Iepriekšējie raksti:
Atkalsatikšanās ar kalniem
Pēc Leonas ceļš vēl kādu brīdi ir samērā līdzens un ar maziem kāpumiem, un šādi vieglā solī pusotras dienas laikā var aizsoļot līdz Astorgai.
Lai gan nu jau svētceļnieks ir apskatījis veselu kaudzi ievērības cienīgu vietu, Astorga tomēr pamanās izcelties, it īpaši ar savu katedrāli. Astorgas katedrāle tālredzīgi būvēta kalna galā, turklāt tās torņi ir krietni augstāki par apkārtējām ēkām. Tādēļ Astorga jau pa gabalu mirdz kā gaiša pilsēta kalna galā, kas nenoliedzami noskaņo uz tikšanos ar ko īpašu.
Un ir jau ar'! Vēl Plīnijs Vecākais mūsu ēras 1. gadsimtā Astorgu nodēvēja par urbs magnifica jeb varenu pilsētu – un viņš noteikti bija redzējis varenas pilsētas. Bez katedrāles, kas tuvumā ir pat vēl krāšņāka un iespaidīgāka, noteikti jāpiemin Antonio Gaudi projektētā episkopālā pils. Arī Plīnija apdziedātā pilsēta nav pazudusi bez pēdām, un Astorgā būs, ko apskatīt arī tiem, kas katru dienu domā par Romas impēriju.
Kādu brīdi pat apsvēru domu palikt Astorgā pa nakti, tomēr beigās nolēmu vēl kādus padsmit kilometrus tomēr noiet – jo vairāk tāpēc, ka pēc Astorgas līdzenais ceļš beidzas un atkal sākas kalni. Šķita, ka labāk tomēr pamosties ar kādu kalnu posmu jau aiz muguras.
Tomēr kalni man īsti nepiekrita, un drīz pēc Astorgas sākās diezgan nepatīkams laiks. Ja līdz tam mans ceļš bija saules apspīdēts, varbūt pat pārāk, tad tagad līņāja un pūta ļoti nepatīkams pretvējš. Vēl vairāk, kārtējo reizi vairākas alberģes pa ceļam jau bija pilnas, tādēļ beigās paliku pavisam nelielā naktsmītnē pavisam nelielā kalnu ciematiņā – El Ganso.
Tik mazā ciematiņā nebija ne ēstuves, ne pilnvērtīga veikala, bet tas nekas! Mans naktsmītnes kaimiņš, ugunsdzēsējs no Oregonas, bija uzvārījis tik daudz makaronu, cik pats nejaudāja noēst, un laipni visus cienāja. Ar prieku piedāvājumu pieņēmu, klausījos, kā ārā līst lietus un gaudo vējš, un jutos bezgala laimīgs, ka tomēr šie padsmit kilometri jau noieti un vairs nebūs jāiet.
Satikšanās Spānijā
Nu jau priekšā līdz pat Santjago de Kompostelai atkal bija kārtīgi kalni – taču tagad ar pietiekami lielu pieredzi un pārliecību, ka galā tikšu!
Kāpiens ir samērā stāvs līdz Fonsebadonai, kur savukārt seko straujš kritums: kādu desmit kilometru garumā uz leju jānoiet vesels kilometrs. Pats augstākais punkts Fonsebadonā vienlaikus ir arī augstākais punkts visā Camino Frances jeb Sv.Jēkaba ceļa franču ceļa posmā: 1500 metru. To atzīmē īpašs pieturas punkts, kas noteikti pieminēts visos Camino ceļvežos: krusts (Cruz de Hierro).
Ar krustu saistās kāda īpaša ceļa tradīcija: svētceļnieki ceļā ņem līdzi kādu akmeni no savām mājām, ko pēc tam atstāj krusta pakājē. Līdz Santjago vairs nav tālu, un krusts ir labs pieturas punkts, kur apstāties, pārdomāt jau noieto un sagatavoties beigu posmam.
