ĪSUMĀ:
- Tumšā tūrisma vietas nereti saistītas ar nāvi, ciešanām, traģēdijām, kas skārušas kādu cilvēku vai plašāku sabiedrības daļu.
- Pētniece: Šīs vietas ļauj dziļāk izprast, just līdzi, kļūt iejūtīgākiem.
- Pētniece: Tumšā tūrisma vietu apmeklētāju portrets nav vienkāršs.
- Arī iemesli apmeklēt šādas vietas atšķiras.
- Ceļotāja, kura dodas uz šādām vietām, norāda, ka tās glabā stāstus.
- Tomēr tumšais tūrisms var izraisīt pretrunīgas izjūtas.
- Ne vienmēr apkārtējie, tostarp savulaik notikušo piedzīvojušie, izprot, kāpēc tādas vietas ir jāapmeklē.
Kā skaidroja Vidzemes Augstskolas lektore, tumšā tūrisma pētniece Ilze Grīnfelde, tumšā tūrisma objekti ir cilvēka vai dabas apstākļu izraisītas un ar nāvi, ciešanām, traģēdijām saistītas vietas, kas skārušas indivīdu vai plašāku sabiedrību. Tajās apmeklētāji var gan izzināt traģiskos notikumus, gan vēsturi, tādējādi gūstot mācību no pagātnes, lai veidotu nākotni, kur līdzīgi scenāriji neatkārtojas.
"Šīs vietas ļauj dziļāk izprast, just līdzi, kļūt empātiskākiem,"
viņa uzskata.
Savukārt antropoloģe Anna Elizabete Griķe norādīja, ka tumšā tūrisma vietu apmeklēšana noteikti nav tikai mūsdienu fenomens. "Cilvēki dodas uz šīm vietām, lai saprastu, kādas izjūtas iekšēji katram individuāli rodas, esot tur uz vietas. Viens ir, kad mēs par to lasām, redzam, bet kā ir tad, kad esam uz vietas?" viņa pauda.
Tumšā tūrisma vietas Latvijā un pasaulē
Kopumā pasaulē ir daudz piemēru. Arī Aušvicas koncentrācijas nometne, kur holokausta laikā gāzes kamerās tika iznīcināti ieslodzītie, lielākoties ebreji. Tāpat Ņujorkas 11. septembra teroraktu piemiņas memoriāls, Čornobiļas atomelektrostacijas (AES) apkārtne Ukrainā un mirusī pilsēta Pripjata, kura tika celta ar mērķi izmitināt AES darbiniekus. Grīnfelde norādīja, ka minētās vietas ir zīmīgākās, tomēr tādu ir krietni vairāk, tai skaitā pamestas psihiatriskās dziednīcas, piemiņas vietas, kauju vietas, cietumi, kapi, muzeji. Par tumšo tūrismu uzskatāma arī dzīšanas pakaļ viesuļvētrai un viesošanās aktīvās karadarbības zonās.
Arī Latvijā ir daudz piemiņas vietu un memoriālu, piemēram, Stūra māja, Rīgas Geto muzejs un citas ar holokaustu saistītās vietas, kā arī Pirmā pasaules kara vietas un tematiskie muzeji, Salaspils memoriāls, ar padomju režīma represijām saistītās ekspozīcijas un piemiņas vietas, Liepājas Karosta, īpaši tās cietums, kodolraķešu bāze Zeltiņos un citi.
Pie tumšā tūrisma objektiem pieskaitāmas tostarp arī tādas vietas kā Nāves sala, Ložmetējkalns, Ventspils Starptautiskais radioastronomijas centrs, ko dēvē arī par Irbenes lokatoru un kurā padomju okupācijas gados atradās slepena militārā bāze ar radio antenām spiegošanai, minēja Griķe.
Tomēr pētniece Grīnfelde atzīmēja, ka Latvijā dažkārt šo vietu apsaimniekotāji nevēlas tās saistīt ar tumšo tūrismu, jo tas šķiet kas negatīvs, lai arī vieta, stāsts un pakalpojums tam atbilst.
