Lai ierobežotu cilvēku vēlmi pārvest mājās kādus eksotiskus dzīvniekus vai augus, izveidota Vašingtonas konvencija jeb CITES, kas pieņemta jau 1975. gadā. Latvija tai ir pievienojusies 1997. gadā. Pārvedot preces, kas izgatavotas no CITES sarakstos iekļautiem dzīvniekiem, jābūt ļoti uzmanīgiem, jo tām līdzi jānāk dokumentācijai par legālu izcelsmi.
"Ārzemēs skatoties uz dažādiem interesantiem objektiem, kas varētu būt nākuši no dabas, vislabākais būtu turēt rokas kabatās un galvu vēsumā. Tāpēc, ka CITES sarakstos ir iekļautas ap 35 tūkstoš augu un dzīvnieku sugas," norādīja Lielkalns.
Jāpatur prātā, ka CITES sarakstu ierobežojumi attiecas ne tikai uz dzīvniekiem un augiem, bet arī šo dzīvnieku un augu izstrādājumiem.
"Mērķis ir aizsargāt dabiskās populācijas. Liela daļa no krokodilādas izstrādājumiem tiek izgatavoti no fermās audzētiem dzīvniekiem. Līdz ar to, ja jums ir atbilstošs papīrs vai sertifikāts, ka šis dzīvnieks ir iegūts legāli, tad es nekā slikta tur neredzu," skaidroja Čeirāns.
Tāpat pāri robežai nedrīkst vest dažādus koraļļus, kas salasīti jūras krastā, gliemežus un pat spalvas. Arī visādos krēmos vai pulverīšos var būt iekļautas vielas, ko nedrīkst pārvadāt.
"Par krēmiem runājot, bija viens krēms, kura sastāvā tika uzrādīts, ka tajā esot lāča žults iekšā. Bet lācis arī ir CITES sarakstos, tātad ir vajadzīgi visi izcelsmes dokumenti žultij, ka tā ir iegūta legāli. Beigās izrādījās, ka tur no tās lāča žults nav ne smakas, bet vienkārši tas bija uzrakstīts. Taču, ja tur arī žults nav klāt, bet tā ir uzrakstīta sastāvā, ir jābūt dokumentiem," skaidroja Lielkalns.
Jārēķinās, ka arī Latvijas un Eiropas dzīvnieki ir iekļauti CITES sarakstos. Tas nozīmē, ka arī tad, ja dzīvnieks nemaz nešķiet tik eksotisks, ir rūpīgi jāpārdomā sava rīcība.
"Ir gadījumi, kad, teiksim, tūristi aizbrauc uz tirgu – oi, tur kaut kādas mazas ķirzaciņas, paņemsim un paspēlēsimies, kamēr mēs esam ceļojumā. Bet ko ar tām darīt, kad jābrauc mājās? Koferī iekšā, ...un muitnieki ir priecīgi," stāstīja Lielkalns.
Čeirāns stāstīja, ka savulaik regulāri aicināts uz ekspertīzēm, lai izvērtētu dažādus rāpuļu izcelsmes produktus un to, vai tos drīkst pārvest robežām.
"Cilvēki visbiežāk veda alkohola pudelītes, piemēram, ar čūskām iekšā. Šīs pudelītes nāca no Vjetnamas. Tur bija iekšā gan tādas samērā parastas čūskas, gan arī kobras. Kobras vest iekšā nedrīkstēja, jo tās ir CITES konvencijā. Līdz ar to nereti arī visas parastās, nekaitīgās čūskas tika nosauktas par kobrām," stāstīja Čeirāns.
Otrs produktu tips, ar kuru viņš regulāri saskāries, bija dažādi krokodilādas izstrādājumi. Ļoti bieži tie bija nelieli priekšmeti – piekariņi, maciņi, kas beigās radīja diezgan lielas problēmas.
Čeirāns aicināja aizdomāties, cik liela ietekmē šādiem nieciņiem var būt uz dzīvnieku populācijām. "Šajā gadījumā pieprasījums rada arī piedāvājumu.
Ja tas ir rets, izmirstošs dzīvnieks, tad vietējie iedzīvotāji var šādu dzīvnieku biežāk iegūt dabā, lai pārdotu to tūristiem, un tas var ietekmēt vietējo populāciju," skaidroja Čeirāns.
Piemēram, var šķist, ka iegādāties kādas skaistas spalvas jau nav nekas traks, netiek jau pirkts un pārvests dzīvs putns, bet patiesībā šo spalvu dēļ kāda putnu suga var tikt intensīvi iznīcināta, vai putni var tikt pat mocīti, izraujot spalvas, kamēr tie vēl ir dzīvi. Bet atšķirt, vai spalva pacelta pludmalē vai izrauta no dzīva putna, ir teju neiespējami, tāpēc noteikumi radīti tik stingri.
"Vēl viena lieta ir cilvēku tieksme pēc mūžīgās jaunības, mūžīgā spēka, vīrišķās potences. Te nāk palīgā austrumu zemju dažnedažādie pulverīši, kuri bieži vien tiek ražoti no dažādām dzīvnieku daļām. Tāpēc, protams, dzīvnieks tiek nogalināts, un daudzos gadījumos daudz vienkāršāk ir iegūt no dabas šo dzīvnieku, nekā pašam izaudzēt," stāstīja Lielkalns.
Lai cik arī ciniski tas nebūtu, šajos tirgos beigts tīģeris ir daudz vērtīgāks par dzīvu – āda un ķepas kažokiem, kauli dažādiem pulverīšiem, ilkņi rotaslietām un tamlīdzīgi, atzina Lielkalns.
