Pirmie soļi Āfrikā
Reiz, kad strādājām Anglijā, kolēģis no Kaboverdes atteicās iet uz darbu, jo uzsniga smalka sniega kārtiņa, kas Anglijas dienvidos bija retums. Tagad domājam – nav brīnums, ka baltais aukstums šķiet biedējošs. Tomēr mums abiem vienlaikus galvā iešaujas arī doma: "Normāli!" Te ir patiešām normāli. Nekādu ekstrēmu notikumu, ko bijām gaidījuši. Pārbraucam visu Kaboverdes salu, un nespējam nopriecāties par brīnišķīgo atmosfēru – sabiedriskā transporta šoferis uzliek vispiemērotāko mūziku tādam ceļam – priecīgu, skaļu un karstasinīgu. Un dodamies pa Santjago kalniem, nespējot noticēt tam košajam zaļumam visapkārt! Redz, tikko beigusies lietus sezona, tāpēc ir vislabākais laiks salas izpētei.
Mūsu pārgājieni ir gari. Kad nomaldāmies no ceļa, nākas arī dabūt pirmos nobrāzumus. Bet tāda ir ceļošana, ķermenim ātri jāmācas pielāgoties, ātri sadzīt, ātri izgulēties. Tā, lai saimnieks varētu pieredzēt to maģisko pasauli! Kaboverde mūs atstāj atvērtām mutēm un nepacietīgās gaidās mirdzošām acīm – Āfrika būs pasaka. Ha! – iesmējās Āfrikas kontinents.
Tālāk dodamies uz Mauritāniju, vienu no pasaulē visretāk apdzīvotajām zemēm, kuru par savu galamērķi tūristi neizvēlas bieži. Tā atrodas Āfrikas rietumos, un arī šeit tikko beigusies lietus sezona. Un, kur tā beigusies, tur klāt esam mēs. Ielidojam valsts galvaspilsētā Nuakšotā. Temperatūra ir +37 grādi, bet, palasot ceļojumu brīdinājumus, tā ir mazākā rūpe – jāizvairās no ceļošanas pa dažādām Mauritānijas pusēm, terorisma riski, nabadzība, nolaupīšanas riski, verdzība un mīnas. Neaizmirsīsim smilšu vētras un malāriju.
Mauritānijas galvaspilsētas centrā ir traki. Traki traki. Miskaste, beigtas vistas ceļa vidū, pussabrukušas mājas, izsalkuši cilvēki uz ielām, smaka, karstums, satiksme.
Bet cilvēki ir patiesi jauki. Tiekam sveicināti un apskatīti. Nē, nejūtamies apdraudēti, jūtamies labi! Gluži kā Indijā, kur savs haosiņš piederas pie lietas.
"Vienreiz dzīvē"
Mauritānijā pavadām nedēļu, bet spilgtākais un visnotaļ neaizmirstamākais ir Sahāras tuksnesis un kravas vilciens, kas to šķērso. Un mēs – šajā kravas vilcienā uz dzelzsrūdas kravas kaudzes.
Pametam Nuakšotu, kas patiešām ir vārda "haoss" izpausme realitātē, lai dotos uz Mauritānijas ziemeļiem, uz Atāru, kas ir kā krustpunkts tālākiem ceļiem. Līdz Atārai ved šoseja, tāda ir četros virzienos no galvaspilsētas. Ir neskaitāmi kontrolpunkti, un ir bezgalīgs tuksnesis visapkārt. Traucamies garām visdažādākajiem smilšu toņiem – no sarkani brūniem līdz gaišdzelteniem un bēšiem. Gar kanjona malām, pa plakaniem, nebeidzamiem laukiem. Pat šī "smilšu kaste" nebūt nav vienveidīga. Aptuveni 90% Mauritānijas klāj tuksnesis vai daļējs tuksnesis.
Atārā mūs pārtver kāds vīrs, iesēdina savā braucamrīkā un aizvizina līdz "īstajai" minibusu kompānijai, kas tālāk tuksnesī izbraucot laikā, un tieši tad, lai paspētu uz to brīnumu, kurp dodamies. Uz vilcienu. Uz kravas vilcienu, lai brauktu ar to uz otro lielāko pilsētu valstī kravas vagonā. Patiesībā – uz kravas.
Dzelzsrūdas vilciens Mauritānijā ir viens no garākajiem un smagākajiem sastāviem pasaulē – tas stiepjas līdz 2,5 kilometriem ar aptuveni 200 līdz 210 vagoniem! Vilciens no raktuvēm, kas atrodas Sahāras tuksnesī, kursē uz piekrastes ostas pilsētu Nuadibu. Vilciena galvenais mērķis ir transportēt dzelzs rūdu no raktuvēm uz ostu, kur to eksportē. Tā ir būtiska Mauritānijas ekonomikas sastāvdaļa, jo dzelzs rūda ir viens no galvenajiem valsts eksporta produktiem.
