Noderīga informācija
- Maršruta garums: 26,2 km
- Maršruta grūtības pakāpe: vidēji grūts
- Maršruta segums: meža taciņas, koka laipas un kāpnes, zemes ceļi, grants ceļi, asfalts
- Maršruta sākuma punkts: Siguldas dzelzceļa stacija
- Maršruta beigu punkts: Līgatnes autobusa pietura "Fabrika"
- Maršruts sasniedzamas ar starppilsētu transportu
- Informācija par "Mežtakas" 5. posmu.
- Seko oriģinālajam "Mežtakas" maršrutam un tā marķējumam (balts-dzeltens-balts) vai arī izmanto mūsu izietā maršruta GPX failu, ko vari augšupielādēt savā viedtālrunī
No Siguldas līdz Līgatnei ved aptuveni 26 kilometrus garš maršruts, kas, manuprāt, ir pats ainaviskākais "Mežtakas" posms Gaujas Nacionālajā parkā. Bet par visu pēc kārtas.
Lai vakarā pēc pārgājiena nevajadzētu satraukties par potenciālu iesprūšanu šarmantajā Līgatnes papīrfabrikas ciematiņā, dodamies turp ar mašīnu, ko atstājam stāvlaukumā iepretim Līgatnes dīķim. Paši soļojam uz pieturu "Fabrika". Agrajā rīta stundā Līgatne šķiet vēl atrodamies miega valstībā – ciematā valda veldzējošs miers un klusums. Virs dīķa paceļas dzestra rīta dūmaka. Norādītajā laikā pieturā ieripo neliels mikroautobuss, aizvizinot mūs līdz Vidzemes šosejai. Tur pārsēžamies autobusā, kas brauc uz Siguldu.
Siguldas gardumi, smukumi un citi labumi
Knapi pagūstam Siguldā izkāpt no autobusa, kā debesīm labpatīkas mūs aplaimot ar vieglu līņāšanu. Laikapstākļu prognozēs lietu neviens nesolīja, bet vai tad mākoņus tas interesē! Lai uzlabotu noskaņojumu šajā pelēkajā dienā, pa ceļam piestājam kafejnīcā "Kaķu māja". Nams celts 20. gadsimta 20. gados kā Siguldas miertiesneša Arnolda Krūmiņa dzīvojamā ēka. Interesanti, ka jau tolaik ēkas projektā bija paredzēts nama pirmajā stāvā izveidot kafejnīcu un konditoreju. Nezinu, vai šis plāns toreiz tika īstenots, bet vismaz mūsdienās Pils ielā 8 ir gan kafejnīcas, gan konditorejas pakalpojumi. Skatienu piesaista atbilstoši kafejnīcas nosaukumam dekorētā un nodēvētā kūka "Kaķa prieks", to arī pasūtām. Uz kūkas gabaliņa cienīgi gozējas cepums kaķa formā, uzmetis kūkumu un saslējis asti gaisā. Kūka garšo izcili labi – tā ir blīva, mazliet līdzīga marcipānam un riekstiem bagāta.
Pēcāk novirzāmies no "Mežtakas" maršruta un izmetam nelielu loku cauri Spieķu parkam. Viss pa vecam. Spieķi atrodas savā vietā, turpinot atgādināt par populārāko suvenīru Latvijā. Siguldas spieķu slavas aizsākumi meklējami 19. gadsimta vidū, kad tūrisma ceļvežos tika reklamēta iespēja iegādāties spieķus, lai ceļinieki savas pastaigas stāvajos Gaujas krastos padarītu drošākas. Pirmie spieķi bija ļoti vienkārši un praktiski, bet 20. gadsimta pirmajā pusē amatnieki tos sāka dekorēt ar iededzinātiem vai iegrieztiem ornamentiem. Košo dizainu ar sarkanajiem un zaļajiem dekorējumiem, ko uzskatāmi parāda arī Spieķu parkā redzamie eksemplāri, spieķi dabūja vien padomju laikos.
