Sporta sagādātās pozitīvās un arī negatīvās emocijas ir diezgan neatņemama sociālo tīklu sastāvdaļa. Piemēram, to, kā Rīgas „Dinamo” pēdējā sekundē izbojājuši Maskavas „Dinamo” trenera Znaroka seju, ar krāšņiem epitetiem un „urrā!” saucieniem, notikušā nozīmīgumu pielīdzinot pat Dziesmu svētku kopības sajūtai, tviterī pamana pat tie, kas hokejam vispār neseko.
Bet ir arī Latvijā tāda organizācija kā Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK), kas popularitātes un tēla ziņā kaut kas starp KNAB un Autortiesību aizstāvjiem – praktiski neaizskarama un spēj sagādāt negatīvas emocijas un frustrācijas. Šonedēļ LOK sabiedrības uzmanības centrā ar tērpu iepirkumu olimpiešiem. Tie mats matā praktiski nokopēti no somu kompānijas "Halti’” kataloga, kuri vienīgie pieteicās konkursā un uzvarēja. Ne pirmais, ne pēdējais šāds konkurss – tā, daļēji akceptējot notikušo, spriež tviterī.
Ne par godīgumu ir satraukums, bet gan par pasūtīto tērpu krāsu. Krišjānis Feldmans skarbi secina: „Kangari atkal izpaužas. Aizmirst nacionālo uzņēmēju. Olimpieši Sočos startēs oranžos Somijā ražotos tērpos.”
Arī sportisti nav sajūsmā. Tā Māris Štrombergs jautā: „Oranži xiemas olimpisko spēļu tērpi? Ceru, ka tās ir tikai baumas un ka mūsējie zemnieki tiks ietērpti sarkanbaltsarkanajā!” Diemžēl, baumas tās nav.
Un apzinoties tviterfrontes uzbrukumu un neizpratni, LOK darbinieki, kā nu prot, cenšas glābt, kas glābjams. Piemēram stāstot, ka oranžs nemaz nav oranžs, tā Dace Gulbe skaidro: „Saule, dzintars, zelts - dzeltena krāsa, zeme, maize, spēks - brūna krāsa, dzeltens+brūns+sarkanbalts - tādi būs mūsu olimpieši Sočos. Ne oranži.” Un aizstāvot savus ģimenes locekļus, tviterī sev ziemas slēpošanas tērpu, kurš būtu ražots Latvijā, sāk aktīvi meklēt arī «Lattelcom» vadītājs Juris Gulbis ar mērķi pierādīt, ka tādu neesot.
Lieki teikt, pat oranžā nosaukšana citā krāsā nepārliecina, un Aigars Prūsis jautā, vai tiešām „brūnā krāsa olimpiešu tērpos simbolizēs Latvijas medu, zemi un rupjmaizi? Olimpiskajā komitejā laikam pīpē kaut ko ārkārtīgi spēcīgu...”.
Bet Kristaps Anškens prāto – ja viņš būtu sportistu vietā, „atklāšanas ceremonijā drīzāk ietu pliks nekā tajos oranžajos tērpos”. Lai nu kā, bet Olimpiskajai komitejai Arvis Villa iesaka nevis mēģināt piedzejot, kādēļ latviešu „tērpi būs dzelten-oranži-brūni, bet meklēt, kurš maita nopludināja info...”. Viņš pats liktu uz to puisi, kuram bijis uzdevums „no somu apģērbu kataloga skenētajām bildītēm fotošopā nodzēst firmaszīmes!”.
Tomēr Olimpiskā komiteja un tās darbi ļaudis iedvesmo radoši, un tie sāk niekoties ar bilžu apstrādes programmām, lai veidotu attēlus ar mūsu sportistiem dažādos tērpos. Ietērpj tos ogļraču, strādnieku tērpos, un par vienu no populārākajiem kļūst Martina Dukura tviterī ievietotā bilde ar oranžu Latvijas karogu jaunajā tērpā un Keniju no „Dienvidparka” blakus.
Latvijas izlase skeletona pic.twitter.com/FQXSe872sx
— Martins Dukurs (@MartinsDukurs) September 20, 2013
Par laimi LOK, tviterī neizpaliek vēl daži izklaidējoši temati. Piemēram, labklājības ministre Ilze Viņķele, parakstot nopietnus dokumentus un solījumus, mēdz spēlēties kā bērns, darot to ar sakrustotiem pirkstiem kabatā. Māris Antonevičs spriež pēc Viņķeles paziņojuma: „Ziniet, ir tāda spēle, kad jūs kaut ko solāt, bet kabatā turat sakrustotus pirkstus, Repšes "Kā var nesolīt!" nobāl”.
Tam piekrīt arī citi un šo frāzi jau sveic kā gada spārnotāko teicienu. „Ir nekaunīgi cilvēki, ir ļoti nekaunīgi cilvēki un ir I. Viņķele,” tā secina Raivis Zeltīts. Un lai gan ministre tviterī cenšas ko labot un skaidrot, viņai īsti vairs netic.
Piemēram, ministre tviterī sūdzas: „Vēlējos tiesībsargam telefoniski izstāstīt aktualitātes budžeta demogrāfijas jautājumā. Jansons pēc 2 teikumiem nometa klausuli. Laba pārvaldība laikam.” Uz to Artūrs Sņegovičs piesardzīgi apvaicājas: „Tagad arī tiek spēlētas spēlītes un pirksti krustiņā vai tiešām viņš tā darīja?”
Iespējams, savas reputācijas glābšanai arī labklājības ministrei nepieciešams saorganizēt mistiskus viltus kontus tviterī savam atbalstam, kuri tad nu stāstītu, cik godīga un strādīga ministre ir, un citi - blēžu blēži. Piemēram, atlaistajai kultūras ministrei tādi bija un joprojām ir ne viens vien. Lai gan jēga no tā maza – tāpat nepalīdzēja. Bet, kas zina, varbūt tuvāk vēlēšanām varēs tos kādai partijai aizdot vai vēl labāk – pārdot.
