Esmu atvadījusies no Melnkalnes, kur nodzīvoju veselu gadu. Tagad esmu plānojusi ceļot no Azerbaidžānas līdz Filipīnām. Ceļā nedodos viena, bet gan ar draugu, tas nozīmē, ka mainās ceļošanas gaitas. Viss man piederošais atkal ietilpst 33L mugursomā. Strādāju tiešsaistē, līdz ar to jāsatraucas tikai un vienīgi par interneta savienojumu, lai nodrošinātu finansiālu drošību. Melnkalnē dzīvojot, kļuvu par spāņu valodas pasniedzēju, tiešsaistē nokārtojot valodas eksāmenus, apgūstot pedagoģijas iemaņas. Dodos cauri Āzijas valstīm nesteidzīgi, uzturoties katrā valstī tik ilgi, cik atļauj tūristu vīza. Kāda ir ikdiena Āzijas valstīs? Kā ir latvietei dzīvot ārpus Eiropas un kā atšķirīgie paradumi ietekmē ikdienu? Tie nav vienīgie jautājumi, uz kuriem meklēju atbildes.
ĪSUMĀ:
- Baku katrā metro stacijā, tirdzniecības centrā un pat dažos restorānos ir metāla detektori. Policija patrulē pa ielām, parkos un citās sabiedriskās vietās.
- Vietējā virtuve ir gaļēdāju sapnis, bet veģetāriešu murgs. Lielākoties ēdieni sastāv no jēra gaļas, kartupeļiem, paprikas, baklažāniem, turku zirņiem, gaļas buljona un maizes.
- Kafiju var atrast tikai specializētās kafejnīcās, šeit ir melnās tējas kultūra – to malko, piegraužot klāt cukura graudiņus.
- Azerbaidžānā vairums no X paaudzes un vecāku iedzīvotāju prot runāt krievu valodā, taču arī šeit jūtama distancēšanās no sarunām krieviski, savukārt Y paaudze un digitālie bērni labāk pārvalda angļu valodu.
Baku – valdzinošā pilsēta ar spriedzi
Tikko esmu piezemējusies Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku. Izbrīns ir pirmā emocija, kas pārņem. Tā ir pilsēta, kurā valda krasas atšķirības – augstie debesskrāpji vienuviet ar seno arhitektūru. Mūsdienīgās tehnoloģijas un rosīga darba ritma enerģija cenšas sadzīvot ar senām tradīcijām un ģimenes vērtībām. Jau autobusā, braucot no lidostas, pamanu vairākus nozīmīgus arhitektūras šedevrus. Mani pārsteidz Baku mērogs (2,46 miljoni iedzīvotāju) – pilsētā dzīvo vairāk cilvēku nekā Latvijā. Baku nepārprotami daudz iegulda savā infrastruktūrā ar platiem, moderniem ceļiem un futūristiskiem spoguļu debesskrāpjiem. Šī bagātā virskārta šķiet aizdomīgi sapucēta, kas man rada daudz jautājumu. Lai iepazītos vairāk ar šo spožo, naftas bagāto pērli, apmetos Baku uz divām nedēļām.
Par raksta autori
Mans vārds ir Daniela Studente, esmu minimāliste. Šobrīd apceļoju Āziju, ik pa brīdim apmetoties dažādās valstīs. Iztiku pelnu ar žurnālistiku un mācot spāņu valodu tiešsaistē. Cītīgi strādāju, lai varētu veltīt laiku hobijiem – pārgājieniem kalnos, valodu apguvei un salsai. Alkstu fizisku un emocionālu izaicinājumu. Rakstu sērijā "Dzīve bez atslēgām" stāstu par ačgārno minimālismu un prasmēm pielāgoties dzīvei dažādās valstīs.