Netālu no krusta ir arī neliela kapela, un, kamēr es tā apstājos un pārdomāju, pēkšņi skaidrā latviešu valodā dzirdu – kapela ir ciet. Kapela varbūt arī ir ciet, taču tautiešus satikt tik tālā ceļā vienmēr prieks – gāju sveicināties!
Mani jaunie ceļabiedri bija Uldis un Anita no Jēkabpils, un, izrādās, arī viņi vakar bija palikuši El Ganso, taču nevis alberģē, bet dažus soļus tālāk viesu namā. Protams, būtu bijusi skāde, ja tā arī būtu pagājuši garām un nesatiktos – un tieši tas ir viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc ceļā ir vērts laiku pa laikam apstāties un pārdomāt lietas.
Uldis ar Anitu bija pirmie un arī vienīgie latvieši, kurus ceļā satiku. Daži ceļabiedri gan apgalvoja, ka viņi esot satikuši arī citus latviešus, taču līdz galam neesmu drošs, piemēram, kādas alberģes saimnieks man kā citus latviešus stādīja priekšā pāri no, skaidra lieta, Lietuvas.
Tā nu kādu gabalu pagājām kopā, kā jau Jēkaba ceļā ierasts – satiecies, paej kopā, parunājies un pēc kāda brīža dodies tālāk savā tempā. Pēc kāda laika noteikti satiksities atkal!
Spānijā pārsvarā nelīst līdzenumos
Pēdējā lielā pilsēta Kastīlijā un Leonā un arī pēdējā pirms Santjago de Kompostelas ir Ponferrada, kas sveic ar varenu templiešu cietoksni, krāšņu vecpilsētu un dzīvelīgu jauno pilsētu, kur tieši todien bija tirgus diena. Un, lai gan mazo ciematiņu miers un klusums ir viens no lielākajiem Jēkaba ceļa vilinājumiem, tomēr bija īpašs prieks piesēst uz kafiju, noraugoties uz tirgus kņadu un burzmu.
Jau Ponferradā mazliet sāka pilināt lietus, kas, aizsteidzoties notikumiem mazliet priekšā, turpmāk tikai pieņēmās spēkā. Tāpēc parunāsim mazliet par laiku.
Teiciens "The rain in Spain falls mostly on the plain" jeb "Spānijā galvenokārt līst līdzenumos" ir tikai un vienīgi angļu valodas izrunas vingrinājums, kam nav nekāda sakara ar realitāti. Patiesībā Spānijā tīri brangi līst tieši kalnos, savukārt centrālajā līdzenumā laiks pārsvarā būs sauss un saulains. Tātad jāgatavojas gan cepinošai saulei, gan nebeidzamam lietum.
Ja līst tikai mazliet, ir cerības tikt ar to galā. Ūdensizturīgi pārgājiena apavi nav gluži gumijnieki, taču vienkārši lietainu dienu tiešām spēj izturēt. Lietusmēteļi gan ir papildu svars, kas saulainajās dienās šķiet bezjēdzīgs, taču, ja vajadzēs, tad tik tiešām vajadzēs. Daži tālredzīgāki svētceļnieki pat dodas ceļā ar lietussargu, kas saulainās dienās vienlaikus kalpo par saulessargu. Un, protams, ceļā netrūkst ēstuvju un kafejnīcu, kur ieskriet apsildīties.
Tomēr uz 40 kilometriem dienā vairs nav ko cerēt – lietainā laikā arī 25 jau ir daudz. Par laimi, Mesetā biju savu grafiku apsteidzis vēl par vairākām dienām, tādēļ varēju atļauties mazliet lēnāku un nesteidzīgāku gaitu.
Vēl jo vairāk tādēļ, ka Galīcija ir kā radīta lēnām un nesteidzīgām pastaigām!
