Galvenais, lai kājas sausas. Kā sagatavoties pirmajam pārgājienam?

Dodoties pirmajā pārgājienā, jāizvērtē līdzšinējā pieredze un spēks, lai piedzīvojums būtu patīkams un iedvesmojošs. Tāpat svarīgi pirmajā pārgājienā nesasteigt iešanas tempu. 

Atpūta pēc laika, nevis kilometriem

"Pirmā lieta, ko es iemācījos pārgājienos – ir jāizstrādā savs ritms, pie kura visu laiku pieturēties. Vislabāk, ka tie nav kilometri, jo daudziem cilvēkiem patīk tā: noiešu piecus kilometrus, atpūta, noiešu vēl piecus kilometrus, atpūta. Jāsaprot – jo tālāk tu ej, jo tie pieci kilometri kļūs arvien garāki un grūtāki," stāstīja Viesturs. 

Viņš ieteica pirmajos pārgājienos nemērīt attālumu, bet gan laiku – iet 45 minūtes un tad atpūsties 10–15 minūtes. Tad atkal turpināt ceļu 45 minūtes un atkal paņemt pārtraukumu. 

"Cikliskums ir svarīgs, jo regulāras pauzes dod iespēju organismam nedaudz atpūsties.

Vari sekot līdzi, cik tādas sērijas tev vajadzīgas, lai noietu līdz galam. Tas palīdz arī psiholoģiski. Ja cilvēki man prasa, cik vēl ir atlicis, es saku – vēl sešas atpūtas, piemēram," stāstīja Viesturs.

Ja atpūtas pauzes taktiski netiek ieplānotas, cilvēks, pats to nejūtot, var nonākt pārslodzē un pēc kādas no apstāšanās reizēm saprast, ka vairs nevar piecelties. Tad nereti rodas arī dažādas traumas – samežģītas potītes un sāpoši ceļgali. 

Viesturs ieteica turēties pie regulārām atpūtas pauzēm arī tad, ja sākumā šķiet, ka spēka ir tik daudz, ka var noiet līdz galam: "Esmu gājis arī ar ļoti stipriem cilvēkiem, neviens nevar tā vienkārši iet līdz galam ar smaidīgu seju, visiem tad ir jācīnās."

Viesturs ir devies pārgājienos gan Afganistānā, gan Kirgizstānā, gan Pakistānā un Jordānijā, bet tas nenozīmē, ka arī Latvijā vai mūsu kaimiņvalstīs nebūtu pietiekami interesantu maršrutu, ar kuriem sākt. Viņa iecienītākais pārgājienu maršruts Latvijā ir Jūrtaka. 

"Viens no manas dzīves smagākajiem pārgājieniem ir bijis Igaunijā. Tā ka nav tālu jābrauc – arī Latvijā un Igaunijā ir vietas, kas pārsteidz gan emocionāli, gan fiziski," vērtēja Viesturs.

Divi pāri apavu

Nākamais, kas obligāti jāņem vērā, dodoties garākā pārgājienā, ir apavi – sevišķi, ja maršruts iet gar pludmali vai ūdeni, vienmēr līdzi jābūt diviem pāriem apavu. 

Viestura pieredzē izmirkušas kājas, berze, tulznas un asinis daudzu kilometru garumā noveda pie tā, ka pēc pārgājiena bijis jāmeklē ārstu palīdzība un jādzer antibiotikas. Kopš tās reizes viņam vienmēr ir līdzi divi pāri apavu. Tāpat noder vairāki pāri zeķu, ja nu laiks ir silts un kājas sasvīst. Zeķes var pārvilkt, uzlikt uz somas pažāvēties, un kājas būs sausas.

Protams, apaviem jābūt ērtiem, bet pats galvenais – vienu vai pusi izmēru par lieliem.

Ejot lielus kilometrus, kājas pampst. Ja pārgājienu sāksi ar apaviem, kas ir tieši laikā, iznākums nebūs labs. 

Viesturs atgādināja, ka pārgājiena laikā ļoti svarīgs ir arī ūdens. Pārgājieniem, kas ir vismaz 15–20 kilometru gari, ar 0,5 ūdens pudeli nepietiks, tāpēc tas noteikti jāņem papildus. Dienas pārgājienam kā minimums somā jābūt diviem litriem ūdens. 

Savukārt Diāna, atskatoties uz savu pirmo pārgājienu pieredzi, secināja, ka svarīgi ir nepārcensties un nepaņemt līdzi par daudz lieku mantu. Lai arī šķiet, ka noderīgs un svarīgs ir katrs nieciņš, ir jāpieturas pie minimālisma, jo vieglāka soma nozīmē vieglāku iešanui. Izņemot zeķes – tās ir vieglas un labāk paņemt par daudz nekā par maz.