Pilsēta ir krāsu un kontrastu pārpilna. Vecpilsētā apbrīnoju majestātisko Jaunavas torni, kas iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā un glabā leģendas par zoroastriešu uguns pielūdzējiem. Turpat nākamajā brīdī, izejot vien dažus soļus no vecpilsētas, izvairos no ekstravagantajiem "Lamborghini", kurus vada vietējie uzņēmēji. Šeit luksoforu signāli tiek uzskatīti par ieteikumiem, tāpēc satiksmes kņada liek būt modram. Kā jau vecpilsētā pienākas, bruģētās ieliņas līkumo, vedot gar smalki izgreznotām mošejām, paklāju veikaliem, tējnīcām un tirgotājiem. Ar sabiedrisko transportu, metro un autobusiem, var ērti pārvietoties pa pilsētu. Viens brauciens metro vai autobusā izmaksā 22 centus, līdz ar to izbraukāt pilsētu ir ļoti izdevīgi. Velo braucējus šeit mana reti, turpretim vietējie ir iecienījuši stāvdrāžus, triecoties caur cilvēku pūļiem un radot trauksmi gājējiem.
Lai gan pilsēta nenoliedzami ir valdzinoša, tajā ir jūtama spriedze un kontrole stingrās drošības dēļ. Katrā metro stacijā, tirdzniecības centrā un pat dažos restorānos ir metāla detektori. Policija patrulē pa ielām, parkos un citās sabiedriskās vietās. Rodas sajūta, ka katra tava darbība tiek vērota. Tas ir skarbs atgādinājums par ģeopolitisko sarežģītību, ar ko saskaras šis reģions.
Dodoties uz veikalu vai metro staciju, pie ieejas mani sagaida detektori, pārbaudot, vai nekas bīstams nav paņemts līdzi uz sabiedrisku vietu. Drošības sistēmu ir strikti aizliegts fotogrāfēt, par to ziņo dučiem policistu, kuri to apsargā. Sabiedriskās vietās ikvienam ir nepieciešams iziet cauri detektoram. Kārtība tiek stingri uzturēta ne tikai Baku, bet arī Sumgajitā, Gendžē, Gubā, Šeki un citās pilsētās. Vietējie saka, ka valdība šādi uztur kontroli sabiedrībā, demonstrējot valsts iedzīvotājiem savas spējas.
Azerbaidžānā tūristam ir jābūt vērīgam. Ja redzi skaistu arhitektūru un vēlies to iemūžināt, esi uzmanīgs un apskaties, vai ap ēku neriņķo policija. Ja redzi, ka to apsargā, tas nozīmē, ka ēku fotografēt ir aizliegts. Kad Baku devos uz vienu no tūrisma apskates punktiem, kuram blakus ir viena no valdības ēkām, uzņēmu fotogrāfiju. Policists laipni uzrunāja mani, lika parādīt attēlus, lai pārliecinātos, vai gadījumā neesmu fotografējusi valdības ēku. Iztaujāja par maniem ceļojuma plāniem, lika parādīt pasi un vīzu. Situācija nebija saspringta – policists paskaidroja valsts kārtību, lūdza to cienīt un novēlēja lielisku atpūtu. Tas nepārtraukti atgādina, ka, atrodaties valstī ar sarežģītu pagātni un tagadni, ir jāievēro strikti norādījumi.
Gaļēdāja sapnis un veģetārieša murgs
Vietējā valūta Azerbaidžānā ir manats (1 manats = 54 centi). Pārtika te ir ļoti lēta – tā maksā apmēram trīs četras reizes lētāk nekā Latvijā, tāpat cenas ir zemākas arī kafejnīcās un restorānos. Kārtīga maltīte diviem cilvēkiem ar zupu, otro ēdienu, dzērienu un saldo ēdienu izmaksā 10-15 eiro. Mitinājos dzīvoklī, ko īrēju mājokļu īres platformā "Airbnb". Par divistabu dzīvokli vien dažu metro pieturu attālumā no centra ar virtuvi un labierīcībām par nakti maksāju 20-25 eiro. Trīs zvaigžņu viesnīcās cena par nakti arī ir 20-25 eiro, tāpēc noteikti ir vērts izīrēt pašam savu dzīvokli. Vairs nenakšņoju hosteļos, kur agrāk paliku bieži, ceļojot viena. Tiem, kuri iecienījuši ceļot vienatnē, hosteļos gulta maksā 5-12 eiro. Naktsmājas ērti var meklēt vietnēs booking.com, airbnb.com agoda.com, lai atrastu sev piemērotāko vietu, kura atbilst plānotajam budžetam.
