnīcā. Latvijas Televīzijas tā laikā raidījumam "Rīta bums" mainījās vadītāji, un mani uzaicināja uz provēm. Un pēc nedēļas man bija jāsāk strādāt. Tā ka ar tādu ļoti lielu ievilināšanu es neesmu saskārusies. Bet tas, ka tu cieni to iespēju! Kādreiz, ieejot tajā televīzijas kafejnīcā, es nespēju pat iedomāties, ka es tiešām ar šiem cilvēkiem kādreiz varētu strādāt kopā. Bet nu tev ir jādzīvo pēc labākās sirdsapziņas, pēc labākās sirdsapziņas jādara savs darbs un, kā saka, būsi vienkāršāks, tauta pie tevis nāks.
JD: Nu jā, tas ir tāds iestādījums, kas pievelk tevi! Tāda ir dzīve, skaista dzīve!
DJ: Paldies par jūsu viedokli un liels paldies jums abiem gan par jūsu ieguldīto darbu šeit, Latvijas Televīzijā, gan arī, ka bijāt šodien ar mani un mūsu klausītājiem, parunājāties, padalījāties savās atmiņās un galu galā varējām dalīties pārdomās, Latvijas Televīzijas 70. jubilejas sezonu svinot. Mums ir, ko svinēt!
SZ: Daudz laimes Latvijas Televīzijai!
Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.
Raidierakstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.
