Ceļot sāka spontāni
Laine un Arturs ceļā ir jau deviņus gadus. Viņu garais ceļojumu stāsts aizsākās spontāni, pateicoties Laines idejai, kamēr Artūrs ir darbā, nopirkt biļetes uz ASV. Tas sakrita ar laiku, kad abi pabeidza augstskolas.
"Atpakaļceļa nebija. Biļetes jau bija nopirktas, un bija fakta konstatācija, ka ir jāsāk ceļot. Tad domāju, nu labi, – vai nu atkal mesties kaut kādā citā padziļinātā dzīves rutīnā pēc mācībām un darbiem, vai kaut ko pamainīt," stāstīja Arturs.
Protams, spontāni iegādāties lidmašīnas biļetes ceļojumam nav nekas pārāk neparasts. Neparasti ir tas, ka viņi no šī ceļojuma neatgriezās, un tas kļuva par sākumu piedzīvojumam deviņu gadu garumā.
"Laines filozofija bija tāda, ka pasaule ir apaļa – brauksim tik uz priekšu un kaut kā jau atgriezīsimies. Tā arī bija," pauda Arturs.
Viņu papildināja Laine: "Pasaule ir tik interesanta. Kad sāc [ceļot], tu arvien vairāk atklāj, arvien vairāk uzzini, un tad tu saproti, ka ir vēl vairāk ko atklāt un uzzināt. Jā, tad gribas arvien interesantākus un neparastākus galamērķus, un tāpēc arī tagad mēs beidzām ar Ķīnu."
Abi secināja, ka viņu gadījumā tieši tā arī bijis, – jo vairāk zini par pasauli, jo vairāk gribas uzzināt.
Ar autostopiem apkārt pasaulei
Ceļot, protams, var dažādi. Kāds izmanto tikai lidmašīnu piedāvātās ērtības, bet kāds pasauli iepazīst, apceļojot to ar autobusiem, mašīnām un pat kājām. Laine un Arturs sāka ar autostopiem. "Bija prātā tā doma, ka varēs tai apaļajai pasaulei ar autostopiem apbraukt apkārt," stāstīja Laine.
"Pārsvarā tas arī bija tā. Pierādījās, ka tas ir iespējams, un tad mēs braucām, un īstenībā tas arī mūs iepazīstināja tuvāk ar visām kultūrām, cilvēkiem, ar to, kas patiesībā notiek. Nevis caur televīzijas ekrāniem to visu skatoties, bet no cilvēku skatpunkta. Mēs tikām uzņemti arī ģimenēs un pavadījām kādu laiku ar vietējiem visapkārt pasaulē, un tas arī mainīja skatu," stāstīja Arturs.
Lai gan sākumā tas viss nedaudz biedējis, ar laiku pierādījies – ja pats dodies pasaulē ar atvērtu prātu un atmet visus liekos stereotipus, tad izdosies satikt labus un interesantus cilvēkus.
"Ar stopiem ceļojot, ir interesantākas pieredzes. Mēs arī Austrāliju pārbraucām ar autostopiem, un tas bija tā nedaudz ekstrēmi, bet ir arī valstis, kur autostopi nedarbojas vispār – Āzijā viņi nesaprot tādu jēdzienu. Tur mēs braucām ar vilcieniem, arī bija jautri," stāstīja Laine.
Pieraduši būt blakus 24/7
Runājot par to, kā ir ceļot ar savu otru pusi, Arturs atzina, ka pirms došanās ceļā abi saņēmuši zināmu brīdinājumu no apkārtējiem – tik ilga ceļošana kopā jūs vai nu satuvinās, vai izšķirs.
"Vēl jau esam kopā," jokoja Arturs.