Azerbaidžānas virtuvē sastopami Kaukāza, Balkānu un turku ēdieni. Kebabus pārdod uz katra stūra vidēji par 0,75-1,50 eiro. Šis ir labs variants, ja vēlas skrējienā pa pilsētu paķert pa ceļam lētu maltīti. Vietās, kur ir jauns dizains, modernas telpas un krāsainas ēdienkartes, paēst būs krietni dārgāk. Otrais ēdiens ar gaļu vai dārzeņiem izmaksās 8-12 eiro. Ēdnīcās, kur sienas nosegtas ar paklājiem un citiem nacionāliem dekoriem, kur kungs ar kuplām ūsām pastāsta, kas šodien ir pieejams, izmaksā krietni mazāk, vien 2-4 eiro par sātīgu porciju. Vietējā virtuve ir gaļēdāju sapnis, bet veģetāriešu murgs. Maltītes bez gaļas ir ļoti grūti atrodamas. Lielākoties nacionālā virtuve sastāv no jēra gaļas, kartupeļiem, paprikas, baklažāniem, turku zirņiem, gaļas buljona un maizes. Ja nevēlies maizi, atceries pieminēt, lai tev to nenes, jo tā nav bezmaksas.
Kafijas vietā tēja
Kafiju dzeru regulāri, diemžēl šeit kafijas kultūra ir sveša. Aizmirsti par kafiju, braucot ceļojumā uz Azerbaidžānu. Šeit ir melnās tējas kultūra, to malko, piegraužot klāt cukura graudiņus. Kafiju vari atrast tikai specializētās kafejnīcās, ja tējas kanniņa maksā vien 0,50-1 eiro, tad kafijas krūzīte maksā 2,50-4 eiro, kas salīdzinājumā ar vietējām cenām šķiet kosmiski dārgi. Nenāk par ļaunu pamainīt paradumus un izbaudīt vietējo kultūru, vairākas reizes dienās ritmā baudot tēju.
Saskarsmē azerbaidžāņi ir ārkārtīgi sirsnīgi un viesmīlīgi. Viņu viesmīlība ir leģendāra.
Tēja ir sociālās mijiedarbības stūrakmens, ko piedāvā pastāvīgi.
Tūrisms vēl joprojām attīstās, ārpus Baku šīs industrijas klātbūtne jūtama mazāk. Kā sieviete ar tetovējumiem esmu saņēmusi neparasti daudz uzmanības – gan pozitīvus smaidus, gan negatīvus komentārus un nosodošus skatienus. Jūlijā pilsētā valda svelme, neskatoties uz to, nācās nopirkt kreklu ar garām rokām un nosegt tetovējumus, lai izvairītos no konflikta situācijām. Tas ir atgādinājums par kultūru atšķirībām, apceļojot musulmaņu valsti.
Svelme un kā to panest?
Mēs, latvieši, neesam pieraduši pie ilgstoša karstuma, tāpēc ņem vērā, ka jūlijs un augusts šeit ir gada karstākie mēneši, jo pilsētā temperatūras svilina ap 35-42°C. Baku vienmēr ir vējains, un to sauc par Vēju pilsētu. Pilsētā gaiss ir ļoti mitrs, jo īpaši pēc saulrieta, gaisa mitrums sasniedz vidēji 80%, bet dienas laikā gaiss ir sauss un stiprais vējš palīdz izturēt karstumu. Labākie mēneši, kad apciemot Azerbaidžānu, ir aprīlis līdz jūnijs, septembris un oktobris. Vietējiem ir savas metodes, kā tikt galā ar karstumu.
Komunikācija Azerbaidžānā
Azerbaidžānā vairums no X paaudzes un vecāku iedzīvotāju prot runāt krievu valodā, taču arī šeit jūtama distancēšanās no sarunām krieviski, savukārt Y paaudze un digitālie bērni labāk pārvalda angļu valodu. Apkalpojošā sfērā strādājošie bieži vien angļu valodā prot izteikt tikai dažas frāzes. Brauciena laikā regulāri izmantoju tulkotāju, lai komunicētu ar apkalpojošo personālu.
Sveicieni no Kaspijas jūras jeb ezera!