Un kas gan var būt labāks par braucienu šādā vilcienā? Turklāt ceļotājus brīdinošajā "sarkanajā zonā", kādā iezīmēta visa teritorija gar robežu ar Rietumsahāru...
Minibusiņi zina, cikos vilciens atiet no savas sākotnējās stacijas raktuvēs un kurā laikā tas iebrauc nākamajā – tur, kur tiem jānogādā savi pasažieri. Šajā laikā, šķiet, izbrauc visa pilsētele reizē. Daudzi uz jumta ved arī kazas, nemaz nerunājot par tām precēm, kas tālāk tuksnesī grūti pieejamas: dārzeņi, cukurs, maize, rīsi, ūdens...
Mūsu busiņš, tas "uzticamais", pa ceļam noplīst, un rezerves riepa tam uz jumta arī caura. Tomēr pēc ilgākas pauzes atklātajā smilšu laukā nokļūstam ciemā, kur vilcienam jāpietur. Neko neesam palaiduši garām, vilciens kavējas, zina teikt vietējie. Te nekas nav laikā – Āfrikā laiks apstājas, tāpēc jāļaujas plūsmai.
54 nedēļas Āfrikā
Esam ceļotāji Laine un Arturs jeb Arča, un jau devīto gadu iepazīstam pasauli, ik pa laikam iepauzējot, lai pastrādātu un iekrātu naudu jauniem piedzīvojumiem. Līdz šim budžeta atjaunošanai esam strādājuši Anglijā, Jaunzēlandē un Ķīnā.
Šī gada septembrī atzīmējām savu 90. apceļoto valsti, un nu pienācis laiks 54 jaunām zemēm ceļotājiem izaicinošajā kontinentā Āfrikā. Šoreiz gan atstājām mājās sev tik ierasto telti un neplānojam braukt ar autostopiem. Toties ņēmām līdzi biezāku pasi, lai pietiktu vietas visam, ko esam iecerējuši.
Par ceļotāju piedzīvojumiem īsumā lasi šeit.
Pienāk pulksten astoņi, deviņi vakarā... Vilciena, kam vajadzēja būt sešos, nav. Bet kur nu paliks! Noklājam braucienam iegādāto auduma gabalu uz akmeņiem tepat pie sliedēm un gaidām. Pusnakts, vilciena nav. Protams, nāk miegs, liekamies uz auss turpat zem klajas debess. Pusdivi naktī. Milzīgs, smags, skaļš nāk vilciens. Ceļamies, esam gatavi tajā iekāpt... Bet tas neapstājas! Visi taču teikuši, ka stāvēs... Ka būs laiks uzkāpt!
Vai mēs tiešām nokavējām vienīgo vilcienu dienā, to tik uzcītīgi gaidot?
Pie sliedēm uz segas noguļam visu nakti, vērojam zvaigznes un domājam, vai tiešām mēs varējām palaist garām to vilcienu, vai tiešām!? Ko darīt? Gaidīt vēl 24 stundas vai vienkārši mest mieru un doties uz nākamo mūsu maršrutā paredzēto valsti?
Noguļam līdz pusastoņiem rītā, kad apkārt sāk staigāt vietējie. "Šitie uz vilcienu," viņi sarunājas. Un tad brauc. Brauc vēl viens. Garāks, skaļāks. Un lēnāks. Lēnāks. Vēl lēnāks... Tas stājas! Tas tiešam apstājas! Vai tas var būt? Mēs tomēr nenogulējām! Mēs nenokavējām!
Kāpjam milzīgā kravas vilciena priekšpusē, tieši tajā vagonā, ar kuru krava nedaudz mainās – ja viss aiz mums ir vien dzelzs skaidiņām klāts, tad mēs vēl esam uz lieliem akmeņiem, kas tik ļoti nesmērēs. Mums tomēr veicas! Pasaule par to liek atminēties ik mirkli!
Vagonā augšā tikt ir viegli, sametam somas stūros, kur mazāk akmeņu, lai tās neaizlido, un paši sev izrokam "krēslu", tam virsū uzsedzam auduma gabalu, uz kura tikko gulējām tuksnesī. 12 stundas cauri Sahārai!
Brauciens ar vilcienu ir slavens arī ar ekstremālajiem braukšanas apstākļiem. Tas pārvietojas pa skarbo tuksneša vidi, kur temperatūra var būt ārkārtēja, ar dedzinošu karstumu dienā un stindzinošu aukstumu naktī. Bet neesam jau vienīgie – tālu aiz mums ir daži vietējie un piedzīvojumu kāri ceļotāji, kas bez maksas brauc uz rūdas vagoniem. Dažiem vietējiem, īpaši tiem, kuri dzīvo attālos tuksneša apgabalos, vilciens ir būtisks pārvietošanās līdzeklis, kas ļauj sasniegt dažādas valsts daļas. Turklāt tam nevajag līdzekļus, vien izturību.