Tuvu ceļa beigām
Daudzveidība ir viena no Jēkaba ceļa spēcīgākajām iezīmēm, un Galīcija nebūt nav izņēmums. Nu jau aiz muguras ir Mesetas nebeidzamie plašumi vai Kastīlijas un Leonas varenās pilsētas. Galīcija sagaida ar kalnu takām, kāpumiem un kritumiem, maziem ciematiņiem ar akmeņu mājām un bieziem mežiem, kur noteikti varētu apmaldīties Ansītis ar Grietiņu. Tāpat okeāna klātbūtne ir skaidri jūtama gan laikā, gan ēdienkartē – katrā ēstuvē piedāvā astoņkājus jeb pulpo. Visbeidzot, Galīcijā runā ne vien kastīliešu, bet arī galīciešu valodā, un svētceļnieku sveiciens Buen camino [Lai labs ceļš – red.] kļūst par Bo camiño.
Arī Santjago de Kompostela atrodas Galīcijā un pat ir šī reģiona galvaspilsēta, tādēļ Galīcija pārliecinoši iezīmē ceļa pēdējo posmu. Tiem, kam aiz muguras jau simtiem kilometru, iekrāta zināma pieredze: apavi iestaigāti, tulznas sadzijušas un, gluži kā Daliņa kājām dziesmā – divdesmit kilometrus soļot nieks. Taču Galīcijā pievienojas arī daudzi jo daudzi jaunpienācēji.
Lai svētceļnieks varētu saņemt kompostelu, kas apliecina svētceļojuma pabeigšanu, jānosoļo vismaz pēdējie 100 kilometri, savukārt riteņbraucējiem jānobrauc pēdējie 200. Tādēļ tie, kam laika, vēlmes vai apņēmības nepietiek 800 kilometriem, ceļu sāk tieši Galīcijā.
Īpaši populārs sākumpunkts ir Sarrija, kas ir 115 kilometrus pirms Santjago un viegli sasniedzama ar sabiedrisko transportu. Un, tik tiešām, pēc Sarrijas ceļš jūtami pārmainās.
Vairs nebūs tādu gabalu, kur stundām var soļot, nesatiekot nevienu citu svētceļnieku – ceļš kļūst daudz populārāks un varētu pat teikt, ka pārblīvēts.
Šeit neizbēgami uzmācas pārdomas par Jēkaba ceļa pārlieku lielo popularitāti, un pieredzējušiem svētceļniekiem pat varētu uznākt neliela pārākuma apziņa. Taču tā šeit tomēr nav vietā!
Jā, ir taisnība, ka pēdējos 100 kilometros Camino ir ļoti populārs. Taču katram gājējam tas joprojām ir ievērības cienīgs notikums. Tā es ceļā sastapu gan spāņu draudžu grupas, kam tas ir regulārs svētceļojums, gan amerikāņu pensionārus, kam potītes vairs neļauj noiet 800 kilometrus, bet 115 nedēļas laikā pievārēt izdosies. Katram svētceļniekam ir savs iemesls, kāpēc viņš tur atrodas, un mani iemesli nav labāki tikai tādēļ, ka esmu nogājis vairāk. Tādēļ garā un apcerīgā pārgājiena vietā jānoskaņojas uz sabiedriskāku burziņu, un tad jau viss būs kārtībā!
Sveika, Santjago de Kompostela!
Pēc Sarrijas jau var sākt plānot, kad tieši iesoļot Santjago. Tā kā svētceļojumu sāku svētdien, nolēmu, ka būtu ļoti piemēroti to svētdienā arī beigt.
Pēdējās dienas pirms Santjago nevis vienkārši lija, bet gāza – tik ļoti, ka ne lietusmētelis, ne apavi vairs īsti neglāba. Tādēļ piektdienas vakarā, sēžot mitrā alberģē starp pielijušām drēbēm, nolēmu – sestdien aiziešu līdz pašai pirmajai alberģei Santjago, taču ne līdz katedrālei, izmazgāšu un izžāvēšu visas drēbes un tad došos uz katedrāli no rīta – spirgts, sauss un izgulējies.