Atstājot aiz muguras Baku debesskrāpjus, devos uz Sumgajitu – Azerbaidžānas rūpniecības centru. Pilsēta, kas pulsē naftas pārstrādes rūpnīcu ritmā. Kaspijas jūras vējš nes neatkārtojamu smaržu buķeti – sāļais jūras aromāts, kas mijas ar vieglu naftas smaržu. Kaspijas jūra patiesībā ir ezers, precīzāk sakot, pasaulē lielākais sālsūdens ezers. Gulšņājot oļu pludmalē, ziņkārīgi vietējie uzsāk sarunu, prašņājot, no kurienes esmu un kādi vēji mani šeit ir atpūtuši. Vietējie neiesaka peldēties Kaspijas jūrā, to jau nodod tās īpašais aromāts. Kaspijas jūras piesārņojumu veicina rūpnieciskie atkritumi, upju ūdeņi, neattīrīti sadzīves notekūdeņi, atkritumi no kuģiem, lauksaimniecības mēslojuma atliekas un apūdeņošanas notekūdeņi. Pludmalē sastaptie kungi dalījās ar bēdu stāstiem, ka mazbērniem vairākas dienas nācās izlaist futbola treniņus saindēšanās pēc peldēm jūrā dēļ, izraisot kuņģa un zarnu trakta saslimšanu.
Kaukāza kalni
Tālāk ceļojums mani aizveda uz Kaukāza kalniem. Mana pirmā pieturvieta bija Guba, kas ieskauta sulīgā zaļumā. Gaiss bija spirgts, un kalni elpu aizraujoši. Devos dziļāk kalnos uz Hinaligu, kurā dzīvo aptuveni 2000 cilvēku. Ciemats atrodas 2350 metru augstumā virs jūras līmeņa un tam ir arī dažas īpatnības, kuras jāredz paša acīm. Kalnu nogāzē iegrieztais līkumainais ceļš piedāvāja satriecošus skatus. Nonākšana ciematā ir kā solis atpakaļ laikā. Cilvēki šeit joprojām ievēro senās tradīcijas, un viņu dzīvesveids lielā mērā nav mainījies gadsimtiem. Melnās tējas pasniegšana viesiem, galvas lakatu nēsāšana, paklāju darināšana, tirgošanās un kaulēšanās.
Drēbes te joprojām mazgā ledainā ūdenī, duša ir bļoda ar uz uguns uzvārītu ūdeni un dabiskām vajadzībām izmanto sauso tualeti.
Kalniešiem ir arī sava valoda. Bērni ir ļoti ziņkārīgi un skrien pie manis prasīt naudu, cenšoties pārdot pļavā noplūkto ziediņu.
Tālāk dodos uz Šeki, kas ir slavena ar savu amatniecības meistarību. Pilsēta ir kā dzīvs muzejs ar skaisti restaurētām vēsturiskām ēkām un darbnīcām, kurās amatnieki rada sarežģītus kokgriezumus un māla izstrādājumus. Hana pils ir Azerbaidžānas arhitektūras šedevrs, kura sarežģītajās dekora detaļās ir viegli apmaldīties.
Savu ceļu noslēdzu Gendžē, kas ir Azerbaidžānas trešā lielākā pilsēta. Pēc pirmajām pastaigas stundām pamanīju, ka pilsētā valda dīvaina atmosfēra, kā arī izjutu agresīvus skatienus. Vēlāk uzzinu, ka vietējie pilsētu uzskata par ļoti bīstamu. Sievietēm nav ieteicams uz ielas staigāt vienām. Visur ir plakāti ar karā zaudētiem karavīriem, pieminot Azerbaidžānas konfliktu ar Armēniju. Pilsēta ir pazīstama ar savu bagāto vēsturi un kultūras mantojumu, tā lepojas ar skaistu arhitektūru un dzīvīgu atmosfēru. Es apmeklēju Imam-Džumas mošeju, kas ir satriecošs islāma arhitektūras paraugs, un izpētīju rosīgo Lielo bazāru, bet ātri vien nolēmu savu ceļu šeit pabeigt un pamest pilsētu, jo nejutos ērti.
Ko tālāk?
Mans ceļojums pa Azerbaidžānu bija neaizmirstams, taču tas bija tikai priekšvēstnesis neparastajiem piedzīvojumiem, kas mani gaida Kirgizstānā. Kad es ierados šajā nomadu un augsto virsotņu zemē, es zināju, ka piedzīvoju kaut ko patiesi savdabīgu. Pievienojieties man šajā aizraujošajā ceļojumā, atklājot Kirgizstānas apslēptos dārgakmeņus nākamajā dienasgrāmatā.