Tumšā tūrista portrets
Varētu rasties neizpratne, kādēļ apmeklēt vietu, kur cilvēki izjutuši ciešanas, tomēr iemesli tam var būt dažādi. Grīnfelde norādīja, ka tas varētu būt saistīts ar interesi vai vēlmi izzināt specifisku tēmu, periodu, notikumu. Tie, kam ir tieša saistība ar konkrētu tumšā tūrisma vietu, apmeklē to, pieminot upurus, meklējot atbildes uz neatbildētiem jautājumiem, mēģinot "noslēgt" rēķinus ar pagātni. Mēdz būt arī tehniska interese par notikumu norisi, pielietoto taktiku, kļūdu anatomijas pētniecība.
Pētniece atzina, ka kopumā tumšā tūrisma portrets nav vienkāršs, un nereti motivāciju nosaka arī piedāvājums un notikušā interpretācija, ja tāda ir. Piemēram, holokausta vietas apmeklē cietušo ģimenes un saistītā kopiena, uz bijušajām armijas bāzēm dodas tie, kam ir interese par militārām tēmām, viduslaiku spīdzināšanas rīku ekspozīcijas – drīzāk izklaides dēļ. Tāpat būs cilvēki, kas apzināti plānojuši tumšā tūrisma vietu apmeklējumu, un tādi, kas tur nokļūst nejauši vai pat piespiedu kārtā, piemēram, obligātā skolas ekskursijā.
Kāpēc dodas?
Katrai tumšā tūrisma vietai ir savs zināms vai nezināms stāsts, kas ļauj vaļu fantāzijai, uzskata Līga Reimane, kas labprāt apmeklē šādas vietas. Viņas vērtējumā katrs kapakmens simbolizē cilvēku ar konkrētām atmiņām un dzīves gājumu un stāstus glabā arī dažādas pamestas būves.
Viņai pašai interese par šādām vietām radās, braucot vecākiem līdzi apkopt radu kapa vietas, kur viņa izdomāja pastaigāt tālāk un apskatīt pārējo kapsētas daļu. Tā tas pakāpeniski esot pārgājis uz kapsētu un cita veida tumšā tūrisma vietu apmeklēšanu. Viņu arī aizrauj stāsti par paranormālām pieredzēm. "Visa šī mistika ir ļoti aizraujoša. Turklāt mani piesaista vietu un lietu izskats. Īpaši, ja tas ir kāds ļoti māksliniecisks kapa piemineklis, putekļainā skapī saglabājusies kleita no piecdesmitajiem vai vienkārši kāda ikdienas ierīce, ko mūsdienās vairs nelieto," stāstīja Līga.
Šobrīd viņa pamestās, spocīgās vietas bieži vien apmeklē ar savu otru pusīti vai draugiem, jo nekad nevar zināt, ko tajās sagaidīt. "Negribētos vienai sastapt kādu cilvēku ar sliktiem nodomiem vai iebrukt satrunējušā grīdā bez palīdzības," viņa atzina. Viņas apmeklēto vietu sarakstā ir gan Tīsu raķešu bāze, gan padomju slepenais bunkurs Līgatnē, Skrundas militārā pilsētiņa, Pokaiņu mežs, Čertoka ezers, kā arī dažādas citas pamestas ēkas un kapsētas. Reiz pat kādā Anglijas pamestā viesnīcā ar draugiem uzgājuši marihuānas audzētavas paliekas.
Savukārt Robertam Locānam un Maijai Emsiņai pamestu vietu apmeklēšana interesēja vēl pirms abi iepazinās. Tagad tas ir kopīgs hobijs, kas ieinteresējis arī dēlu. Roberts atzina, ka abiem ar Maiju visvairāk atmiņā palikušas Elejas un Zeltiņu raķešu bāzes, Baldones sanatorija, pamestā pionieru nometne Saulkrastos, pamestā Stirnu ciema "Līvānu mājas" un pamestā pilsēta Irbene. Esot vēl daudz citu vietu apmeklētas.
"Ir reizes, kad iepriekš saplānotā ekskursijā skatāmies "Google Maps" kartē, vai pa ceļam nav kaut kas, ko vēl apskatīt, un tā arī atrodam [vietas]. Dažreiz garāmbraucot kaut ko ieraugām," stāstīja Roberts.
Vaicāts par to, kas piesaista šādās vietās, viņš atzina, ka vecām ēkām piemīt nostalģija, īpaša aura, kas piesaista. Īpašu noskaņu piešķir, ja tajās vēl saglabājušās kādreizējo iemītnieku lietas.
