Dzīve bez atslēgām
Mans vārds ir Daniela Studente, esmu minimāliste, un apceļoju pasauli, ik pa brīdim apmetoties dažādās valstīs. Pēdējos četrus gadus veltīju Eiropai, apskatot to, visu savu sadzīvi satilpinot vienā mugursomā. Iztiku pelnu ar žurnālistiku un strādāju par sporta masāžas terapeiti. Cītīgi strādāju, lai varētu veltīt laiku hobijiem – pārgājieniem kalnos, valodu apguvei un salsai. Alkstu fizisku un emocionālu izaicinājumu. Rakstu sērijā "Dzīve bez atslēgām" stāstu par ačgārno minimālismu, individuālismu, finansiālo brīvību un prasmēm pielāgoties dzīvei dažādās valstīs.
Podgoricā iemīlējos kādā vietējā puisī. Vairākus mēnešus bijām šķirti un būvējām attiecības tiešsaistē. Vasaru pavadīju Grieķijā, strādājot SPA centrā par sporta masieri. Viņš brauca pie manis ciemos, un sapratām, ka ir vērts riskēt un realizēt lielos dzīves sapņus kopā. Sezonai noslēdzoties, uzsāku dzīvi Balkānos uz nenoteiktu laiku. Pateicoties brīvam dzīves stilam, dodu iespēju attiecībām un Melnkalnei. Šis gan nebūs stāsts par mīlestību, bet par dzīvi Melnkalnē.
Manuprāt, dabas skatiem bagātīgākajā valstī Balkānu reģionā.
Valoda un saziņa ikdienā
Ko tu esi dzirdējis par Melnkalni? Pirms šeit atbraucu, zināju vien, ka te ir ļoti skaista daba, pludmales ar dzidru ūdeni, var atļauties vairāk nekā parasti un viss notiek kā Latvijā pirms 10 gadiem. Melnkalne kādreiz ietilpa Dienvidslāvijā, kuras sastāvā kopā bija sešas valstis – Serbija ar divām autonomajām provincēm Kosovu un Vojvodinu, Horvātija, Melnkalne, Bosnija un Hercegovina, Ziemeļmaķedonija un Slovēnija. Četrās no šīm valstīm – Serbijā, Melnkalnē, Horvātijā un Bosnijā un Hercegovinā – runā teju vai vienā valodā. Vietējie joko, ka prot runāt četrās valodās, jo atšķiras tikai akcenti un mīkstinājuma zīmes. Melnkalnē, Serbijā un Bosnijā un Hercegovinā izmanto divus alfabētus – kirilicu un latīņu rakstu zīmes. Horvātijā tikai latīņu rakstu zīmes.
Horvāti saka, ka runā horvātiski, serbi, ka serbiski – vārdu sakot, katras valsts pārstāvis to dēvē par savu valodu.
Jā, ir daži vārdi, kuri ir raksturīgi katrā valstī, tāpat kā mums virtuve, citiem ķēķis, vienam ērkšķogas, otram krizdoles, taču valoda ir tā pati. Piemēram, šis ir limonādes iepakojums, kur norādīta informācija par produktu. Albānija un Kosova ir zem viena skaidrojuma. Serbija, Horvātija, Melnkalne, Bosnija un Hercegovina zem otra skaidrojuma. No otras puses, serbiem vieglāk saprotama ir ziemeļmaķedoniešu valoda, taču tā līdzinās bulgāru valodai, lai gan ir ļoti tuva dienvidu serbu, Nišas apgabala dialektiem, kas nepieder pie serbu valodas.
Šoks par atkritumiem
Melnkalnē netiek šķiroti atkritumi. Biju lielā šokā un sākotnēji nespēju tam noticēt – kā tas var būt? Taču atceros, kā procesi ritēja un vēl joprojām rit, lai dalīti vāktu un pārstrādātu atkritumus, piemēram, Vācijā, Dānijā un citās valstīs, uz kurām skatāmies kā labajiem piemēriem. Esmu pieradusi šķirot stiklu, kartonu, skalot piena produktu iepakojumus, kompostēt, nodot pārstrādei iepakojumus. Tā teikt, planēta visiem viena. Tas šķiet kā pašsaprotams pilsoņa pienākums – nodot pārstrādei. Melnkalnē netiek dalīti vākts neviens atkritumu veids, valstī ir vairāk nekā 270 nelegālo izgāztuvju. Vietējās organizācijas cīnās ar nelegāliem poligoniem un viensētu atkritumu dedzinātājiem. No 297 tūkstošiem tonnu savākto sadzīves atkritumu 2022. gadā tikai 5,6 tūkstoši tonnu jeb 1,8% tika pārstrādāti, lēsa organizācija "Zero Waste Montenegro". Nav izglītojošu materiālu masu medijos, lai sabiedrībai skaidrotu ilgtspējīgu risinājumu jēgu. Ir informatīvās skrejlapiņas pastkastītēs, dažas intervijas ar speciālistiem no Slovēnijas un Horvātijas, tāpēc dalīto atkritumu savākšanas un pārstrādes infrastruktūra vēl nav dzimusi. Atkritumi ir sastopami pilsētu centros uz ielām, ceļmalās un dabas parkos. Regulāri redzu, ka vietējie iet pa ielu un drazu vieglprātīgi nomet turpat uz ietves.
