Iepriekšējie raksti:
Larjoha: neliela, bet krāšņa
Logronjo pārliecinoši ir vislielākā Larjohas apgabala pilsēta: tur un tās apkaimē dzīvo vairāk nekā puse no visiem 315 tūkstošiem Larjohas iedzīvotāju. Otra lielākā pilsēta ir kādas desmit reizes mazāka, taču caur to Jēkaba ceļš neiet. Otra lielākā Larjohas pilsēta Jēkaba ceļā ir Nahera ar astoņiem tūkstošiem iedzīvotāju.
Tādēļ Larjoha galvenokārt ievērojama ar saviem mazajiem un krāšņajiem ciematiņiem, kas ir pārsteidzoši atpazīstami ikvienam, kas apceļojis Latviju. Ciematiņa centrā noteikti būs baznīca, taču tā parasti ir slēgta, tāpēc ciematiņa īstais centrs ir vietējais lauku veikals. Un, gluži kā Latvijā, ciema veikals tirgo to, ko nu ikdienā var savajadzēties: blakus acīmredzamiem veltījumiem svētceļniekiem, tādiem kā prettulznu plāksteriem, būs arī saimniecībā noderīgas lietas, piemēram, lejkannas, slotas un sienas pulksteņi. Galu galā svētceļnieki nāk un iet, bet puķes būs jālaista un māja būs jāslauka vienmēr!
Taču ir arī atšķirības – piemēram, ēdināšana. Jēkaba ceļā pat mazos ciematiņos parasti būs kāds krogs vai ēstuve, kur nogurušais ceļinieks varēs piestāt un iestiprināties. Par to tad arī parunāsim sīkāk.
Vieta, kur paēst
Iepriekšējā rakstā minēju, ka uz Sv.Jēkaba ceļu diemžēl attiecas dziesmas rindas – es nenācu šai vietā savu miegu izgulēti. Taču labā ziņa ir tā, ka noteikti attiecas arī tālākais – nācu ēsti, nācu dzerti, nācu jautri padzīvoti!
Citādi nemaz arī nav iespējams: ceļš ir pārgājiens, nevis ekskursija autobusā. Katru dienu svētceļnieks noiet vismaz 20 kilometru, un, ja gadās līdzens ceļš un labs laiks, tad divtik. Tādēļ ceļa kaloriju skaitīšana sanāk pretēji – ceļiniekam jāseko līdzi, vai viņš noēd tik daudz, cik nodedzina, jo ar tukšu vēderu necik tālu aizsoļot nevar. Citiem vārdiem sakot – var ēst, cik vien grib un ko vien grib!
Tātad: ko dod ēst, kur paēst un cik tas maksās?
Sāksim ar to, ka spāņu virtuve, vismaz tā daļa, ko dod Camino, ir vienkārša, skaidra un saprotama. Ēdieni ir no vietējām sastāvdaļām un viegli pagatavojami lielam ceļinieku skaitam: biezas zupas, sautējumi, salāti un pat tāda latviskās virtuves klasika kā kartupeļi ar cūkgaļas šķēli. Piekrastē patrāpīsies arī eksotika, piemēram, astoņkāji un paelja, savukārt krogos pie alus dos arī tapas – nelielas uzkodas, piemēram, olīvas, desiņas un patatas bravas jeb kartupeļus asā mērcē. Taču tas drīzāk ir izņēmums, un kopumā ēdieni nav pārāk asi.
Pārtiku, protams, var nopirkt mazajos ciema veikaliņos, un lielākās pilsētas sastopamas arī lielveikalu ķēdes. Šeit var nopirkt gan gatavās maltītes, ko naktsmītnē uzsildīt mikroviļņu krāsnī, gan sviestmaizes un salātus – nez kāpēc starp tiem vienmēr ir arī rasols, – gan vienkārši maizi un desu, šķiņķi vai sieru. Cenas ir apmēram tādas pašas kā Latvijā.
Protams, veikalos var arī nopirkt produktus un gatavot pats, taču šī iespēja drīzāk būs piemērota tiem, kas ceļo grupās.
Otrkārt, ciematu ēstuves piedāvā gan brokastis, gan pusdienas. Brokastu piedāvājumā bieži būs kafija ar pienu jeb cafe con leche, sviestmaizes, smalkmaizītes un spāņu tortiljas – omlete ar kartupeļiem. Ar kādiem trim četriem eiro parasti pietiks.
