Vai kapsētas var būt tūrisma objekts? Interesanti piemēri Latvijā

Kā skaidroja antropoloģe Anna Elizabete Griķe, kapsēta ir vide ar savu etiķeti, kas būtu jāievēro. Bieži vien tajās var novērot dažādu kultūru mijiedarbību, kur, iespējams, kādam būs pieņemtāka pulcēšanās vai saviesīgs mielasts, bet citam varētu šķist, ka kapsēta ir vieta, kuru vispār nevajadzētu apmeklēt. Tieši šī klātesošā dažādība padara kapsētas par interesantām telpām, viņa uzskata.

"Kapsētas ir nedaudz kā magnēti, jo šīs telpas Latvijā ir ļoti atvērtas apkārtējiem. Varbūt nebūtu gluži pareizi nosaukt kapsētas par dzīviem muzejiem, tomēr tā doma ir saistīta ar to. Latvijā arī pieaug interese par "tumšo tūrismu", un kapsētas ir viena no vietām, kur cilvēki, kas ceļo, vēlas bagātināt savu pieredzi, izejot ārpus ierastajiem maršrutiem un iespaidiem," sacīja Griķe. 

Viņa arī novērojusi, ka, ieviešot jaunas rituālās prakses, kas iekļauj dažādas cilvēku pulcēšanās, piemēram, kapusvētkus un svecīšu vakaru, mainās arī cilvēku attieksme pret kapsētām. Rezultātā kapsētām tiek piešķirta jauna funkcija, kur ne tikai piemin tuviniekus un kopj to atdusas vietu.

"Tās pārvēršas par rekreācijas vietām, pastaigu vietām un pat sava veida parkiem", viņa atzina. 

Vienlaikus, dodoties uz kapsētu un tur uzkavējoties, cilvēks nonāk tiešā vai netiešā saskarsmē ar vienu no dzīves cikla posmiem – nāvi. Ne vienmēr atrašanās kapsētā rosinās aktīvas pārdomas par dzīvi, tomēr, iespējams, var veicināt. Antropoloģe norādīja, ka atrašanās kapsētā var arī sniegt sava veida mierinājumu un vairot izpratni par nāves lomu cilvēka dzīvē.

Pievērst uzmanību atšķirīgām kapu kopšanas tradīcijām 

Kapsētas un apbedīšanas tradīcijas pasaulē ir ļoti dažādas. Eiropā ideja, ka kapsēta ir vieta ne tikai apbedīšanai, bet arī pastaigām un domāšanai, pieder vācu teologam, reformatoram Mārtiņam Luteram. Filozofijas doktore, reliģiju zinātniece un ideju vēsturniece Agita Misāne norādīja, ka pirmās "dārzu kapsētas", kas esot bijis Lutera ideāls, radās pēc reformācijas, un pārsvarā tās joprojām esot sastopamas zemēs, kuras lielākoties ir vāciski runājošas vai kurās ir augts luterisma iespaids. 

"Rietumu kultūras zemēs ar augstu iedzīvotāju mobilitāti kapsētas veido tādas, lai nevajadzētu veikt daudz kopšanas darbu. ASV kapsētas bieži ir hektāriem plašs zālājs, kur ir nelielas piemiņas zīmes un var būt uzraksts pie vārtiem, ka aizliegts atstāt ziedus," sacīja Misāne. 

Turpretī Latvijā kapu kopšanas tradīcija ir iekļauta kultūras kanonā, saglabājot noturīgas, regulāras to apmeklēšanas un kopšanas tradīcijas vairāku gadsimtu garumā. Antropoloģe Anna Elizabete Griķe atzīmēja, ka kapi nereti asociējas ar mazdārziņiem, jo tur notiek labiekārtošanas darbi, tiek paustas rūpes par zemi, tajā esošajiem stādiem, ļaujot cilvēkiem vēlreiz un vēlreiz izdzīvot piemiņas rituālu, kas saistās ar cilvēku nāvi. Kapsētas var būt arī bagātīgs resurss gan vietējiem iedzīvotajiem, gan ārvalstu tūristiem, atspoguļojot vietējās kopienas vēsturi, kultūru, tradīcijas un sociālo praksi. 

