“Mēs gribam latviešu zināšanas vairot, dažas ziņas no klātienes un tālenes atnesdami, dažu labu padomu dodami, dažas gudrības izpaudēdami, ir brīžam pasmiedamies ko labu mācīt un tā, cik spēdami, piepalīdzēt pie arāju ļaužu prāta cilāšanas un labklāšanas,” tā pirmā “Latviešu Avīžu” numura ievadrakstā vēstīja jaunā laikraksta izdevēji.
1768.–1769. gadā neilgu laiku bija iznācis žurnāls “Latviešu Ārste”, kas rakstīja par cilvēku un lopu ārstēšanu, bet tieši “Latviešu Avīžu” iznākšana 1822. gadā uzskatāma par latviešu preses dzimšanu – tas bija pirmais laikraksts latviešu valodā.
Baltvāciešu dāvana latviešu tautai
“Latviešu tautu un latviešu valodu no sirds mīļojam,” ievadrakstā uzsvēra “Latviešu Avīžu” izdevēji. Šis formulējums bija gana zīmīgs, jo latviešiem domātā laikraksta veidotāji paši nebija latvieši. Laikraksta izdevējs bija ievērojamās baltvāciešu Stefenhāgenu dzimtas pārstāvis Johans Martins Pēterss–Stefenhāgens, savukārt par pirmo laikraksta redaktoru kļuva Lestenes mācītājs Kārlis Frīdrihs Vatsons.
Mācītājs ar zirgu bieži mēroja aptuveni 40 km tālo ceļu no Lestenes uz Jelgavu, kur tika drukātas “Latviešu Avīzes”, lai sagatavotu laikraksta saturu. Vatsons iestājās pret latviešu tautas pārvācošanu un rosināja latviešu kultūras attīstību.
Tolaik tas nebija viegls uzdevums, piemēram, 1824. gadā Neretas draudzē no 5160 dvēselēm lasītpratēju bijis 1144, bet rakstīt pratuši 44. “Manā draudzē ir viens lūgšanu nams, seši skolas nami un 66 krogi,” vēlāk ar ironiju rakstīja Jelgavas mācītājs Vilhelms Pantēnijs, kurš “Latviešu Avīzes” vadīja no 1835. līdz 1849. gadam.
Bija jāspēkojas ar cenzūru un totalitārisma ideoloģiju
19. gadsimta otrā pusē “Latviešu Avīzēm” parādījās konkurence, kad pie avīžu veidošanas ķērās paši latvieši: Ansis Leitāns, Krišjānis Valdemārs, Juris Alunāns, Krišjānis Barons un daudzi citi. Latviešu presei bija milzīga loma latviešu nacionālās pašapziņas veidošanā; ne velti presē ir darbojušies gan izcilākie latviešu literāti (Rūdolfs Blaumanis, Rainis, Aspazija, Kārlis Skalbe, Aleksandrs Grīns), gan topošās Latvijas valsts līderi (Jānis Čakste, Miķelis Valters, Kārlis Ulmanis).
Latviešu presei bieži ir nācies darboties nelabvēlīgos apstākļos: sākumā to apkaroja reakcionārā vācu muižniecība un cariskās Krievijas cenzūra, bet arī otrā simtgade bija pilna ar dažādiem pārbaudījumiem. Pusgadsimtu latviešu presei nācās darboties totalitāro režīmu kontrolē, kad preses un žurnālistu uzdevums bija nevis objektīvas informācijas sniegšana, bet gan valdošās ideoloģijas sludināšana.
“Mūsu padomju prese ir stiprākais ierocis, ar kura palīdzību partija ik dienas runā ar tautu savā vajadzīgā valodā. Padomju prese nes masās visu uzvarošās marksisma-ļeņinisma idejas, ieaudzina darbaļaudīs bezgalīgu uzticību sociālistiskajai Dzimtenei, mobilizē viņus komunistiskās celtniecības plānu izpildei.
Padomju prese uzticīgi kalpo padomju tautai, dižajām komunisma idejām. Nevienā kapitālistiskajā zemē nav un nevar būt tāda preses brīvība kā Padomju Savienībā,” šādi orveliski murgi 1953. gada 5. maijā, pāris mēnešu pēc Staļina nāves, bija lasāmi Valmieras rajona laikrakstā “Liesma”, svinot “padomju preses dienu”.
Patiesības drupačas, no kurām izauga lavīna
Taču arī padomju okupācijas laikā Latvijas prese sastāvēja ne tikai no valdošā režīma zobratiņiem, kas paklausīgi darbināja komunistiskās ideoloģijas mašinēriju. Presē strādāja žurnālisti, dzīvi cilvēki ar saviem sapņiem un cerībām, un daudzi no viņiem uzmanīgi pārbaudīja pieļaujamās brīvdomības robežas, lai līdz lasītājiem nonāktu kaut vai niecīgas patiesības drupačas.
Tas kļuva daudz vieglāk izdarāms PSRS impērijas agonijas posmā pēc 1985. gada, kad pie varas nākušais Mihails Gorbačovs pasludināja kursu uz pārbūvi un atklātību. Sīkās patiesības drupačas pārvērtās patiesības lavīnā, kas aizslaucīja vēstures mēslainē padomju režīmu un tā būvēto melu mūri.
Latvijas prese nu jau vairāk nekā 30 gadu atkal ir brīva, lai gan, protams, arī kapitālismā preses brīvībai ir robežas, ko ietekmē mediju īpašnieku un reklāmdevēju intereses, politiskais spiediens un citi faktori.
Taču latviešu lasītājiem būtu grēks sūdzēties par izvēles trūkumu, jo Latvijā darbojas dučiem dažādu avīžu, žurnālu un interneta portālu, kur katrs var atrast saviem uzskatiem atbilstošu informāciju; pie mums ikviens var brīvi kritizēt gan žurnālistus, gan pie varas esošos politiķus.
Kamēr vien būs latvieši, būs arī latviešu prese
Kā liecina starptautiskās organizācijas “Reportieri bez robežām” preses brīvības indekss, šajā jomā Latvija ierindojas 22. vietā no 180 pasaules valstīm, mēs esam priekšā tādām valstīm kā Lielbritānija, Francija, ASV, Spānija, Itālija un Austrālija.
Latvijas un arī visas pasaules preses tirgū pēdējā laikā vērojamas lielas pārmaiņas, jo drukātās preses ietekme arvien samazinās, cilvēki arvien vairāk informācijas iegūšanai izmanto dažādus interneta medijus. Taču, lai kāds arī būtu mediju formāts, lasītājiem joprojām būs svarīgi iegūt uzticamu un pārbaudītu informāciju.
Latvieši savā vairumā jau sen vairs nav arāju tauta, bet tāpat kā pirms 200 gadiem mēs gribam savas zināšanas vairot, dažas ziņas no klātienes un tālienes uzzināt, dažu labu padomu un gudrību iegūt, ik pa brīžam pasmieties un ko labu iemācīties. Un tādēļ varam būt droši: kamēr vien būs latvieši, tikmēr pastāvēs arī latviešu prese.
