Tūristu slazdi, nodarbināti bērni, nomadi un elpu aizraujošas virsotnes. Minimālistes mēnesis Kirgizstānā

Mēnesi pavadot Kirgizstānā, savām acīm skatīju nesasniedzamās kalnu virsotnes, pieticīgo nomadu dzīvesstilu un autentiskās jurtas. Tāpat redzēju, kā vietējie cenšas apkrāpt tūristus, bērni strādā apkalpojošā sfērā un zirgi mazpilsētās joprojām kalpo automašīnu vietā. 

Pirmā pietura – Biškeka

Nolaidos Biškekā – galvaspilsētā. Kopumā valstī radās priekšstats, ka laiks šeit ir apstājies. Vai esmu Padomju Savienībā? Ļeņina statujas un padomju simbolika vēl joprojām stalti stāv katrā pilsētā. Sabiedriskās vietās skan mūzika krievu valodā, reklāmas ir krievu valodā, radio stacijas pārraida galvenokārt krievu valodā. Galvaspilsētā gandrīz katrs runā krieviski, taču citās pilsētās, piemēram, Karakolā un Ošā, vai Narinas apgabalā, vietējie izvairās no sarunām krievu valodā, demonstrējot vēlmi runāt kirgīzu valodā. Angļu valodā šeit runā tikai gidi, tāpēc ikdienas komunikācija norit pa pusei krieviski, pa pusei ar tulkotāja starpniecību.

Par raksta autori

Mans vārds ir Daniela Studente, esmu minimāliste. Šobrīd apceļoju Āziju, ik pa brīdim apmetoties dažādās valstīs. Iztiku pelnu ar žurnālistiku un mācot spāņu valodu tiešsaistē. Cītīgi strādāju, lai varētu veltīt laiku hobijiem –  pārgājieniem kalnos, valodu apguvei un salsai. Alkstu fizisku un emocionālu izaicinājumu. Rakstu sērijā "Dzīve bez atslēgām" stāstu par ačgārno minimālismu un prasmēm pielāgoties dzīvei dažādās valstīs. 

Biškekā uzturos dažas dienas, lai saplānotu tālāko maršrutu, izstaigātu centrālo tirgu, noīrētu automašīnu un savāktu informāciju par apskates objektiem. Pilsēta ir mierīga, ar plašām gājēju ielām, padomju laiku arhitektūru, koptām puķu dobēm un zaļiem parkiem. 

Parlamentu, pilsētas laukumu un citus apskates objektus ieskauj milzīgas kalnu grēdas ar spicām, sniegotām korēm. Pilsētas ceļi ir manāmi nobraukti un caurumaini, ja neskaita galveno pilsētas ielu – biju lieciniece tās jaunā asfalta ieklāšanai. Uzreiz izbraucot no pilsētas, sākas grants ceļi un nakts laikā nav nevienas laternas, kas autovadītājiem sagādā izaicinājumus. Uz vietas sapratu, ka automašīnu nav vērts īrēt, jo lielākoties visu var izbraukāt ar mikroautobusu jeb "maršrutku", kā saka vietējie. Automašīnas (4x4) īre dienā izmaksā aptuveni 60 eiro, taču starppilsētas autobusa biļete – vien 2 eiro. Šoreiz Kirgizstānā esmu uz mēnesi, tāpēc izlēmu pieturēties pie sabiedriskā transporta.

Kā braukt ar mikroautobusu Kirgizstānā 

Valstī darbojas daži vilciena maršruti un vēl daži varētu pievienoties pēc vairākiem gadiem, bet tie nesakrita ar manām gaitām, tāpēc Kirgizstānu izbraukāju ar mikroautobusiem. Kā strādā "maršrutka"? Nav nekādas aplikācijas vai atiešanas laika saraksta internetā. Autoostā uz stenda ir izliktas lapiņas ar maršrutiem un to atiešanas laikiem (taču realitātē darbojas vietējo likums – kas pirmais brauc, tas pirmais maļ). Starppilsētu transports startē vienu līdz trīs reizes dienā. "Maršrutka" no autostāvvietas iziet ap pulksten 8.00. Agrā rīta gaismā ir jāierodas autostāvvietā, jānopērk biļete un jāgaida – kad sēdvietas būs pilnas, tad šoferis brauks. Nav tā, kā esam pieraduši, ka autobuss izbrauc no pieturas, kad sarakstā rakstīts.

Šeit ir tā – ja transports ir pilns kaut vai divas stundas pirms izbraukšanas, šoferis pieturu pametīs.