Šis kravas vilciens mēro aptuveni 460 kilometru garu ceļu, brauciens parasti ilgst no 12 līdz 16 stundām, atkarībā no dažādiem faktoriem – vilciena ātruma, laikapstākļiem un iekraušanas vai izkraušanas grafikiem. Vilciens pārvietojas lēni tā lielās slodzes, nelīdzenā sliežu ceļa un izaicinošā tuksneša reljefa dēļ. Bet tam jābrauc, jo Mauritānijas ekonomika paļaujas uz to, kas raktuvēs iegūts.
Uzsākam braucienu ar milzīgu blīkšķi. Kad sejā sitas vējš un tuksneša smiltis jaucas kopā ar kravas satura daļiņām, jātaisa acis ciet. Tomēr te ir labāk nekā melno smilšu kaudzē.
Atguļamies uz saviem akmeņiem un aizveram acis, lai tuksnesis tajās nelidotu iekšā.
Pa ceļam ir ļoti rets namiņš, mazi jo mazi ciemi – ar vienu veikalu un pāris būdelēm. Kad vilciens stāv ilgāku laiku, apēdam savus banānus, uzsmērējam pretiedeguma krēmu. Paliek karsti, ļoti karsti. Izrādās, vilciens vien gaidījis pretimbraucošo, un drīz atkal kustam. Smilšu lauki, kāds rets koks un kāda tuksneša pusapēsta māja. Un arī pa kamielim.
Pēcpusdienā pieturas ir diezgan neciešamas – kad vilciens stāv, saule dedzina jo īpaši. Savukārt, kad braucam, ceļas tādi smilšu un kravas putekļu virpuļi, ka jāguļ nost. Ja godīgi, šajā braucienā atliek vien kļūt par kravu. Tā ir vieglāk. Bez nekādām cilvēkam raksturīgām vajadzībām, vēlmēm, neapmierinātību vai apmierinājumu. Vienkārši šūpoties kopā ar karstajiem akmeņiem. Traukties. Būt. Izjust pašu būšanu kā tādu. Izjust kaut nedaudz no tā, ko izjūt mauritānietis, šo saucot par savu sabiedrisko transportu.
Kad divos dienā apstājāmies tuksnesī uz 40 minūtēm gaidīt pretimbraucošo vilcienu, var burtiski sajust, kā ūdens iziet no miesas, un iedomāties, kā šajā nekurienē aiziet dzīvības. Šis sausums, šis karstums ir biedējošs... Bet otrs vilciens atnāk, un arī mēs varam traukties tālāk, atkal saņemam savu daļu vēja, kas ceļā tiešām glābj.
Kad palikuši vien 160 kilometri, ir skaidrs, ka valsts otrajā lielākajā pilsētā ieradīsimies tumsā. Netīri. Izslāpuši. Bet līdz tam vēl jāpakratās. Vilciens reizēm traucas ļoti ātri, un tad jāuzmanās, jo var izkrist. Vagoni vai nu atsitas pret priekšējiem, vai atkal tiek ievilkti, un tad ir tas īstais brīdis turēties. Bet atkal nopriecājamies, ka nesēžam tajās melnajās dzelzs smiltīs – no šiem vagoniem augšup ceļas tādi virpuļi, ka nevar redzēt cauri!
Kā saule noriet, tā kļūst ļoti auksts. Piedzīvojam otru šī brauciena galējību – tik ļoti salst! Sasedzamies ar to pašu lupatu, uz kuras gulējām, vairs jau nav svarīgi, cik netīrs. Netīrs tāpat ļoti. Un domājam – ja vilciens tiešām ietu pa nakti, mēs taču būtu sasaluši ragā! Atkal notika labākais no visa, kas varēja notikt! Tikai trīs stundiņas vēl... Atguļamies uz akmeņiem un gaidām...
Šāda pieredze iegūstama tikai Mauritānijā, tikai ar šo vilcienu, uz kura pasažieriem bez līdzekļiem tiešām ir arī atļauts braukt! Šādi pieredzēt tuksnesi ir aizraujoši. Varbūt izaicinoši, bet neaizmirstami. Ierodamies ostas pilsētā pēc 15 stundām ceļā. Izkāpjam 8 km attālumā no iespējamās viesnīcas, un Arča izmet –
šī tiešām ir "vienreiz dzīvē" pieredze. Otro reizi var tikai tad, kad pirmā labi aizmirsusies...
Priekšā gara nakts. Mums atkal vajadzētu pietuvoties savai baltajai krāsai. Un vēl krietnu gabaliņu jāiet uz naktsmājām, kas vēl nemaz nav atrastas. Bet, hei, izdzīvojām vilciena braucienu, tagad tikai uz priekšu! Piedzīvojumi Āfrikā gaida! Noķerts viens no tiem, tagad laiks nākamajiem!
