Sociālajiem medijiem šonedēļ izdevās nodemonstrēt savas labākās īpašības, vienlaikus atkailinot tradicionālo mediju vājās vietas, pa tām pāris reizes trāpīgi arī iesperot. Īsi sakot – šonedēļ trīs tēmas, kas uzskatāmi parāda – jaunie interneta sociālie mediji, tostarp tviteris spēj – viena cilvēka problēmu izvērst par plašu sabiedrības diskusiju, operatīvi reaģēt un ziņot par jaunumiem, kā arī tam visam pa vidu pelnīt naudu.
Vispirms par naudu un aizvadītajā tviterapskatā pieminēto tvītojošo cietumnieku, lai gan tam mobilais tālrunis esot konfiscēts, izteikts brīdinājums, un tviterī tas vairs neko neraksta, konts esot slēgts ar cietuma administrācijas gādību – tomēr interneta ārēs atrodami viņa rakstīti e-muāri un pat visai labā un tēlainā valodā stāstiņi par cietumnieku dzīvi un attiecībām. Noprotams, lasītāju netrūkst, tādēļ tam visam papildus ieslodzītais autors jau pamanījies savus rakstus apvīt arī ar reklāmām, neslēpjot – naudiņa cietumā noderēs. Tomēr, jāatzīst – ja var ticēt viņa paša teiktajam – reklāmas izvēlē klātesošs bijis arī ētikas aspekts – ātro kredītu devēju piedāvājumam pateikts skaidrs nē, priekšroku dodot sadzīves tehnikas reklamēšanai.
Nedēļas notikums – Rīgas pils degšana. Sociālie tīkli ir tie, kur parādās pirmās ziņas par nelaimi. Pirmajām bildēm ar degošo pili ļaudis gan netic - sakot – tas gan ir viens neveikls, muļķīgs joks – bilde nav īsta. Tad, kad to jau ir simtiem, nākas noticēt. Daļa tviterlietotāju sajūsminās par skatu, daļa lamā pirmos par situācijas nopietnības neizpratni, vēl bariņš vaimanā par iespējamo ēkā esošās Latvijas vēstures aiziešanu nebūtībā un sola – ja sadegs, tad mūžu mūžam tā būs sēru diena.
Šķiet, nav neviena, kurš tajā vakarā pie kaut ka nebūtu vainīgs – ugunsdzēsēji neprofesionāli, sanākušie skatītāji arī traucē, tiek saskatīts Krievijas pirksts nelaimē, pie vainas ir arī eiro un valsts vienaldzīgā attieksme gan pret vēsturi, gan glābēju aprīkojumu un algām. Tiek nosodīti tie politiķi, kuri nav klāt nelaimes likvidēšanā, bet tie kuri ir, tie arī nav labi – jo, redz, ieradušies tikai sev spalvas spodrināt.
Pārspīlējumos un galējībās viedokļi, tomēr nevienam nav šaubas par sociālo mediju operativitāti – un tā tiek aktīvi pieprasīta arī no tradicionālajiem medijiem, jo īpaši no abiem sabiedriskajiem. Ļaudis vēlas tiešraidi, lai notikums tiem mājās - radio skaļruņos un TV ekrānos tiktu nogādāts svaigs un tūlīt. Tāda nu ir sociālo mediju paaudze un sociālo mediju mestie izaicinājumi tradicionālajiem. Lai nu kā, Elīnas Melngailes vārdiem sakot - ugunsgrēka atspoguļojums liek secināt, ka cilvēki paši kļuvuši par medijiem. Sociālajos tīklos ikviens var kļūt par mediju.
To jo uzskatāmi aizvadītajā nedēļā nodemonstrēja tviterlietotājs un „Lattelecom” vadītājs Juris Gulbis @JurisGulbis, kurš uzdrošinājās atvērt kara fronti pret līdz šim svētajiem, zaļajiem un visādi citādi ļoti mīlētajiem riteņbraucējiem Rīgā, aktīvi rakstot par agresīviem velobraucējiem, kuri neievēro noteikumus, publicējot bildes ar tiem, kuri pārbrauc krustojumus pie sarkanās gaismas un aicinot šo visatļautību izbeigt. Iemesls – divreiz pedāļminēji uzbraukuši viņa bērniem, turklāt piektdien kāds ir ne tikai viņam uzbraucis, bet arī mēģinājis izkauties. Tas tad arī esot bijis pēdējais piliens iecietībā. Temats par velobraucējiem Rīgā tiek izvērsts plaši – sākot no tā, ka kaismīgākie velodraugi aicina boikotēt visus „Lattelecom” pakalpojumus, atteikties no tiem, un beidzot ar aicinājumiem kurt divriteņu sārtu pilsētas centrā. Ja iesākumā Gulbis ir viens, drīz pievienojas arī citi, kuri kā gājēji vai autobraucēji ir saskārušies ar huligāniskiem pedālistiem. Galu galā tiek secināts, ka noteikumu pārkāpēji un huligāni ir gan starp autobraucējiem, gan gājējiem, tomēr starp riteņbraucējiem to ir visvairāk. Bet tā kā pilsētā būtu vēlams sadzīvot visiem un lai izcīnītu savu vietu uz brauktuves vai ietves – ikvienam satiksmes dalībniekam nepieciešami divi, ļoti spēcīgi ieroči. Bruņojuma arsenālā jābūt SMAIDAM un spējai pateikt PALDIES par ceļa došanu.