To piedzīvoju pirmajā braucienā no Biškekas uz Kizartu – ciemu Narinas apgabalā. Mani par to jau brīdināja, tāpēc autostāvvietā biju pulksten 6.00, kaut uz biļetes rakstīts, ka šoferim jāizbrauc pulksten 8.30. Mikroautobusā vietas tika aizņemtas 20 minūšu laikā. 

Biļetes cena vienmēr ir iepriekš jānoskaidro viesnīcā, hostelī vai no kāda vietējā, kurš arī brauc, jo šoferiem tūristus ļoti patīk apmānīt, lai varētu kabatā ielikt sev pāris somus (Kirgizstānas nauda – soms, 1 KGS = 0,0107 € ). Biļeti nav iespējams nopirkt iepriekšējā dienā, lai "garantētu" sev vietu transportā. Tā ir jāpērk pie šofera vai autoostas kasē dienā, kad plāno braukt. Ja palaid garām dienas reisu vai visas vietas ir aizņemtas, nekreņķējies, jo ir alternatīva – kolektīvais taksometrs. Kungi ap mikroautobusiem klaigā pilsētu nosaukumus un vilina braucējus. Kā mašīna ir pilna, tā brauc. Kolektīvie taksometri ir aptuveni par trešdaļu dārgāki nekā autobuss. Ar katru šoferi ir jākaulējas, jo pirmā piedāvātā cena būs vismaz divreiz lielāka. 

Trīs dienas zirga mugurā gar Sonkela ezeru

Caur sociālā tīkla "Facebook" grupu sapulcēju astoņu tūristu bariņu, lai dotos trīs dienu garā zirgu izjādē uz vienu no populārākajiem apskates objektiem – Sonkela ezeru. Savās mājās izmitināja gids Riskuls. Kirgizstānā tradicionāli guļ uz grīdas. Istabās nav mēbeļu, tikai pūra lāde, kur glabāt drēbes, un paklāji, ko izmanto kā matračus. Nākamo rītu Riskula, viņa brālēna un labākā drauga pavadībā sākām zirga mugurā. Viņi rūpējas par zirgiem un tūrista drošību to mugurā. 

Sonkela ezers un zirgi.
Sonkela ezers un zirgi.

Riskuls dalījās ar savu dzīvesstāstu, kas lieliski ilustrēja kirgīzu paražas. "Kad man bija 26 gadi, mani uzskatīja par neveiksminieku, jo vēl nebiju precējies. Ģimene un draugi, katru reizi mani satiekot, prasīja, kad es precēšos. Mana māte bažījās un ik dienu atgādināja, ka manā vecumā viņai jau bija trīs bērni," stāstīja Riskuls, kurš nāk no sešu bērnu ģimenes. Vidēji kirgīzu ģimenēs aug četri bērni. "Tā es nolēmu atrast sievu. Sāku rakstīt paziņai sociālos tīklos un aicināju satikties. Mēs bijām uz astoņiem randiņiem, pēc tam es viņu bildināju.

Fotogrāfija, ko raksta autorei dāvāja gids
Fotogrāfija, ko raksta autorei dāvāja gids

Pagāja mēnesis, un mēs apprecējāmies. Esam pazīstami deviņus mēnešus, no kuriem četrus jau esam precēti," turpināja gids. Lai iecerēto dāmu varētu apņemt par sievu, viņas tēvam nācās samaksāt trīs tūkstošus dolāru un uzdāvināt zirgu, aitu un govi. "Citi dāvina vairāk naudu, citi dzīvniekus, atkarībā no ģimenes biznesa. Tagad ģimene mani liek mierā un vairs neuzskata par neveiksminieku. Mana sieva ir stāvoklī. Es ļoti ceru, ka būs puika, lai varu nodot savas zināšanas un viņš var pārņemt ģimenes biznesu, kā to pārņēmu es," cerību pauda gids. 

Sonkela ezera apkārtnē.
Sonkela ezera apkārtnē.

Sonkela ezera apkārtnē bijām trīs dienas un divas naktis. Katrā naktī palikām citās nomadu nometnēs. No ārpuses jurtas izskatās autentiskas un savdabīgu pieredzi sniedzošas. Nomadi teltis ceļ starp kalnu grēdām tur, kur ganās viņu zirgi, govis un aitas. Vasaras viņi pavada kalnos, rūpējoties par dzīvniekiem, taču ziemas – pilsētās. Nometnes vienmēr ir blakus ūdenstilpēm. Visi saimniecības darbi tiek veikti bez elektrības un ar rokām. Gids mūs izmitināja savas ģimenes jurtās, kur iepazināmies ar viņa tanti.