Pusdienu piedāvājums jeb menú del día maksā ap 10–12 eiro, un porcijas ir visnotaļ dāsnas. Tur būs gan pirmais, gan otrais ēdiens un pēc izvēles ūdens vai vīns. Veģetāros un vegāniskos piedāvājumus var nākties pameklēt cītīgāk, taču arī tos noteikti var atrast, savukārt vīnu gan labāk pietaupīt vakariņām.
Arī spāņu deserti lielā mērā ir vienkārši gatavojami lielam ļaužu pulkam, taču tāpēc noteikti ne sliktāki. Īpaši iegaršojās rīsu krēms jeb arroz con leche, un, protams, nevar nepieminēt spāņu virtuļus jeb churros. Ar piecīti pilnībā pietiks gan kafijai, gan veselai kaudzei churros!
Vakariņas bieži vien piedāvā naktsmītnes, un arī tās maksā apmēram tikpat, cik pusdienas. Šeit gan parasti īpaši daudz izvēles iespēju nebūs: mazas alberģes saimnieks jeb hospitalero drīzāk piedāvās to sautējumu, ko gatavoja vēl viņa vecmāmiņa, nevis piecus dažādus ēdienus. Tomēr dažas lielākas naktsmītnes var pasniegt arī restorāna cienīgas vakariņas.
Taču ēdienreizes nav tikai ēdiens! Tā ir arī lieliska iespēja tuvāk iepazīties ar citiem svētceļniekiem. Kā minēju, ceļā diezgan ātri parādās kāds cilvēku loks, ko regulāri sanāk sastapt – tādi kā kaimiņi laikā. Tieši ēstuves ir tās vietas, kur viņus bieži varēs satikt, uzzināt, kā nu viņiem iet, un izlemt kādu posmu paiet kopā. Savukārt vakariņas alberģēs visiem ir kopīgas vienā ēdamzālē. Tas ir īstais laiks, kad aprunāties un iepazīties ar galdabiedriem, kurus pēc tam noteikti varēs satikt arī tālākajā ceļā.
Vēl tikai atliek palūgt ēstuves zīmodziņu savā svētceļnieka apliecībā un var doties tālāk!
Vēsture un aizvēsture
Lai gan Larjoha ir krāšņa un dāsna, tā nav īpaši liela. Jau pēc pāris dienām sākas Kastīlija un Leona, kas ir gan krāšņa, gan dāsna, gan izteikti liela – tieši šajā autonomajā apgabalā ir garākais Camino posms.
Apgabals tik liels ir tāpēc, ka tajā, kā nosaukums saka priekšā, apvienoti divi vēsturiskie reģioni – Kastīlija un Leona. Protams, abiem reģioniem ir sena un iespaidīga vēsture, kas ceļā ir ļoti acīmredzama. Taču īpaši ievērojamai vēsturiskai vietai var pat nejauši pasoļot garām.
Īsi pirms Burgosas ir Atapuerka, pavisam neliels ciematiņš, kura vēsture sniedzas nevis gadsimtos un pat ne vienkārši tūkstošgadēs – tur atrastās hominīnu jeb saprātīgā cilvēka priekšteču atliekas ir līdz pat 800 tūkstošu gadu vecas. Pašu arheoloģisko izrakumu vietu gan var apmeklēt tikai organizētās ekskursijās, bet ievērojamākos atradumus var aplūkot Cilvēka evolūcijas muzejā Burgosā.
Protams, salīdzinot ar tik senu aizvēsturi, Burgosa šķiet pavisam jauna – tā dibināta "tikai" 884. gadā. Tomēr arī šajā neilgajā laika posmā tur notikušas daudzas ievērības cienīgas lietas.
Viena no ievērības cienīgajām lietām ir 1221. gadā iesāktā un vairākus gadsimtus celtā Burgosas katedrāle – obligāts pieturas punkts visiem svētceļniekiem. Camino oficiālais noslēgums ir tieši katedrāle, un, lai gan līdz Santjago katedrālei jāiet vēl vairāk nekā divas nedēļas, arī līdz Burgosai jau ir noiets vērā ņemams posms. Tādēļ Burgosas katedrāle ir ļoti gaidīts zīmogs svētceļnieka apliecībā.
