Tā martā tviteri satricināja vēsts, ka Atmodas laika līderis Dainis Īvāns personīgi uzrunājis vairākus Saeimas deputātus, aicinot saglabāt dzīvnieku cirku. Bet vēl lielāku trīci raisīja Toma Briča leģendārais tvīts, sarkastiski pārfrāzējot Īvāna spriedelējumu.
"Dainis Īvāns ir no izmirstošās tautfrontiešu sugas. Rīgas cirks varētu viņu ņemt pie sevis. Viņš varētu žonglēt ar degošām barikāžu pagalēm," tā rakstīja Toms Bricis. Taču pagaļu vietā aizdegās tviteris.
"Ja esi garīgi slims, uz ko norāda jūtelīgums attiecībā uz zvēriem un naids pret cilvēku, tad ārstējies," kliedza Rudīte Martišauska. Bet Edgars Raginskis viņai kabināja pretī ar frāzi: "Ja nepatīk cita viedoklis, tas nav arguments apvainot cilvēku psihiskā slimībā. Vai Jūs jau no tvītiem diagnosticējat?"
"Šitā pateikt par cilvēku, kas izglāba Daugavu. [Tu] mazais, alkatīgais, žonglētājs!" Tomam brēca Māris Igavens. Savukārt Valters Korālis secināja, ka "Dainis Īvāns manā izpratnē līdzīgs viņa pretiniekam Alfrēdam Rubikam. Tikai vienā jomā - viņi abi nezaga, neprivatizēja..."
Tvitervētrā daudzi Tomu sauca par dumju, citi draudēja atlaist no darba. Šo tēmu varētu noslēgt ar Jāņa Rudzupuķes tvītu, ka "Visi izmirsim". Taču labāku noslēgumu divus mēnešus vēlāk tviterī pielika pats Toms, atvainojoties Īvānam un visiem, kurus viņa ieraksts jelkā aizskāris.
Aizskartam šogad jājūtas arī Krišjānim Baronam un viņa vārdā nosauktajai ielai Rīgas centrā. Ar gandrīz pieciem miljoniem eiro izrādījies par maz, lai Barona ielas virskārtu nomainītu pienācīgā kvalitātē. Būvnieki tur muļļājas kopš 2015. gada rudens, daļa naudas aizmuļļāta nekrietneļu kabatās, ko krata tiesībsargājošās iestādes.
Bet tviterī vislielākā bēda kontam vai "Barona iela gatava?". Šī konta uzturētājs nepaguris dienu no dienas regulāri liek tikai vienu tvītu, proti, atbildi uz savā nosaukumā ietverto jautājumu, vai Barona iela gatava. Un tviterieraksts lakoniski atbild: Nē, nē, nē.
Tviterlietotāji izrāda bildes ar greiziem un bojātiem bruģakmeņiem, iegrimušiem aku vākiem, peļķēm un citām Baronielas nevīžībām. Kaspars raksta, ka "Reizi desmit gados no Daugavas dzelmes izlien liela zivs un jautā - "Vai #Barona iela jau gatava"?"
Andris Kulbergs gada nogalē raksta, ka "#Baronaielas "mākslinieciskais" izpildījums, apvienojot "augstākās" raudzes Džamšutu kvalitāti, turpina "iepriecināt" Rīdziniekus. Tikko piecēlām pensionētu kundzīti, kas paklupa aiz izkrituša bruģa un spēcīgi izmežģīja plecu".
Savukārt Edijs Pālens ironizē, ka "Barona iela bruģis ir kļuvis populārāks par 13. janvāra Saeimas bruģi. #baronaiela"
Runājot par Saeimu un politiķiem, jāteic, ka kopš gada vidus, kad žurnāls "Ir" publicēja tā dēvētās oligarhu sarunas, šo vīriņu un sarunu apspriešana bijusi arī tvitera dienaskārtībā.
Paši oligarhi nu mazliet satrūkušies, pat košais ventspilnieks, kam dūša lielāka par debesskrāpi, nu dabū skaidroties kvalitāšu ziņā gan pašķidrās parlamentārās komisijas priekšā. Tviterim gan dūša vienmēr varena, it īpaši, ja runa par valsts vai mediju "priHvatizēšanu".
Guntars Vaivars secina: "Oligarhu sarunas diezgan labi nodemonstrēja, ka Latvijā vispirms visu sarunā. Pēc tam visi visu sakārto likuma ietvaros."
"Izlasot #oligarhusarunas, tu sajūties vientuļš un naivs. Mūs vada cietsirdīgi radījumi bez nākotnes vīzijas. Atceliet tās 100-gades svinības," Līgodienā rakstīja Reinis Liepiņš. Savukārt Guntars Račs tvītoja, ka "Ļoti cer sagaidīt to mirkli, kad @irLV #oligarhusarunas iesaistītie tiks tiesāti, atkāpsies, nožēlos vai aizbrauks".
Krists Šukevičs jautā, "Cik gan sevi ir jāienīst, lai savu dvēseli pārdotu un iznīcinātu, nozogot pašiem savu valsti?"
Bet vēlāk, kad pirmais karstums pārgājis, par "oligarhu sarunām" vīterojām ne tik bēdīgā tonī. Piemēram, Mārtiņš Braslavs ierosināja "Latvijā atzīmēt Oligarhu dienu. Tā varētu būt brīvdiena un svētku diena. Šis temats neglābjami ir kļuvis par daļu no nācijas dns." Savukārt Jānis Ramāns apvaicājās, vai "Tajās #oligarhusarunas nav kaut kas par to, kur Lembergs pērk spilgti krāsainos kreklus? Rīgā tikai rozā un zili 50 nokrāsās. Vajag dzeltenu."
Bet Evija Unāma secina, ka "Bumba #oligarhusarunas lietā nu ir sabiedrības pusē. Sagremos, vai tomēr iebildīs?"
Vēl kāda grūti sagremojama tēma tviterī šogad bija tā sauktie čekas maisi un gadiem ieilgušās runas par to atvēršanu. Zigurds Strīķis vērtē, ka "Mums ir divi mantojumi no okupācijas laika - čekas maisi un padomju tieslietu sistēma, kura tā arī nav reformēta. Viena no šīs sistēmas iezīmēm ir ārkārtīgi augstais pierādījumu slieksnis. Trešais, vissmagākais mantojums - cilvēki, kuri uzskata, ka tādēļ maisus nevajag publicēt."
Māra Krontāle tviterī atceras, kā mēs kopīgi skandējām: mēs esam lieli, mēs esam vareni. «Taču, kad jāatver čekas maisi, tad mēs esam stulbi un nespēsim izvērtēt un pieņemt? Kas tad mēs esam - vareni vai nevarīgi?"
Atsevišķa stāsta vērti varētu būt varenība šā gada tviterierakstos, kas tapuši aiz anonīmiem kontiem. Taču nekā skandaloza tajos nav bijis. Tāpēc grūti saprast, kādēļ daļa tviterī izvēlas slēpties. Bailes no priekšnieka, sievas, pašam sevis? Vai varbūt smaga personības dubultošanās...