Saimniece pastāstīja, ka darbs ir no aprīļa līdz vēlam oktobrim – jārūpējas par zirgiem, jāpiebaro lopi un pēc tam "jānovāc raža". Ziemā atpūšas, saplāno gadu un audzina bērnus.

Šī trīs dienu tūre bija iespaidīga, taču nehigiēnisko apstākļu dēļ otrajā dienā saindējās visi grupas dalībnieki, izņemot meiteni, kura bija paņēmusi līdzi savu ēdienu. Grūti teikt, kas tieši bija pie vainas, jo visas izjādes garumā vakariņojām dažādās jurtās. Vēlāk uzzināju, ka Sonkela ezers ir ceļotāju vidē pazīstams ar saindēšanos, tāpēc labāk uz turieni ņemt līdzi savu ēdienu.

Raksta autore Daniela Studente Kirzgizstānā
Raksta autore Daniela Studente Kirzgizstānā

Cik maksā šī tūre? Vienam cilvēkam trīs dienas ar visu iekļautu izmaksā 120 dolāru, taču tūristus regulāri apmāna un jāt gribētāji pārmaksā pat četras reizes vairāk. Satiku vairākus ceļotājus, kuri krietni pārmaksāja gidam, jo naivi uzticējās un nezināja, cik patiesībā izmaksā šī tūre. Kirgizstānā vietējie ir viltīgi un izmēģinās dažādas taktikas, lai nelaimīgo tūristu apvītu ap savu mantkārības pirkstu, tas vienmēr ir jāpatur prātā un jākaulējas ar pārliecību.

Sonkela ezera apkārtnē.
Sonkela ezera apkārtnē.

Kirgizstānas "jūra" un vietējo kūrorts – Isikula ezers

Isikuls ir skaists ezers ar iespaidīgām kalnu pakājēm tuvumā jeb manā gadījumā – lieliska vieta, kur atlabt pēc saindēšanās. Apmetos Balikči pilsētā. Pēc pirmās peldes ezerā iegāju vietējā veikalā pēc saldējuma, kur mani apkalpoja 13 gadus jauns saimnieks. Pēc sarunām un novērojumiem spriežot, Kirgizstānā biznesu veido ģimenes ietvaros, nodarbinot arī bērnus. Vakariņas ēdu restorānā, kur zupu man atnesa 12 gadus jauna meitene. Arī citur bērnu nodarbināšanu ievēroju arvien vairāk.

Isikula ezers
Isikula ezers

Ap ezeru vietējie ir salikuši nelielus kioskus, kur lielākoties strādā bērni, pārdodot pārtikas produktus, alus bundžas un cigaretes pa vienai no paciņas. Netālu no viesnīcas astoņus gadus jauns puika pārdod stāvvietas biļetes, bet divas ielas tālāk 14 gadus veca pusaudze – SIM kartes. Vecāki savas lielākās atvases liek pie darba jau no agra vecuma, lai palīdz pabarot un parūpēties par jaunākajiem brāļiem un māsām, te tā ir ierasta prakse. Ja neskaita ģimenes biznesa modeli, mazi bērni un jaunieši tik tiešām ir visur, nekad nevienā valstī neesmu redzējusi tik daudz bērnu sabiedriskās vietās. Bērni spēlējas uz ielām, skrien pie manis runāties, aicina spēlēties, cenšas sarunāt, lai nopērku saldējumu. 

Populārākā taka – gar Alakela kalnu ezeru

Kirgizstānas populārākā kalnu taka gar Alakela ezeru sākas vien dažus kilometrus ārpus Karakolas. Tas ir dienās mērojams maršruts. Izīrēju pilnu ekipējumu – telti, guļammaisu un paklājiņu, kā arī nopirku gāzes lampu un katliņu, lai varu pagatavot ēdienu. Taka ir sadalīta divos naktsmājas punktos, un katrā no tiem ir jurtu nometnes.

Cenas arī šeit ir kārtējais tūristu slazds. Pirmajā punktā valda monopols – viena ģimene ir sacēlusi jurtas, lai izguldītu tūristus, konkurentu tiem nav.