Ejot garām Siguldas luterāņu baznīcai, pamanām, ka durvis ir vaļā. Ielūkojamies iekšā. Lakoniskajai baznīcai ir ļoti negaidīts griestu veidols – augstu velvju vai kupola vietā skatam paveras pavisam plakani griesti. Baznīcā neviena nav. Pilnīgs klusums. Uzkāpjam līdz ērģelēm, kur mūs sagaida krāšņa pogu mozaīku izstāde. Dabas ainavas, klusās dabas un reliģiski tēli – tas viss atdzīvojies košās glezniņās. Turpinām kāpienu augšup un nonākam baznīcas tornī, kura centrā karājas brangs zvans. Logi ļauj aplūkot Siguldu no augšas – koki mijas ar daudzstāvu namiem, iztālēm redzama Siguldas bobsleja trase, bet Pils kvartāls paslēpies aiz zaļumiem.
Džungļi, panorāma un negants nostāsts
Izsoļojam cauri Pils kvartālam, pasveicinām Ata Kronvalda statuju, pabēdājamies par slēgtajām "Siguldas saldējuma" durvīm un nonākam Jušu dabas takā. Maršruta sākuma posms tā pārrakņāts, ka taku grūti atrast. Izskatās, ka patlaban noris takas labiekārtošanas darbi. Tālākajā posmā mazmazītiņa taciņa vijas cauri blīvi saaugušam mežam, uzburot džungļu noskaņu. Slapjās krūmu lapas rīvējas gar mūsu augumiem, samērcējot apģērbu. No neuzmanīgi aizskartiem zariem virsū pil ūdens. Kaut arī vairs nelīst, tomēr pēc Jušu dabas takas ir sajūta, ka esam pamatīgi izlijuši.
Izvēlamies ceļu, kas stiepjas cauri ne tikai Siguldas kapiem, bet arī Kropotkinu dzimtas atdusas vietai, aizvedot mūs līdz vienam no ainaviskākajiem skatiem Latvijā – Paradīzes kalnam. Stāvot gleznainajā vietā, kur skatiens klejo pāri Gaujas ielejai kilometriem tālu, nav jābrīnās, ka šo ainavisko stūrīti bija iecienījuši daudzi mākslinieki, arī Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis un Jūlijs Feders. Tieši šī iemesla dēļ Paradīzes kalns ticis arī pie Gleznotājkalna vārda. Pa kreisi redzams Turaidas pils cēlais ķieģeļu stāvs, bet uz priekšu paveras tik pauguraina ainava, ka Siguldas salīdzināšana ar Šveici šķiet visnotaļ loģiska.
Lai gan "Mežtaka" šajā brīdī ved lejup uz Vējupīti, esmu iecerējusi vispirms aplūkot Kraukļu aizu un alu. Tā arī darām. Kāpjam lejup, kāpjam augšup, līdz nonākam pie Kraukļu aizas. Mūs sagaida milzīga smilšakmens siena sārtos toņos, kas no vienas vietas noklāta ar dažādiem grebumiem – gada skaitļiem, ģerboņiem, uzvārdiem un citiem skricelējumiem. Smilšakmens sienā ir neliels atvērums, kas ieved Kraukļu alā. Kraukļu aizas un alas nosaukums saistās ar kādu šaušalīgu nostāstu. Ļaudis runā, ka senos laikos Siguldas muižā darbojies lādzīgs vagars, kurš zemniekus nav mocījis un pat dažkārt viņus kungu priekšā aizstāvējis. Kungiem, protams, šāda attieksme nav gājusi pie sirds, un viņi nabaga vagaru nometuši no kraujas. Zemnieki vagaru nav varējuši atrast līdz dienai, kad virs aizas ievērojuši kraukļu baru. Aizas dzīlēs atradies vagara līķis. Kopš tā laika Kraukļu aiza un ala tikušas pie sava vārda. Cik šajā nostāstā taisnības, tas jāspriež katram pašam.
Pa taciņu mazu gar Gauju
Dodamies lejup un sekojam Vējupītei, kas jauki burbuļo un cilpo cauri gravai. Vējupīte aiztraucas līdz Gaujai, un drīz vien Gaujas mestos līkumus varam vērot arī mēs. Šeit atkal nonākam uz "Mežtakas", kam turpinām sekot līdz pat Silavēveru strautam. Te pietuvojamies, te attālināmies no Gaujas. Ainavas šeit paveras vienkārši fantastiskas – upes gleznainie līkumi apbur un mudina fotokameru nebāzt pārāk dziļi somā.