Plāns izrādījās izcils! Tieši pēdējā dienā gāza īpaši traki, apavi jau pašā sākumā piesmēlās ar ūdeni un turpmākos divdesmit kilometrus uzmundrinoši žļurkstēja. Jebkādi mēģinājumi kaut kā izvairīties no lietus bija pilnīgi bezjēdzīgi, un nebeidzamā svētceļnieku straume visām peļķēm vienkārši soļoja cauri. Šādā raitā solī kilometri tik tiešām kritās strauji, līdz beidzot – pēc kādām piecām stundām un gandrīz četrām nedēļām – mans mērķis bija gandrīz klāt.
Santjago de Kompostela novietota mazliet ieplakā, tādēļ svētceļnieks var apstāties kalna galā un noraudzīties uz savu galamērķi. Tā ir arī blīvi apbūvēta (galu galā, Galīcijas galvaspilsēta!), tādēļ, atšķirībā no Astorgas, katedrāli tā uzreiz nemaz nevar pamanīt. Tātad pilsētu redzēt var, taču pašu galamērķi vēl gluži ne.
Un, lai gan galamērķis ir katedrāle, nevis Santjago robežzīme, pie tās tomēr pārņem īpašas sajūtas. Jā, Camino galvenais ir pats ceļš, un tas ir kas daudz vairāk par ekskursiju uz Santjago. Un, protams, Camino nebeidzas Santjago, tur tas tikai sākas. Un tomēr, un tomēr – cauri svelmei un lietum, ar negulētām naktīm un brīnumskaistiem saullēktiem, caur neskaitāmiem ciematiņiem un pilsētām, un neaptveramam daudzumam iespaidu un pārdzīvojumu – še nu es biju.
Arī plāns nomazgāties, izžūt un sasildīties izrādījās vienkārši izcils, un vakarā aizgāju gulēt laimīgs ar gandrīz, gandrīz padarīta darba sajūtu.
Apustuļa apskāviens
No rīta pašā pēdējā ceļa posmā devos agri.
Nezinātājam katedrāli nemaz nav tik viegli atrast! Santjago de Kompostelas vecpilsēta, kā jau dažbrīd vecpilsētas, ir ar līkumotām ieliņām, kur viegli apmaldīties. Taču tad, kad to beidzot atrod, sajaukt vairs nav iespējams: tā ir stalta, majestātiska un pārliecinoši paceļas pāri laukumam, kur jau pulcējās pirmie svētceļnieki.
Un še nu tā bija. Tā vieta, uz kuru norādīja visas ceļa bultas. Tā vieta, līdz kurai skaitīja visus kilometrus. Pirms 800 kilometriem es sāku ceļu – un nu es biju sasniedzis galamērķi.
Netālu no katedrāles ir svētceļnieku birojs, kur izsniedz kompostelas jeb apliecinājumu, ka svētceļojums pabeigts. Ir svētceļnieki, kas to nemaz neizņem, jo galvenais taču ir ceļš. Taču agrā rītā rinda bija vien desmit minūšu gara, tādēļ es gan ar prieku un gandarījumu to saņēmu. Uzrādīju savu svētceļnieka apliecību ar sakrātajiem zīmodziņiem, biroja darbinieks mani apsveica, iespieda pēdējo zīmodziņu un izdrukāja manu kompostelu. Viss!
Ja jau tik tālu biju ticis, tad turpmākās dienas pavadīju Santjago, jo vairāk tāpēc, ka tur netrūkst lietu, kas svētceļniekam noteikti jāpaveic. Pašā Santjago katedrāles centrā ir galvenais svētceļojuma mērķis: apustuļa Jēkaba pīšļi krāšņā sudraba relikvārijā, un pieskaršanās šim relikvārijam jeb apustuļa apskāviens katram svētceļniekam ir bezmaz obligāta! Tāpat vērts aiziet uz svētceļnieku misi arī tad, ja neesat īpaši reliģisks. Tās pieejamas gan spāniski, gan angliski, un tā ir lieliska iespēja aprunāties ar citiem ceļiniekiem.
