Noderīga informācija
- Maršruta garums: 22,9 km
- Maršruta grūtības pakāpe: viegls
- Maršruta segums: meža taciņas, koka laipas un kāpnes, zemes ceļi, grants ceļi, asfalts
- Maršruta sākuma punkts: Cēsu autoosta
- Maršruta beigu punkts: viesu nams "Caunītes"
-
"Caunītēm" tuvākā autobusa pietura ir Brieži 3,5 kilometru attālumā, no kurienes vairākas reizes dienā kursē autobuss uz Valmieru.
-
"Mežtakas" 7. posms: https://baltictrails.eu/lv/forest/day/70
- Seko oriģinālajam "Mežtakas" maršrutam un tā marķējumam (balts-dzeltens-balts) vai arī izmanto mūsu izietā maršruta gpx failu, ko vari augšupielādēt savā viedtālrunī.
Optiskā ilūzija par krēmīgu kafiju
Pēdējā laikā šī jau ir kļuvusi gluži vai par pārgājienu tradīciju – pirms ķerties vērsim pie ragiem, tas ir, uzsākt pārgājienu, vispirms jāiestiprinās ar vietējiem gardumiem. Tieši šāda nolūka vadīti, izkāpuši no autobusa Cēsu autoostā, apņēmīgi soļojam Rīgas ielas virzienā. Saulīte patīkami silda, pielejot burvīgo Cēsu vecpilsētu ar priecīgu un mundru noskaņu.
Nesen kādā žurnālā izlasīju iedvesmojošu rakstu par kafejnīcu "Rūsa", tālab tieši tur esam ieplānojuši mazliet panašķēties. Ar ceļabiedru pasūtām divas melnas kafijas un vienu rabarberu kūku. Piesēžam āra terasē. No galdiņa paveras lielisks skats uz koši balto Sv. Jāņa baznīcas torni ar spilgti sarkano jumtu. Arī Rīgas ielā notiekošā kustība mums norit burtiski acu priekšā. "Rūsa" ir jauka un stilīga vietiņa Cēsu dzīves vērošanai un vecpilsētas atmosfēras tveršanai. Cilvēku ielās ir pamaz, tāpēc apkārt valda patīkams miers. Jāpiebilst, ka šis ir tāds omulīgs, dienas pirmajai pusei piestāvošs miers, nevis izmirušas pilsētas sajūta.
Sēžam, baudām kafiju un debešķīgi gardo kūku, kā arī Cēsu ainiņas. Esmu sajūsmā par glītajām kafijas krūzītēm brūnā un krēmkrāsā ar uzgleznotiem lāsumiņiem, kas liek pat melnai kafijai šķist biezai un krēmīgai. Lai izdotos iemēģināt "Rūsas" labumus, vērts pirms tam uzmest aci kafejnīcas darba laikam – tas mainās atkarībā no sezonas, turklāt durvis vaļā vien dienas pirmajā pusē un ne katru dienu. Savukārt piektdienu un sestdienu vakaros kafejnīca "Rūsa" pārtop bārā "Ūsa". Interesants koncepts.
Atpakaļ uz "Mežtakas"
Vietējie labumi noprovēti, laiks doties pārgājienā. Tā kā "Mežtaka" Cēsīs nemaz neieved, tad takas virzienā soļojam paši pa savu maršrutu. Izmetam loku cauri vecpilsētai. Mazliet iečolējam Maija parkā, lai aplūkotu, kā klājas gulbīšiem. Pasoļojam garām Ziemeļu dabas medicīnas muzejam, kas ir fantastiska vieta savvaļas augu un dabas medicīnas pasaules izzināšanai. Ja neesi tur bijis, noteikti ieplāno muzeja apciemošanu, vien paturi prātā, ka tas apmeklētājus pieņem tikai vasaras sezonā. Pamājam sveicienu abām Cēsu pilīm un dodamies cauri pils parkam. Īsāk sakot, arī pašās Cēsīs var pavadīt veselu dienu vai pat vairākas, bet šoreiz traucamies visiem Cēsu smukumiem garām, lai ātrāk nonāktu uz "Mežtakas".
Lenču iela mūs aizved līdz Otrā pasaules kara Sarkanās armijas brāļu kapu memoriālajam ansamblim, kas izceļas ar negaidīti ainavisku un gaumīgu dizainu, iekļaujoties apkārtējā vidē. Memoriāla centrā stāv skulptūra "Mātes karā", ko veidojis vietējais tēlnieks Andrejs Jansons.