Visjaukākie šķiet posmi, kur mazas un mīlīgas taciņas veidolā "Mežtaka" seko Gaujas līkumiem. Gribot negribot prātā sāk skanēt Renāra Kaupera balss un vārdi "pa taciņu mazu gar Gauju vai pasaulē loku mest". Brīžiem jaukā taka pārvēršas meža ceļā, ko izraibina saules gaisma, kas cenšas izlauzties cauri blīvi saaugušām lapām, pārvēršot ceļu raibā gaismēnu kaleidoskopā. Vietām mūs sagaida biezi džungļi, kuros zirnekļi saauduši brangus tīklus, bet lapas glāsta mūsu rokas. Laiku pa laikam maršruts seko saules pielietiem grants ceļiem, kuru malās plešas leknas pļavas. Civilizācijas ir salīdzinoši maz.
Kad kartē pamanu, ka tuvojamies kristiešu atpūtas centram "Gančauskas", saku ceļabiedram, ka tūdaļ viņš ieraudzīs kaut ko neparastu. Atceros, kā pirms daudziem gadiem, mērojot maršrutu ar māsīcu, nodomājām, ka šeit iemājojusi kāda sekta – tik sirreāli apkārtējā vidē izskatījās amerikāniskā veidola arhitektūra un kristietības atribūti, kas pēkšņi iznira nekurienes vidū. Pēcāk gan uzzināju, ka šis ir kristiešu nometnēm un pasākumiem paredzēts atpūtas centrs. Nelatviskā ainava joprojām šķiet visnotaļ savāda.
Skaistu iežu birums
Pa ceļam mūs priecē vairāki ieži. Elpju iezis slejas šajā krastā, bet taka izlīkumo tā, ka izdodas iezi lieliski aplūkot. Pretējā Gaujas krastā atrodas Launaga iezis, bet to maskē koki, tāpēc klints aprises ir vairāk nojaušamas, nekā tiešām saskatāmas.
Lai gan savvaļas dzīvniekus šodien nemanām, tomēr laiku pa laikam redzam lauku sētu iemītniekus. Kādā saulainā pļaviņā gozējas pufīgu aitu bars. Blējējas, cieši saspiedušās kopā, apmierināti košļā sienu. Citā tīrumā koku ielenkumā slejas mīlīga pirtiņa, kurai līdzās ganās zirgi. Kumeļš jestri ālējas un vārtās pa zemi, kājas spārdīdams pa gaisu.
Īsi pirms Silavēveru strauta atkal nogriežamies no "Mežtakas", lai ceļu iemainītu pret burvīgu taku, kas ved gar pašu Gaujas krastu, turklāt aplaimo ar glītiem smilšakmens atsegumiem. Pirmais smilšakmens skaistulis, kas gozējas pretējā Gaujas krastā, ir Gūdu klintis. Katru reizi, kad redzu šo iezi, tas man atgādina kuģa priekšgalu, kas traucas pretī Gaujas straumei. Klīst nostāsti, ka iepretim Gūdu iezim atrodas atvars, kurā velns reiz ierāvis kādu vietējo saimnieku, kas savu dvēseli bija pārdevis ragainim. Gaujas plostnieki bīstamajā atvarā ziedojuši naudu, lai droši varētu tikt tam garām.
Citā līkumā ceļiniekus priecē Katrīnas iezis.
Jāpiebilst, ka šajā posmā gar Gauju ierīkotas neskaitāmas piknika vietas ne tikai ar galdiem, soliem un ugunskura vietām, bet arī ar nojumītēm, kas der ērtai nakšņošanai svaigā gaisā bez telts.
Atgriežoties uz asfaltētā ceļa, atgriežamies arī uz "Mežtakas". Kā pēdējais no iežiem šodien mūs priecē Jumpravu iezis. Taisnības labad jāteic, ka pašu iezi īsti neredzam, tomēr no tā pleciem paveras fantastiska Gaujas panorāma.
Radoši gards noslēgums
Vēl tikai jāpieveic pēdējie kilometri līdz Līgatnei. Saule cepina, ēnas nav. Ceļš ir līkumains, kalnains un bezgala glīts, sniedzot pastkaršu cienīgus skatus ik aiz pagrieziena. Kad pēc 26 kilometriem sasniedzam Līgatni, esam nopelnījuši gardas vakariņas "Zeit" kultūras kvartāla restorānā. Vietai piemīt industriāli radošs šarms – kādreizējās ķiveru fabrikas telpās tagad noris koncerti, mākslas izstādes un citi pasākumi. Arī mums paveicas aplūkot gleznu izstādi, pieliekot brīnišķīgu punktu pārgājienam.