Jebkur citur nakts jurtā ar iekļautām vakariņām un brokastīm izmaksā 10–20 eiro, bet šeit pieprasa 40 eiro, jo īpašnieki nosaka savu cenu. Ar katru gadu šī cena pieaug – paziņas, kuri pa šo taku gāja pērn, par jurtu "Sirota" nometnē maksāja vien 25 eiro. Līdzīgi ir otrā atpūtas stacijā "Ala-Archa", kur naktsmājas vienam cilvēkam izmaksā 30 eiro. Par laimi, tur ir konkurence, tāpēc cena ir nedaudz zemāka, taču arī tā šķiet neatbilstoša kvalitātei. 

Alakela kalnu ezera taka.
Alakela kalnu ezera taka.

Pati kalnu taka tik tiešām ir tā vērta, kā arī nav tik sarežģīta. Tā ir slavena ar karstajiem avotiem, diemžēl tie nav aprūpēti un izskatās diezgan skumji – nolaisti un netīri, tāpēc neieteiktu likt liekas cerības. Tomēr kopumā taka ir godīgi izcīnījusi valsts populārākā pārgājienu maršruta titulu.

Muļķa tūrists brauc uz Kelsu ezeru

Tūrisma aģentūras, gidi un auto īres kompānijas stingri neiesaka braukt uz Kelsu ezeru Narinas apgabalā bez gida. Saka, ka ceļš ir pārāk bīstams, ja nu gadījumā notiek nelaime, tad nav iespēja sazināties, lai atbrauc kāds palīgā. Zona pazūd jau pēc pirmajām 10 minūtēm, izbraucot no pilsētas. Taču, kad mēroju ceļu un redzēju to pati savām acīm, droši varu teikt, ka tas ar neko neatšķiras no jebkura grants ceļa, kurš ved uz kalnu takām. Vietām ir bedres, kalnu serpentīni, un ceļš ved gar aizām, taču tas ir prātīgi izbraucams ar grants ceļiem paredzētu automašīnu (4x4). Kopā ar vairākiem ceļotājiem noīrējām šoferi un 4x4 automašīnu, lai mūs izved profesionālis pa šo grants ceļu, jo izlēmām ieklausīties vietējo padomos, taču, redzot ceļu, jutāmies krietni apkrāpti, jo tas ir viegli izstūrējams.

Par aizvešanu un atvešanu samaksāju šoferim 160 eiro. Ja būtu zinājusi, nebūtu nolīgusi šoferi, bet gan izīrētu automašīnu un nesteidzīgi izbaudītu braucienu,

pa ceļam aplūkojot vēl citus apskates punktus. Ezers ir skaists, ainavas ir pasakainas un pārgājiens līdz galapunktam aizņem vien divas stundas vienā virzienā caur skaistu ieleju. Taču jurtu nometne bija ļoti nekopta un netīra, vissliktākā brauciena laikā. Viss šis pasākums šķita kā kārtīgs "ieberziens". 

Kelsu ezers.
Kelsu ezers.

Kalnu kore "Latvija" 

No Ošas pilsētas ar "maršrutku" aizbraucām līdz Sarimogulas ciematam. Bērni skrien pretī un diedelē naudu. Ja neiedod pāris somus, tad viņi sāk ar naidu mest akmeņus. Ciemats ir sliktā stāvoklī – mājas iebrukušas un jumti ielūzuši. Šeit valda nabadzība. Bet kāpēc tur aizbraucu? Mani aizrauj kalnu virsotnes un to majestātiskums. Nekad dzīvē neesmu redzējusi virsotni, kura pārsniedz 4000 metrus, bet te man ir iespēja redzēt 7114m augsto virsotni (ko joprojām dēvē par Ļeņina smaili). Tā spilgti baltā kore ir patiesi iespaidīga. Izrādās, pavisam netālu, Pamira kalnu masīvā, ir 6324m augstā virsotne "Latvija", turpat netālu arī ir kalnu kore "Igaunija". Gids nevarēja paskaidrot šo sagadīšanos. 

Šis reģions ir viens no pieturpunktiem Pamira šosejas maršrutā. Reģions ir bagāts ar pārgājienu maršrutiem. Izstaigāju divus vienas dienas maršrutus – Ļeniņa smailes pirmā bāzes nometne (4200m) un Sarimogulas pāreja (4300m). Nekad nebiju tik augstu uzkāpusi – vareni!