Ar citiem ceļiniekiem noteikti var iepazīties un aprunāties arī katedrāles laukumā. Tā kā tas ir galamērķis vai vismaz pieturas punkts pilnīgi visiem, tur var sastapt gan jaunpienācējus, gan tos, kas sastapti jau agrāk citos ceļa posmos.
Un, protams, Santjago var izēsties, izgulēties un padzert vīnu tik, cik nu tīk. Ir nopelnīts.
Epilogs
Un ko tālāk?
Šeit gājienu arī var noslēgt, kāpt lidmašīnā – Santjago de Kompostelā ir lidosta un tur lido arī "airBaltic" – un doties mājup. Bet man tomēr šķita, ka vēl kaut kā mazliet pietrūkst.
Santjago katedrāle, protams, ir ievērojams galamērķis, bet tās vēl nav gluži pašas beigas, no turienes vēl var aiziet mazliet tālāk, līdz pat okeānam. Tādēļ pēc dažām lieliskām dienām Santjago cēlu somu plecos un atkal devos ceļā.
Līdz okeānam vairs nav īpaši tālu, apmēram 80 kilometri, un šo attālumu mierīgi var noiet trijās dienās. Ceļiniekam gan ir izvēle, uz kuru piekrastes pilsētu iet – Mušiju/Muhiju (kastīliešu un galīciešu nosaukumi šai pilsētai atšķiras), Finesterri vai abām divām. Es nolēmu doties uz Mušiju.
Posms nav īpaši garš, taču ļoti krāšņs. Kā jau minēju, Galīcijā Camino piesaista diezgan lielus svētceļnieku pūļus. Tad, lūk, ja gribas pasoļot pa Galīciju bez pūļiem, tad Camino pagarinājums līdz okeānam ir lieliska doma. Tur ir pilnīgi viss, kas līdz šim – kalni, ciematiņi ar akmeņu mājām, pasaku meži, viesmīlīgi ļaudis un daudzveidīgā galīciešu virtuve, taču šoreiz bez pūļiem.
Arī par naktsmītņu rezervāciju vairs nav jāuztraucas. Vēl vairāk: municipālās alberģes brīžam vienkārši stāv vaļā, un reģistratūras lodziņā ir zīmīte "Nāciet iekšā, iekārtojieties ērtāk, pēc kāda laiciņa atnākšu". Tā arī darīju!
Taču pamazām ceļš no kalniem virzās uz leju, uz piekrasti. Gaiss kļūst arvien mitrāks, apkārt arvien biežāk kliedz kaijas, taciņas ir arvien smilšainākas. Līdz beidzot, izejot cauri pēdējai meža takai, priekšā ir pats okeāns.
Nespēju atturēties: novilku apavus, uzrotīju bikses un iebridu ūdenī. Un uzreiz arī sapratu – jā, nu gan ir viss.
Viļņi nesteidzīgi skalojās ap kājām, blakus šalca priedes un smiltīs mētājās gliemežnīcas, populārais Camino simbols. Tālāk vairs nebija, kur iet: man priekšā bija neaptverami lielais Atlantijas okeāns, kam otrā pusē ir jau Amerika. Ar pazemību un pateicību atcerējos visu noieto: nu jau gandrīz 1000 ceļā un pilsētās salasīto kilometru, vairāk nekā četras nedēļas visdažādāko iespaidu, mazu un lielu grūtību, sasniegumu, prieku un, protams, vislieliskāko ceļabiedru. Aiz manis bija visa Spānija: Santjago katedrāle, Galīcijas kalni, Mesetas līdzenumi un Pireneji Navarrā.
Mans ceļš bija galā.