Līdz Cēsu Meža kapiem stiepjas bruģēta ietve, bet pēcāk jāturpina soļot pa meža ceļu. Abpus ceļam kupli sazēlušas maijpuķīšu lapas. Tagad varam tikai iztēloties, cik reibinoša smarža šeit valda vasaras sākumā. Apkārt plivinās taureņi, putni spēlē jestrus meldiņus. Kādā brīdī sasniedzam krustceles, kurās mūsu maršruts beidzot savienojas ar "Mežtaku".
Gauju pirmo reizi ieraugām, kad nonākam labiekārtotajā piknika vietā "Lenči". Upe un tās brūnie ūdeņi nesteidzīgi plūst savās darīšanās, par kurām mums neko nestāsta un noslēpumaini klusē.
Tālāk taciņa kļūst pavisam šaura un mežonīga, sākas īsti džungļi. Jāskatās, kur spert kāju, lai neuzkāptu virsū kādam mūdzim. Krūmiem aizaugušajā takā kļūstam par kārotu gardumiņu izsalkušiem odu bariem.
Ērgļi, ērģeles un pieši
Kad pietuvojamies Ērgļu klintīm, mūs sagaida tranšejai līdzīga taka, kas ved kalnā. Rāpjamies augšup pa tādu kā dziļu reni. Bez pamatīgas kāpelēšanas te neiztikt. Vairākās vietās stāvajai takai pāri pārkrituši lieli koki, pārvēršot pārgājienu īstā šķēršļu joslā. Slīpajā nogāzē pārlīst kokam pāri pa augšu vai izlīst cauri pa apakšu nav nemaz tik vienkārši, kā varētu šķist.
Daba maršrutu padarījusi aizraujošāku.
No Ērgļu klinšu augstākā punkta skatam atklājas varens Gaujas līkums pakava formā, kas ir tik plašs, ka kadrā nemaz neielien. Netālu esošā planšete skaidro, ka šādi līkumi, ko dēvē par meandriem, ar laiku mēdz pārvērsties vecupēs. Pēdējo simt gadu laikā Gauja esot pamatīgi mainījusi savu izskatu – salas gan pazudušas, gan radušās no jauna, izveidojušās vairākas vecupes, bet gultne vietām pat iztaisnojusies. Gauja turpina pārveidoties, tāpēc atliek vien minēt, kādas izmaiņas būs novērojamas pēc vēl pāris desmitgadēm.
Lai gan varenās Ērgļu klintis pazīstam tieši ar šī cēlā putna vārdu, tomēr agrāk tās dēvētas par Ērģeļu klintīm, bet vēl senāk – par Pieškalnu (Pieškaļu) klintīm. Ērģeļu nosaukumu klintis guvušas, pateicoties brīnumainai atbalsij, kas skanot tik iespaidīgi kā ērģeles. Nekur gan nav minēts, kurā vietā jāstāv un jākliedz, lai šādu atbalsi sadzirdētu, tāpēc šīs teorijas pārbaudi atstāsim citai reizei. Pieškalnu (Pieškaļu) klinšu nosaukums nāk no tuvējo māju vārda. Periodikā atrodamas versijas, ka Ērgļu klinšu nosaukums radies vien padomju laikos, lai izsvēpētu jebkādu saistību ar baznīcu, jo nekur citur ērģeles netiek spēlētas kā vien baznīcā. Citas versijas gan saka, ka klintīm šāds nosaukums dots to majestātiskā izskata dēļ.
Lai kā arī būtu vai nebūtu ar nosaukumu, skaidrs ir viens – Ērgļu klintis ir nudien grandioza smilšakmens siena. Lai to aplūkotu tuvplānā, pametam "Mežtaku" un sekojam mazai taciņai, kas mūs noved lejā līdz Gaujai. Krastu rotā baltas smiltiņas, atgādinot jauku pludmali. Tomēr jāatceras, ka leģendas vēsta par Gaujā mītošu velnu, kurš tīko ieraut dzelmē ikkatru neuzmanīgāku peldētāju, tāpēc šajā upē ieteicams plunčāties vien oficiālās peldvietās. Nekas gan netraucē mazliet palaiskoties mīkstajās smiltīs ar pasakainu skatu uz Ērgļu klintīm. Diemžēl mums nepaveicas ar saules staru krišanas leņķi, kura dēļ klintis izskatās teju melnas. Bet varbūt tas ir velna pirksts.