Smēķētāju sabiedrība
Melnkalne nav Eiropas Savienībā, līdz ar to te nav tik strikti smēķēšanas ierobežojumi kā Latvijā. Šeit smēķē terasēs, pieturās un jebkur citur publiskās vietās. Atceries, kā Latvijā tika mainīti noteikumi saistībā ar smēķēšanu? Kādreiz smēķējām iekštelpās, bet tagad pat uz balkona nevar aizdegt smēķi. Savukārt Melnkalnē tikai pirms četriem gadiem aizliedza smēķēt iekštelpās. Šķiet, Eiropai šeit nav galavārda, jo Eiropas Savienībā ietilpstošā Horvātija vēl joprojām smēķē kafejnīcās, restorānos. Zagrebā ēdu pusdienas, un pie blakus galdiņa pārītis kaislīgi vilka dūmus. Makaroni ar izsmēķu garšu – nepatīkama pieredze.
Melnkalnē smēķēšana ir svarīga daļa no ikdienas, tāpēc vietējie piepelnās, audzējot tabaku mazdārziņos, un pārdod ievākto ražu uz ielas pie centrāltirgus ieejas durvīm. Prasīju policistiem, ko viņi par to domā, un saņēmu šādu atbildi: "Ar likumu tas nav atļauts, bet pieveram acis. Mūsu kultūrā smēķēšana ir daļa no dzīves. Vecāki smēķē, kamēr stumj ratiņus, pieaugot turpinām viņu gaitas. Cilvēki nepārdod uz ielas narkotikas, ieročus vai sprāgstvielas. Tās ir tikai cigaretes. Algas ir mazas, tāpēc cilvēki var ietaupīt gada laikā vairākus simtus eiro". Pie veikalu ārdurvīm sēž tirgotāji, kuri pārdod cigaretes no Albānijas, Moldovas un Ziemeļmaķedonijas, jo lētāk ir aizbraukt nopirkt kaimiņvalstīs un pārdot ar nelielu uzcenojumu Melnkalnē.
Loģistika un infrastruktūra Melnkalnē
Es dzīvoju Podgoricā – galvaspilsētā. Pilsēta ir ļoti maza, var izstaigāt ar kājām vai izbraukāt ar velosipēdu, jo viss atrodas vienuviet. Ja salīdzinu, tad atgādina Jelgavu, tikai ar gleznainiem kalniem ap horizontu. Pilsētai pa vidu tek Morača upīte, ir daudz parku un mazu kafejnīcu.
Visā Melnkalnē kopumā dzīvo nedaudz virs 620 000 iedzīvotāju – aptuveni tik, cik vienā Rīgā. Nevienā pilsētā nav tramvaja vai metro. Dienā cauri galvaspilsētai 6–8 reizes kursē neliels autobuss, kas parasti atbrauc 10–20 minūtes vēlāk, nekā norādīts grafikā. Neviens nekur nesteidzas, kopumā pilsētā ir ļoti mierīga un nepiespiesta atmosfēra. No galvaspilsētas kursē starppilsētu autobusi un vilciens. Dzelzceļa līnija ved starp Baras pilsētu piekrastē un Bijelo Poļe ziemeļos, kā arī starp Niksiču valsts centrālajā daļā un Tuzi pie Albānijas robežas. No Podgoricas uz Belgradu ir vienīgā starpvalstu vilciena līnija. Autobusi no iekšzemes līdz jūras krastam ved četras reizes dienā. Nekad nebiju jutusi vajadzību pēc automašīnas, taču šajā valstī tā ir vairāk nekā nepieciešama, jo sabiedriskā transporta infrastruktūra ir primitīva.