"Tumšais" kā neērta tēma
Lai arī cik izzinošs nebūtu tumšais tūrisms, tomēr tam ir arī savas ēnas puses. Tā ir jūtīga tēma, kas raisa pietiekami daudz pretrunu iesaistīto starpā. Grīnfelde skaidroja, ka tieši daudzslāņainības dēļ tumšais tūrisms bieži vien ir neērta tēma. Proti, ir daudz iesaistīto pušu ar dažādām vajadzībām – iesaistītie upuri un vainīgie, pārvaldītāji un īpašnieki, vietējā sabiedrība – kopiena, kuras teritorijā atrodas objekti.
Turpretī Griķe piebilda, ka vecākās paaudzes, piemēram, neviennozīmīgi skata Liepājas Karostas cietumu, kur iespējams uz nakti iejusties aizturētā cilvēka ādā. "Tie, kas to piedzīvojuši paši vai dzirdējuši radinieku pieredzi, nesaprot, kāpēc kas tāds notiek un tiek pieļauts," viņa sacīja.
Savā ziņā emocionāli vieglāk šādas vietas apmeklēt varētu būt ārzemniekiem. Piemēram, Stūra māju Rīgā, kas ir bijusī PSRS Valsts drošības komitejas ēka, apmeklē lielākoties ārvalstu tūristi, kamēr tikai aptuveni 10% tās apmeklētāju ir Latvijas iedzīvotāji. Latvijas Okupācijas muzeja gide Ineta Lansdovne atzina, ka ārvalstu tūristiem pārsvarā nav šīs emocionālās bagāžas, ja nav izdzīvota līdzīga pieredze savās valstīs.
Gide arī novērojusi, ka daudziem viesiem gan Stūra mājas, gan Okupācijas muzeja apmeklējums ir kā terapija, lai nejustos vieni ar saviem iekšējiem un ārējiem pārdzīvojumiem. To parasti sakot arī apmeklētāji no Ukrainas, atzīstot, ka viņiem palīdz apziņa, ka citiem ir bijis līdzīgi, bet "gaisma tomēr bijusi stiprāka par tumsu".
Tāpat šis tūrisma veids palīdz saglabāt mantojumu, kas nav ērts, ko vēlamies aizmirst, pat iznīcināt.
"Tas ne tikai jārespektē, bet arī sabiedrība jāizglīto, jāmāca pieņemt arī neērto, traģisko un neglīto pagātnē," uzskata pētniece Grīnfelde.
Bīstams hobijs
Digitālā vide ir kas tāds, ko lietojam gandrīz mēs visi. Tā arī dod iespēju paviesoties tukšajās, noskrandušajās un arī kaut kādā mērā spocīgajās vietās virtuāli. Kamēr vieni sociālajos tīklos tikai aplūko citu ziņkārīgāko un bezbailīgāko apceļotāju bildes un video, tikmēr citi steidz noskaidrot vietu atrašanās vietu, lai apskatītu no acīm paslēpto dzīvē.
Nenoliedzami šādu vietu apmeklēšana ir bīstams hobijs. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā (VUGD) līdz šim gan nav saņemti signāli, ka cilvēku interese par pamestajām vietām kaut kādā veidā varētu traucēt darbam. Tas gan nenozīmē, ka periodiski nenākas glābt cilvēkus no tām.
Piemēram, pērn glābēji no pamestām ēkām vai būvēm bija izglābuši 11 cilvēkus. Savukārt cilvēku glābšanas laikā augstumā vai pazemes komunikācijās tika izglābti 64 cilvēki, no kuriem 22 bija bērni. VUGD norāda, ka minētie gadījumi gan ir dažādi un starp tiem mēdz būt iekrišana vai iesprūšana komunikācijās. Tāpat bijušas situācijas, kad cilvēks uzkāpis tornī vai uz jumta un saviem spēkiem neticis lejā.
Šo iemeslu dēļ VUGD aicina neizvēlēties par pastaigu un rotaļu vietām pamestas ēkas. Tas var būt ļoti bīstami, jo ir iespējams nokrist no liela augstuma, iekrist bedrē ar būvgružiem, tādējādi gūstot nopietnas veselības problēmas un pat apdraudot savu dzīvību. Īpaši glābēji aicina vecākus pārrunāt ar bērniem viņu drošības jautājumus, lai bērni nekāptu uz ēku jumtiem un nestaigātu pa pamestām ēkām.