Piemēram, Ziemeļkurzemes piekrastē pie Ģipkas baznīcas pirms diviem gadiem ir izveidots "Dvēseļu dārzs", kurā atdots gods līdz šim kapsētas mežainajā daļā vismaz pussimt pamestiem krustiem. Vecākais esot no 1740. gada, teikts Talsu Tūrisma informācijas centra lapā. Dārzs veidots kā neliela taka, lai tās apmeklētāji varētu klusumā padomāt par tādām vērtībām kā dzīvība un nāve. 

Savukārt Mazirbes piekrastes mežā atrodas netipiska kapsēta, kurā mūžīgu mieru guvušas aptuveni desmit laivas, ko tur savulaik atstājušas to īpašnieki. Kā vēsta Dundagas Tūrisma informācijas centrs, padomju laikā Ziemeļkurzemes piekrastes ciemos bija aizliegts iet jūrā, taču Mazirbē varēja zvejot stingrā robežsargu uzraudzībā. Mežā laivas nonāca laikā, kad mainījās flote – vecie kuģīši savu laiku bija nokalpojuši, vietā nāca jauni un vecos pameta mežā. Tagad tās pamazām "apēd" mežs. 

Ekspertes uzskata, ka kapus ir vērts apskatīties katrā Latvijas pilsētā, kaut tāpēc vien, lai pamanītu to atšķirības reģionos, tostarp arī no reliģiskā un etniskā aspekta. 

Neatbalsta masveida tūrismu kapsētās 

Griķe kopā ar citiem pētniekiem 2022. gadā pētīja kapsētas kā tūrisma galamērķus Latvijā, secinot, ka šis tūrisma veida potenciāls valstī tiek vērtēts ar milzu piesardzību no gidu puses. LSM.lv uzrunāja Rīgas gidu Sergeju Ivančenko, kurš tostarp vada ekskursijas pa Lielajiem kapiem un Brāļu kapiem. Ekskursijās viņš stāsta par pieminekļiem, simboliem uz tiem, kā arī cilvēkiem – arhitektiem, grāmatu izdevējiem, mecenātiem un citiem, kas Rīgai snieguši savu pienesumu.

"Skaidrs, ka, ja nebūtu šo cilvēku, tad Rīga būtu pilnīgi citādāka,"

paskaidroja gids.  

Kopumā Rīgā, tostarp arī Latvijā, ir daudz dažādu piemiņas vietu, kur apglabātas kādas zināmas personības, profesiju pārstāvji vai tiek pieminēti konkrēti bojāgājušie. Rīgas Lielajos kapos, kas ir arī galvenā vācbaltiešu atdusas vieta Latvijā, dus baltvācu ķīmiķis un Nobela prēmijas laureāts Vilhelms Ostvalds un latviešu folklorists un atmodas tēvs Krišjānis Barons. Savukārt Meža kapos apglabāts pirmais Latvijas prezidents Jānis Čakste, akadēmiķis Pauls Stradiņš, ebreju glābējs Otrā pasaules kara laikā Žanis Lipke, aktieris un kinorežisors Gunārs Cilinskis. 

Tomēr Ivančenko ir novērojis, ka iedzīvotāju interese par kapsētām nav izteikti liela. Cilvēkus neinteresē konkrēts apbedījums, persona, bet viņus interesē, kas ir bijis un kā. Viņa pieredzē bijuši cilvēki, kas 20 gadus dzīvojuši kapu apkārtnē, vēlāk pārvākušies, bet iepriekš nebija, piemēram, ieskatījušies pieminekļu simbolikā – naktstauriņos, uroborosos jeb čūskā, kas ēd savu asti, spārnotajos smilšu pulksteņos, kas simbolizē laika ritējumu.

Vaicāts, vai kapi būtu jāiekļauj ekskursiju maršrutos, viņš norādīja, ka daļa tam nav domāti. Īpaši tas attiecas uz slēgtajām kapsētām, kur cilvēki ikdienas steigā tā vienkārši nešķērso teritoriju. Kā piemēru gids minēja Mārtiņa kapus Rīgā, kur cilvēki neiet vienkārši staigāt, braukt ar velosipēdu vai staidzināt suni atšķirībā no Lielajiem kapiem, kur teritorija nav norobežota. Turklāt uz kapsētām cilvēki dodas sakopt savu piederīgo atdusas vietu, un, viņaprāt, nebūtu labi rīkot masveida ekskursijas. 