No ķeburainas priedes līdz ūdensrozēm
Atstājuši Gauju un Ērgļu klintis aiz muguras, drīz vien nonākam apdzīvotā vietā, kur, mums par lielu pārsteigumu, slejas pat vairākas daudzdzīvokļu ēkas. Kā vēlāk atklājas – tās ir paliekas no kādreizējās putnu fabrikas. Iepretim ēkām un šķūnītim, ko rotā automašīnu diski, pēkšņi pamanām ķeburainu, līkumu līkumos izlocījušos priedi – Pieškalnu (Pieškaļu) Zviedru priedi, kas ir valsts nozīmes aizsargājams dabas piemineklis. Kālab to dēvē par Zviedru priedi, netop skaidrs arī pēc informatīvās planšetes iepazīšanas, jo par to savā starpā spriedelē pat pētnieki.
Tālākais maršruta posms seko ainaviskam lauku ceļam, kas līkumo cauri koši dzelteniem rapšu laukiem, omulīgām viensētām un tīrumiem. Nekur nav glābiņa no saules, kas grib mūs izsvēpēt no zemes virsmas. Pļavās čakli zum bites. Nenosakāmas sugas putni izdveš pīkstošas skaņas. Bet mēs tikmēr sparīgi soļojam un cīnāmies ar dunduriem.
Pie kādām mājām acis piesaista ūdensrožu dīķis, kas no vienas vietas bagātīgi aizaudzis ar krāšņām ūdens daiļavām. Starp lapām paceļas gan karaliski baltas ūdensrožu galviņas, gan saulaini dzelteni lēpju bumbuļi.
Pēcāk nonākam uz asfaltēta ceļa. Nav lielas baudas soļot gar šosejas malu, tomēr jāpriecājas, ka ceļš vismaz ir tīri daiļš. Plaši lauki, vientuļi ozoli un pamestas ēkas – tas viss mūs izklaidē, kamēr špacierējam pa saules nokaitēto asfaltu.
Baudāmbeņķīši ar skatu uz Gauju
Sasnieguši tiltu pār Gauju, uz īsu brīdi novirzāmies no "Mežtakas" un izmetam nelielu loku, sekojot mazmazītiņai takai, kas vijas gar Gaujas krastu. Tā nonākam atpūtas vietā "Jāņrāmis", kas labiekārtota ar vairākām nakšņošanai piemērotām nojumītēm, piknika galdiem un ugunskura vietām. Jauka vieta, kur nolikt somas, izstiept muguras un mazliet pasauļot degungalus pirms dienas noslēdzošā posma.
Vēl kādu laiku nākas čāpot pa asfaltētu segumu, līdz to nomaina nežēlīgi putošs grants ceļš. Tiklīdz garām patraucas kāda mašīna, tā plaušas tiek piedzītas pilnas ar putekļiem, spēj tikai klepot.
Paldies tiem šoferiem, kuri, ieraugot gājējus, mazliet piebremzē, nevis gāzes pedāli nospiež ar vēl lielāku sparu!
Nokļūstam uz takas, kas stiepjas cauri brīnišķīgam priežu mežiņam. Priežu pakājē plešas prātam neaptveramas melleņu plantācijas. Šķiet, ka naskākie ogu lasītāji par šo vietu pat nenojauš, jo visi melleņu ceri pilni ar sulīgām, samtaini zilām ogām. Es gan vairāk jūsmoju par košajām meža zemenītēm.
Vakarpusē sasniedzam viesu māju "Caunītes". Saimnieks mūs jau gaida pie sakoptā pagalma ieejas. Atklājas, ka šovakar būsim vienīgie viesi un mūsu rīcībā būs vesels namiņš. Ļoti patīkami. Veicot pēdējo pārgājiena posmu, skaļi sapņoju par karstu dušu un kakao ar skatu uz Gauju. Tagad atklājas, ka šeit tas viss ir pieejams! Citi viesi virtuvītē atstājuši kakao paku. Dušā kūp tik karsts ūdens, cik vien karstu to var vēlēties. Bet no pagalma tālākā gala paveras plaša Gaujas ainava, kuras baudīšanai stāvkrasta augšā ierīkoti divi "baudāmbeņķīši". Cepam desiņas, dzeram kakao un līksmojam par glīto skatu. Kad saule aiziet aiz kokiem, paliek vēss. Vakars klāt, jāiet kājas pūtināt. Gluži kā dziesmā.