Prom no patērētāju sabiedrības
Kā minimāliste jūtos šeit ērti, jo sabiedrība nav fokusēta uz masveida patēriņu. Lai nopirktu nepieciešamo ikdienai – pārtiku, higiēnas preces un citus ikdienas produktus, ir jāstaigā no viena maza veikaliņa līdz otram, līdz ar to iepirkšanās aizņem daudz vairāk laika, nekā visu nopērkot lielveikalā. Šeit uz katra stūra nav tirdzniecības centru, kā esam pieraduši Rīgā. Pasaulē slaveni ātrās ēdināšanas un ātrās modes uzņēmumi nav atvēruši Melnkalnē filiāles. Daudzi ārvalstu interneta veikali nepiegādā preces uz Melnkalni.
Apģērbus pērk vietējos veikalos, kur pārdot importētas drēbes no Serbijas, Ķīnas, Vācijas un Turcijas. Lai atrastu specifiskus produktus, jāpazīst kāds, kas brauc atpakaļ no Eiropas Savienības valsts (visbiežāk Horvātijas), lai atvestu preci. Piemēram, masāžām meklēju darba piederumus. Caur paziņām pasūtīju tos no Horvātijas, šos cilvēkus atradu "Facebook" grupā, piemaksājot par benzīnu. Gluži kā Latvijā pirms 15 gadiem – viss notiek tikai un vienīgi caur paziņām. Protams, ir tirdzniecības veikali, taču preces tajos ir pārcenotas un sliktas kvalitātes. Tāpat ir ar ēdienu. Lai saglabātu kvalitāti un nepārmaksātu par dārzeņiem, augļiem, sieru, olām, garšvielām, maizi un saldumiem, tos iegādājos atsevišķos veikalos. Pārdevēji ar laiku sāk atpazīt un aicina pagaršot svaigāko produktu, apjautājas par dzīvi un padalās ar savām domām, pieliekot dāvanā kādu burciņu medus vai eļļas.
Mums te ir tāds joks: tomāts serbiski ir "paradayz". Kad ēdam tomātus, smejamies, ka esam tikuši pie paradīzes augļa, jo ēdiens, kas audzēts un ražots Balkānu valstīs, ir lēts un kvalitatīvs. Piens, maize, krējums maksā zem viena eiro. Kilograms dārzeņu (paprika, kartupeļi, kukurūza, tomāti, gurķi u.c), kilograms augļu (plūmes, banāni, āboli, mandarīni, granātāboli u.c), olas, sviests maksā zem diviem eiro. Vietējais siers un gaļa – zem 6 eiro par kilogramu. Melnkalnē ir viegli ēst veselīgi, jo par kvalitatīvu vietējo ēdienu nav jāpārmaksā, līdz ar to ēdu sezonāli. Svētdienās visi veikali ir slēgti, jo tā ir diena ticībai un ģimenei. Ielas ir tukšas, un pilsētas apstājas. Vienīgā pulcēšanās redzama pludmalēs, dabas nacionālajos parkos un baznīcās.
Cik maksā dzīvot starp kalnu masīviem?
Degviela litrā maksā 1,40–1,60 eiro. Svaigi izremontēts, mēbelēts un ar tehniku aprīkots dzīvoklis mēnesī izmaksā līdz 500 eiro. Tiem, kuri vēlas braukt šeit atpūsties – izīrēt dzīvokli uz vienu nakti maksā līdz 30 eiro. Ja vēlies atrast labiekārtotus apartamentus piekrastē, tad ilgtermiņā dzīvoklis maksās līdz 1000 eiro mēnesī, bet dzīvoklis uz vienu nakti līdz 60 eiro. No maija līdz septembra beigām īres cenas piekrastē (Budva, Tivata, Kotora, Bara, Ulciņa) vienmēr dubultojas, pat trīskāršojas, jo Melnkalnes ekonomika balstās uz tūrismu.
Katru gadu tūrisma sezonas laikā arī pārtikas veikali nosaka īpašas cenas tūristiem – vietējie iedzīvotāji iepērkas par vienu cenu, bet tūristi vienmēr maksā vairāk. Melnkalnieši meklē veidus, kā nopelnīt, tāpēc labākais laiks, lai apciemotu Melnkalni, ir oktobris, novembris, marts, aprīlis un maijs.
Kā ar "papīriem" ārpus Eiropas Savienības?