Tikmēr Rīgas gide Aija Spure uzskata, ka tā ir katra paša izvēle – apmeklēt kapsētu individuāli vai ar gidu. Tomēr viņa vērsa uzmanību uz to, ka, lai arī ir daudz organizāciju, kas rīko ekskursijas, tomēr maz tādu, kas rīko tieši kapsētās. Kā iemesls tam ir specializētu gidu trūkums, jo nav tādu mācības, kur gidi varētu apgūt zināšanas par konkrētām kapsētām. Viss balstās uz gida personīgajām interesēm. 

Tūrisma maršrutos iekļautās kapsētas 

Citviet valstīs kapsētas ir iekļautas pilsētu tūrisma apskates objektos. Tā tas ir, piemēram, Austrijas galvaspilsētā Vīnē, kur iesaka apskatīt Centrālo kapsētu, vai Portugāles galvaspilsētā Lisabonā, kur "Prazeres" kapsētā slejas marmora kolumbāriji un kapeņu rinda. Latvijā vien atsevišķās pilsētās ir izveidoti tūrisma maršruti, kas piedāvā iepazīties ar kapsētām, pieminekļiem, memoriāliem. 

Viena no tādām pilsētām ir Rēzekne. Tur izveidots īpašs maršruts "In Memoriam. Karu un cīņu upuri Rēzeknē", kas iepazīstina ar piemiņas vietām, kapsētām. Rēzeknes Tūrisma informācijas centrā norādīja, ka maršruta ideja radās, novērojot, ka šādas vietas kļūst arvien saistošākas apmeklējumam gan vietējiem, gan arī ārvalstu tūristiem. Centrā arī secināts, ka kopumā ārzemju ceļotāji biežāk interesējas tostarp arī par tā saucamajām "tumšā tūrisma" vietām, piemēram, holokausta piemiņas un norises vietām, kā arī atstāto padomju mantojumu, kas Latvijā neesot pietiekoši apzināts un integrēts tūrisma piedāvājumā. Tā kā Rēzeknes pilsētas vēstures lapaspusēs liela nozīme ir ebreju kopienai, tad bieži tiek apskatīta vēsturiskā kapsēta, kā arī piemiņas zīme holokaustā cietušajiem. 

Savukārt Alūksnes ezera Kapsētas pussalā atrodas 15 hektārus plašie Alūksnes Lielie kapi. Tā ir viena no lielākajām Vidzemes kapsētām, kurai par godu izveidots pastaigu maršruts "Mazais loks pa Alūksnes Lielajiem kapiem", kas ved caur tiem aptuveni divu kilometru garumā, ļaujot ieraudzīt dažādo laiku, kultūras un finansiālā stāvokļa iespaidu uz apbedījuma vietām.  

Pastaigas laikā iespējams apmeklēt kapsētas teritorijā esošos Garnizona kapus, kas atrodas augstā pussalā ar staltiem skuju kokiem. Tur apbedīti Latvijas karavīri, kā arī tie iedzīvotāji, kas cīnījās pret boļševikiem, bet no vairākām pusēm paveras gleznains skats uz apkārt esošajiem plašumiem. Daudzi kapu pieminekļi arī glabā savus stāstus, un, piemēram, Alūksnes Bānīša stacijas priekšniekam uz kapa pieminekļa iegravēts bānītis.

Tikmēr Rīgā nav izstrādāts kapsētu tūrisma maršruts, tomēr pašvaldība domā par kapu tūrisma veicināšanu. Pērn Rīgas Investīciju un tūrisma aģentūra pat izveidoja nelielu kapu ceļvedi, kurā aprakstītas ievērojamas apbedījuma vietas. Ikdienas komunikācijā ar tūristiem tas tiek aktīvi izmantots, norādīja Rīgas pašvaldības Ārējās komunikācijas nodaļas vadītāja pienākumu izpildītājs Mārtiņš Vilemsons.

Galvaspilsētas pašvaldībā gan piebilda – pastaigājoties kapos, apmeklētāji aicināti respektēt kapu kultūru, un, ja notiek bēres, netraucēt tās.