Burgosas vēsture gan neaprobežojas ar hominīniem un katedrāli: tā bijusi nozīmīga Kastīlijas karalistes pilsēta, un Kastīlijas karaliste savukārt bijusi izcili nozīmīga Spānijas vēsturē. Piemēram, spāņu valodu Spānijā galvenokārt sauc par kastīliešu valodu jeb castellano – "spāņu valoda" nozīmētu, ka citas valodas Spānijā nerunā, bet to ņemtu ļaunā baski, galīcieši un katalāņi. Taču, kā jau iepriekš vienojāmies, Jēkaba ceļā tomēr galvenais ir pats ceļš, nevis pilsētas un to vēsture. Tādēļ, lai gan Burgosā noteikti varētu pavadīt veselu nedēļu un katru dienu uzzināt ko jaunu, drīz vien devos tālāk – vēl jo vairāk tāpēc, ka tieši aiz Burgosas sākas ļoti īpašs Camino posms.
Ilgais ceļš plakankalnē
Jau pašā ceļa sākumā ievēroju, ka pieredzējuši svētceļnieki par kādu ceļa posmu runā ar patiesu bijību. Šis jau vēl ir nieks, viņi teica, kad nāks Meseta, tad gan mēs redzēsim īsto Camino. Kad jautāju, kas tad tur tāds ir, atbilde bija – nekas, tur jau ir tā lieta. Nez, es nodomāju, varbūt tas ir kāds īpašais Camino koans [paradoksāls domāšanas modelis] – "kā skan klusums" vai kas tamlīdzīgs, un īpašu uzmanību tam nepievērsu. Vai tad nu būs trakāk par kāpelēšanu pa kalniem?
Tad nu uzreiz pēc Burgosas uzzināju, kas tad tur tāds ir.
Meseta ir Spānijas centrālā plakankalne, apmēram 800 metrus virs jūras līmeņa, un tik tiešām samērā plakana. Elpu aizgrābjošās kalnu ainavas ir aiz muguras un vēl priekšā – Meseta ir nebeidzami labības lauki, kas stiepjas līdz pat apvārsnim un vēl tālāk. Attālumi starp pilsētām un ciemiem brīžam ir padsmit kilometru gari, ceļa malā nav koku un tātad nav arī ēnas. Savukārt saule gan ir, karsta un nežēlīga – ja svētceļnieks vēl nav sapratis, ka saules aizsargkrēms ir pilnīgi nepieciešams aksesuārs, tad Meseta viņam to noteikti atgādinās.
Daudziem ceļotājiem Meseta šķiet garlaicīga, taču es tā gluži nevarētu teikt. Jā, ainavas mēdz būt diezgan vienveidīgas, taču latvieša acij līdzenumi ar plašiem labības un rapša laukiem ir pavisam ierasti un pat sirdi sildoši. Turklāt tieši Mesetā sastopamas dažas no izcilākajām Camino pērlēm. Tā, piemēram, Fromista var lepoties ar vienu no lielākajām romānikas baznīcām visā Camino, savukārt Karrjonā de los Kondesā kāda klostera māsas piedāvā naktsmītni ar prātam neaptveramu greznību – vienstāvīgām gultām!
Taču nevar noliegt, ka Mesetas posms ir ļoti piemērots iešanai. Pa ceļam nav īpaši daudz vietu, kas novērš uzmanību, un attālumi starp pilsētām ir lieli. Tā kā naktsmītnes iepriekš nerezervēju, pāris reizes vēl pat dienas beigās nācās noiet kādus 10 kilometrus līdz nākamajam ciemam un nākamajai naktsmītnei, jo ieplānotā bija pilna. Tā nu šajā posmā bez īpašas piepūles savācās gandrīz 40 kilometri dienā.
Un, skat, šādā raitā solī – tieši divas nedēļas pēc ceļa sākuma – svētdienas pēcpusdienā iesoļoju Saagunā, kas atrodas tieši pusceļā!
Praktiskas pārdomas pusceļā
Meseta nav īpaši blīvi apdzīvota, tāpēc Saaguna ar saviem divarpus tūkstošiem iedzīvotāju šķiet bezmaz lielpilsēta. Kā tik tur nav! Tur ir dzelzceļa stacija, kas ļauj noīsināt ceļu! Tur ir vēršu cīņu arēna! Tur ir koncertzāle, kas ierīkota vecā romānikas baznīcā – un tajā pašā baznīcā, tikai stāvu augstāk, ierīkota arī municipālā alberģe! Tātad nogurušais svētceļnieks var atlaisties savas alberģes gultā un klausīties koncertu, ko ar lielu baudu arī darīju.
Ap pusceļu jau pamana arī dažas praktiskas lietas, kas sākumā vēl nebija tik acīmredzamas.