Pēc iebraukšanas Melnkalnē devos uz tūrisma ofisu, lai samaksātu 28 eiro par trīs mēnešu vīzu. Šajā laika periodā man ir jānokārto rezidenta statuss vai arī jāpamet valsts uz nākamajiem trim mēnešiem, lai tad atkal varētu atbraukt atpakaļ un dzīvot trīs mēnešus. Tas nozīmē, ka no 12 mēnešiem atļauts uzturēties sešus mēnešus. Kā iegūt rezidenta statusu? Eiropas Savienības pilsoņiem nepieciešami šādi dokumenti: derīga pase, apliecinājums par apmešanās vietu Melnkalnē, pierādījums par finansiāliem līdzekļiem (vismaz 3650 eiro gadā), veselības apdrošināšana, sodāmības reģistra izziņa, pieteikuma veidlapa. Vai ir cits variants? Ir! Vari iestāties augstskolā vai valodas institūtā, nopirkt nekustamo īpašumu, atvērt uzņēmumu ar minimālo apgrozījumu 3000 eiro gadā vai apprecēties ar vietējo. Es atvēru uzņēmumu – masāžas studiju. Uzņēmumam ir jābūt aktīvam un jāienes minimālā summa gadā. Tas nozīmē, ka varu uzturēties valstī brīvi un bez vīzas vienu gadu.
Kur baudīt Melnkalnes dabas skaistumu? Mans Top 10
1) Prokletije nacionālais parks: tas kopīgs Melnkalnei un Albānijai.
Maršruti: Vusanje-Volušnica, Krosnja-Šuplja vrata, Teth-Valbones ieleja (Albānija)
2) Skadaras jeb Škodras ezers: Lielākais dabiskais ezers Balkānos, arī kopīgs Melnkalnei un Albānijai
Pieturpunkti: Pavlova Strana, Grmožura cietoksnis, Virpazara tilts, Vraņina pilsētiņa.
3) Biogradska Gora nacionālais parks. Šajā parkā atrodams lietusmežs.
4) Tāras upes aiza: viens no dziļākajiem kanjoniem Eiropā
5) Durmitoras nacionālais parks
6) Melnais ezers (Crno Jezero): atrodas Durmitora nacionālajā parkā
7) Lovčenas nacionālais parks: šajā parkā atrodas Njegoša, Melnkalnes mīlētākā dzejnieka un valdnieka, mauzolejs. No mauzoleja paveras panorāmisks skats uz apkārtni.
8) Ostrogas klosteris: klints sienā iecirsts pareizticīgo klosteris
9) Moracas upes kanjons: kanjonā var doties pārgājienos, plostot un apciemot Moracas klosteri.
10) Rijeka Crnojevića: šī pilsēta atrodas Melnkalnes dienvidos un ir pazīstama ar skaistajiem tiltiem un gleznaino ainavu.
Ieteikumi, kurus ņemt vērā ciemojoties:
- Iepērkoties tirgos, nebaidieties kaulēties, īpaši, ja nav uzlikta precei cena. Pārdevējs sāks ar augstāku cenu, jo sagaida kaulēšanos.
- Vietējais stiprais dzēriens? Izmēģiniet vietējo rakiju – augļu brendiju. Dzērienu brūvē no plūmēm, vīnogām, aprikozēm, āboliem.
- Pasīvais smēķētājs. Es tevi brīdinu, Melnkalnē ir atļauts smēķēt daudzās sabiedriskās vietās.
- Dzeramnaudu atstāt nav obligāti, taču tā tiek novērtēta.
- Melnkalnes nacionālā virtuve ir kā kokteilis ar Vidusjūras un Centrāleiropas virtuvi. Starp populārākajiem ēdieniem ir ćevapi (grilētas kotletes), Njeguši prosciutto (sālīts šķiņķis), Priganica (eļļā ceptas pankūkas), kačamak (kukurūzas putraimu putra), Stari sir (nobriedināts siers).
- Dzeramais ūdens kafejnīcās ir bez maksas. Tiek uzskatīts, ka Melnkalnē droši ūdeni vari dzert no krāna.
- Rēķinu kafejnīcā atnes uzreiz ar pasūtījumu. Ja ar ceļa biedriem vēlies maksāt atsevišķi, pabrīdini viesmīli pirms pasūtīšanas.
- Iemācies dažas pamatfrāzes melnkalniešu valodā. Tas parādīs, ka centies iejusties vietējā kultūrā un izrādi cieņu.
Piedāvāju dažas frāzes iesākumam:
Man nevajag maisiņu – Ne treba kesa
Liels paldies – Hvala puno
Labdien – Dobar dan
Sveiki – Zdravo
Visu labu – Prijatno
Kā tev iet? – Kako si?
Labi – Dobro/Važi
Minimālistes dienasgrāmata