Laine turpināja: "Pēc pirmā ceļojuma apprecējāmies. Bija skaidrs, ka būs okej. Protams, no sākuma bija jāiemācās, jāpielāgojas, bet tagad dažreiz tas ir pat bailīgi, ka mēs domājam vienādi, sakām vienu un to pašu, pabeidzam viens otra teikumus. Tagad, ja kaut kas ir grūti, mēs tās grūtības varam sadalīt. Ja ir priecīgi, tad tas prieks ir dubultprieks, jo esam tā pielāgojušies viens otram."
Viņa atklāja, ka Ķīnā, sākoties Covid-19 pandēmijai, abi esot pat bijuši burtiski ieslēgti vienā istabā uz vairākiem mēnešiem, un abi to ir veiksmīgi izdzīvojuši.
"Tas jau praktiski bija tas pats, kas ceļot kopā. Ikdienā jau reti kurš ir 24/7 plecu pie pleca, mums ir kādi atpūtas brīži pabūt ar kādu citu vai ar savām domām, un tad var vakaros apvienoties un padalīties ar saviem priekiem un sāpēm. Bet ceļojot ir [jābūt blakus] 24/7, jā, tas ir pilnas slodzes darbs," stāstīja Arturs.
Viesuļvētras acī
Laine un Arturs atzina, ka nonākšana Ķīnā daļēji bijusi apstākļu sakritība, bet daļēji arī pašu izvēle. Sākoties pandēmijai, abi atradās Jaunzēlandē, kur, dzīvojot viesnīcā, iepazinās ar vairākiem cilvēkiem, kas nāca no Ķīnas vai strādāja tur. Tostarp kādu poli, kurš Ķīnā mācīja bērniem angļu valodu.
Abi ceļotāji nolēmuši, ka tā nevar būt sakritība, un nākuši klajā ar ideju, ka pandēmijas laikā jābrauc uz turieni, kur tā sākās. Arī viņi sameklēja iespēju kādā Ķīnas skolā mācīt angļu valodu.
"Kā saka, viesuļvētras acī ir vismierīgāk. Tur patiesībā bija diezgan forši. Kā mēs sakām – patiesībā esam diezgan laimīgi, ka tur bija tā pandēmija, jo mēs strādājām skolā kā skolotāji, bet pandēmijas laikā skolas tika aizslēgtas, un mēs strādājām tiešsaistē. Tā mēs pusgadu vienkārši varējām ceļot pa Ķīnu. Vairāk pat – no trīs gadiem, šķiet, divus ceļojām," stāstīja Laine.
Strādājot skolā, Arturu visvairāk pārsteigusi pilnīgi visu bērnu un jauniešu milzīgā cieņa pret skolotājiem un pieaugušajiem kopumā. Savukārt Lainei šokējošākais šķitis, cik daudz bērniem jāmācās.
"Viņiem no pirmās klases sākas mācības no astoņiem rītā līdz sešiem vakarā. Pēc tam viņi vēl nāk padziļināti mācīties pie mums angļu valodu. Mūsu uzdevums kā ārzemniekiem primāri bija pieradināt bērnus, kuri nekad nav redzējuši ārzemnieku, – remdēt kultūršoku, pieradināt pie domas par ārpasauli, jo Ķīna tomēr ir noslēgta," stāstīja Laine.
Nākamais galamērķis – Āfrika
Atgriežoties no Ķīnas Latvijā, viņi apceļoja arī Tibetu un Azerbaidžānu. Arī tur viņi bijuši ārkārtīgi priecīgi būt. Tas ir ļoti īpašs reģions ar pasaules augstākajām augstienēm un ļoti draudzīgiem cilvēkiem.
Latvijā Arturs ar Laini atgriezās Jāņos, jo, par spīti pasaules pieredzei, abiem Latvijas vasaras joprojām šķiet īpašas. Taču nākamie plāni un vīzas jau tiek kaltas, jo tagad abu mērķis ir krustu šķērsu apceļot Āfriku. Arturam Latvijā vēl gribas izbaudīt sēņu sezonu, bet tūlīt pēc tam abi jau atkal dosies ceļā.