Pirmkārt, spāņi, kā jau krietni katoļi, cītīgi ievēro ceturto bausli. Svētdienās ļoti daudzas vietas ir slēgtas – piemēram, lielveikali. Tātad pārtika vai nu jānopērk sestdien un jāstiepj līdzi, vai jācer, ka būs vaļā kāda ēstuve. Pusceļā jau ir skaidrs, ka labāk sagatavoties iepriekš, nevis cerēt. Par laimi, lielveikali piedāvā viegli pagatavojamu, ilgi glabājamu un kalorijām bagātu pārtiku, kas citos apstākļos būtu trūkums, bet ceļā ir tieši laikā.
Otrkārt, viss nav jāstiepj līdzi. Katrā naktsmītnē ir bagāžas transporta busiņu aploksnes. Aploksni piesien pie somas, ieliek tajā sešus eiro, uzraksta, līdz kurai naktsmītnei nogādāt – un no rīta dodas ceļā ar pavisam mazu mugursomiņu, kur vietas pietiek tikai ūdenim, našķiem un varbūt maiņas zeķēm. Pats šo iespēju ne reizi neizmantoju, taču nenosodu tos, kas izmantoja.
Tas vien, ka tava soma nogādāta naktsmītnē, gan nenozīmē, ka tev pašam tur vieta atradīsies. Tādēļ, ja dienas maršruts jau ir ieplānots, naktsmītni tomēr var rezervēt. Dažas alberģes var rezervēt internetā, taču pārsvarā tas joprojām notiek pa tālruni – tieši tādēļ pašā sākumā Sanženpjedeporā izsniedza sarakstu ar visām alberģēm un to tālruņa numuriem.
Šī ir viena no daudzajām reizēm, kad spāņu valodas pamatzināšanas lieti noderēs. Kursos nav jāiet, taču noteikti būs vieglāk, ja spēsit pajautāt, vai šeit kāda gulta šonakt vēl ir pieejama.
Arī viss ceļš nav jānoiet vienā piegājienā. Ar divām parastā atvaļinājuma nedēļām pilnībā pietiek, lai noietu tieši pusi un pārpārēm sajustu Camino garu. Tādēļ daži mani ceļabiedri tā ap pusceļu atvadījās, lai dotos mājās un nākamgad turpinātu otru pusi.
Visbeidzot vērts pieminēt, ka tīras un sausas zeķes ir svētceļnieka labākie draugi. Tādēļ visi ceļinieki katru vakaru alberģē cītīgi berž savas zeķes – Spānijas karstajā saulē tās izžūst ātri. Alberģes to labi saprot un piedāvā īpašas veļas mazgājamās izlietnes – dziļas un ar iebūvētu veļas dēli.
Aiziet otrā puse!
Saagunā var dabūt apliecību, ka esi nogājis tieši pusceļu, ko, protams, ar lielāko prieku arī saņēmu. Un, protams, tas nozīmēja, ka man ir pavisam labas izredzes arī otro pusi noiet divās nedēļās, kas būtu par nedēļu agrāk, nekā sākotnēji biju plānojis.
Nākamā lielākā pilsēta ir Leona, kas, atšķirībā no Saagunas, tik tiešām ir pienācīga lielpilsēta – ar katedrāli, tapu bāriem un dažiem lielveikaliem, kas strādā pat svētdienās un svētku dienās. Arī šī ir praktiska piezīme – iespējams, ceļu pareizāk plānot tā, lai svētdienas iekrīt lielpilsētās.
Katedrāles katram svētceļniekam noteikti ir apskates vērtas. Burgosā katedrāle ir liela, gaiša un dāsni izrotāta ar visdažādākajām skulptūrām, savukārt Leonā, lai gan joprojām liela, tā izceļas ar savām vitrāžām.
Taču atkal atkārtojās nebeidzamais ceļojuma vadmotīvs – lai gan Jēkaba ceļš iet cauri daudzām ļoti interesantām vietām, kur būtu vērts aizkavēties, visu apskatīt tomēr nevar un, ja godīgi, arī negribas.
Kādā brīdī jau uzkrāto iespaidu ir tik daudz, ka ceļš sauc skaļāk par jauniem apskates objektiem.
Tā nu aiz Leonas vēl priekšā bija pāris ievērojamas pilsētas Kastīlijā un Leonā, bet aiz tām – pats pēdējais ceļa posms Galīcijā, kur Santjago de Kompostelas katedrāles torņus jau gandrīz varēja saskatīt.
Tātad par to nākamajā un noslēdzošajā rakstā!