Šādi tādi fakti par Kirgizstānu 

  • Vispārējā informācija

    Valstī dzīvo vien 6,316 miljoni cilvēku. Oficiālās valodas ir kirgīzu un krievu. 75% no valsts iedzīvotājiem ir musulmaņi, 20% pareizticīgie un vien 5% pārstāv citas etniskās grupas. Savu ceļojumu plāno sākot no jūnija līdz septembrim, kad tundras un kalnu grēdas ir atkusušas, un augstajās kalnu virsotnes spirgtais gaiss ir patīkami silts. Ja esi dabas skatu un pārgājienu cienītājs, tad šī valsts būs izcils galamērķis. Taču, ja meklē kultūru, vēsturi un šiku pilsētas sociālo dzīvi, tad neieteiktu tev apciemot Kirgizstānu. Zemes teritorija 85% ir kalni. Tur ir aptuveni 2000 kalnu ezeru. 

    Vīza: Latvijas pilsoņi Kirgizstānā bez vīzas drīkst uzturēties 60 dienas.
  • Naktsmājas: Gulta hostelī vienam cilvēkam maksā 5–10 eiro. Trīs zvaigžņu viesnīcas numuriņš, neliels dzīvoklis vai istabiņa viesu mājā pārim maksā 15–20 eiro. Augstas klases numuriņš kūrortā maksā 50–100 eiro. Naktsmājas jurtā lielākoties maksā 15–25 eiro vienai personai, iekļaujot brokastis un vakariņas. Ņem vērā, ka galvaspilsētā vari rezervēt naktsmājas populārākajās platformās. Visur citur strādā vecais labais paņēmiens – atrodi kartē adresi, zvani un rezervē savu vietu. 90% no naktsmājām rezervēju ar zvanu.
  • Kartes: "Google Maps" Kirgizstānā nestrādā, tur izmanto dažādas Krievijā radītas lietotnes. Taču jāņem vēra, ka, tās lietojot, dati var tikt nodoti to rīcībā. 
     
  • Ēdiens: Lētāk ir ēst kafejnīcā, nekā pirkt ēdienu veikalā. Brokastis vienam cilvēkam maksā 1–3 eiro, kafija maksā 2 eiro, bet tējas kanniņa – 0,50 eiro. Rīsu putra būs viens eiro, bet olas ar desiņām un salātiem – 2 eiro. Pusdienās un vakariņās zupas cena ir 2 eiro, otrais ēdiens – 2–3 eiro. Kārtīgas pusdienas ar saldo un dzērienu vienam cilvēkam izmaksā 4–5 eiro. Lielajās pilsētas var ēst, kur pagadās, taču novērtē, vai ēstuve atbilst tavām higiēnas prasībām. Kirgizstāna ir slavena ceļotāju vidē ar saindēšanos, piedzīvoju arī to uz savas ādas, tāpēc esi uzmanīgs un neaizmirsti somā nēsāt oglīti.
  • Transports: Pilsētās sabiedriskais autobuss maksā 0,10–0,30 eiro par vienu braucienu. Starp pilsētām kursē mikroautobusi, to cena variē atkarībā no attāluma – 2–6 eiro. Automašīnas īre, salīdzinot ar Grieķiju, Itāliju un Spāniju, kur par auto (4x4) dienā maksāju 20–40 eiro. Kirgizstānā ir dārga – 50–100 eiro dienā. Degviela gan ir lētāka, jo litrā izmaksā 0,60–0,80 eiro. 
  • Internets: Izmantoju vietējo operatoru "O!", pie kura neierobežots internets mēnesim izmaksā vien 5,40 eiro. Pārsteidzošā kārtā  internets strādā labi un ir pieejams pat kalnu ciematos. 
     
  • Dienas budžets: Ja neīrē automašīnu, dienas budžets vienam cilvēkam ir ap 20–35 eiro.
  • Valoda: Vietējiem angļu valoda ir švaka. Kāds zina un kādreiz ir skolā mācījies, saprot nedaudz, ko tev saka, bet nevar salikt vārdus teikumos. Krievu valodā runā galvaspilsētā un tūristiem populāros apskates punktos. Mazākos reģionos vietējie krievu valodu saprot labāk nekā angļu, taču izvēlas nerunāt krieviski, tāpēc nākas izmantot tulkotāju.
     
  • Zirgs: Vietējie caur kalnu grēdām pārvietojas zirga mugurā. Kirgizstānā tas ir ļaužu iecienītākais transports. Zirga īre uz dienu ir 15 eiro.
     
  • Nacionālais dzēriens: fermentēts zirga piens kumiss.

 

Dzīve bez atslēgām 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti