Noderīga informācija
- Maršruta garums: 21,7 km
- Maršruta grūtības pakāpe: viegls
- Maršruta segums: meža taciņas, koka laipas un kāpnes, zemes ceļi, grants ceļi, asfalts
- Maršruta sākuma punkts: viesu nams “Caunītes”
- Maršruta beigu punkts: Valmieras autoosta
- Viesu namam "Caunītes" tuvākā autobusa pietura ir "Brieži", kas atrodas 3,5 km attālumā. Uz turieni kursē autobusi no Valmieras.
- "Mežtakas" 8. posms.
- Seko oriģinālajam "Mežtakas" maršrutam un tā marķējumam (balts-dzeltens- balts) vai arī izmanto mūsu izietā maršruta GPX failu, ko vari augšupielādēt savā viedtālrunī
Saullēkta maģija
Tā kā nakti pavadījām viesu namā "Caunītes", kas atrodas ne tikai līdzās "Mežtakas" maršrutam, bet arī pašā Gaujas krastā, tad ceļamies agri, lai uzvārītu tēju un dotos laukā vērot saullēktu. Arī putni lēnām sāk mosties, piepildot apkārtni ar mundrām rīta dziesmām, kas, tuvojoties saullēkta mirklim, kļūst arvien skanīgākas un krāšņākas.
Cieši ietinos segā, apķeru zāļu tējas krūzīti un stāvu Gaujas krastā. Virs Gaujas ūdeņiem līgani dejo miglas vāli, lēnu garu veldamies līdzi upei. Tuvējo pļaviņu klāj miglas sega, kas lēnām izplēnē. Cauri pretējā krasta mežam pamazītēm sāk mirguļot zeltaini saules stari. Putnu orķestris pamatīgi ārdās.
Ak, kāds pasakains skaistums! Kad saule paceļas virs koku galotnēm, pagalms pielīst ar spožu gaismu, kas savijusies kopā ar rīta dūmaku.
Man šķiet, ka pasaulē nav nekā skaistāka par saullēktiem. Pavadu Gaujas krastā veselu stundu, stāvot, priecājoties un smaidot. Sirds gavilē.
Jūtos enerģijas pilna un tik ļoti uzlādēta, ka varētu ķerties klāt pārgājienam kaut vai tūlīt, tomēr prātīgāk laikam būtu vēl mazliet pagulēt un uzkrāt spēkus. Galu galā ceļabiedrs, kuram rīta drēgnums ātri vien izkoda līdz kaulam, jau sen ielīdis siltajos pēļos un saldi šņāc. Neba viena iešu kopīgi ieplānotajā pārgājienā, tāpēc liekos uz auss un vēl mazdrusciņ paguļu.
Starp vārpām, priedēm, mellenājiem un čūskām
No sākuma "Mežtaka" vijas gar laukiem, tīrumiem un pļavām. Košus ziedus lielīgi izrāda visdažādākās pļavas puķes, bet graudaugi lepojas ar debesīs cēli saslietām, piebriedušām vārpām. Arī bites, sienāži un citi radījumi steidz izmantot saulaino dienu, lai nodotos saviem darbiem. Viss zum, san un čīgā.
Pēcāk maršruts mūs ieved burvīgā priežu mežiņā, kas ir gaismas pieliets un caurredzams. Glīta taka līkumo starp priežu stumbriem, kuru pakājē biezi saauguši mellenāji. Izskatās, ka arī šīs melleņu vietas, gluži tāpat kā iepriekšējā "Mežtakas" posmā atklātās, ir pratušas paslēpties no naskāko ogotāju nagiem. Mellenes dāvā patīkamu atspirdzinājumu. Mūsu pirksti ātri vien paliek koši lillā.
Pēkšņi izdzirdu savādu čaboņu. Paskatos skaņas virzienā un ieraugu, kā starp melleņu ceriem aizlīkumo garš un trekns zalktis. Vismaz man tā gribas domāt, ka zalktis. Dzelteno "austiņu" esamību vai neesamību nepagūstu ieraudzīt, bet pēc muguras krāsojuma neņemos spriest par čūskas sugu. Līdz ar rāpuļa pamanīšanu viss pārgājiena miers ir izputējis – tagad katra sakne man izskatās pēc čūskas, ptu!
Sietiņiezis – gluži kā ārzemēs
Skaistā taka mūs aizved līdz Sietiņiezim. Lai aplūkotu baltā smilšakmens klintis, novirzāmies no "Mežtakas", kas aizvijas Sietiņiezim gar augšu. Sen nav te būts, tālab jau piemirsies, cik iespaidīgs un varens ir šis iežu atsegums! Vizuāli tas atgādina Čehijā vai Vācijā redzētos klinšu brīnumus. Laikam jāteic, ka šīs ir vienas no iespaidīgākajām klintīm Latvijā. Kaut vai tādēļ vien, ka tās mirdz neierasti baltā tonī, turklāt apmeklētājiem ļauts soļot cieši līdzās pašām klintīm.
Nav nemaz tik daudz klinšu, gar kurām var pārvietoties vien pāris centimetru attālumā.
Netālu esošā informatīvā planšete skaidro, ka Sietiņiezis ir lielākais baltā smilšakmens atsegums Latvijā. Tas esot aptuveni trīssimt miljonu gadu vecs, īsts večuks! Par Sietiņieža nosaukuma izcelsmi valda nevienprātība. Populārākā versija to saista ar savvaļas bišu aliņām, kas no vienas vietas izraibinājušas klints virsmu, padarot to līdzīgu sietam, tomēr pastāv arī versija, ka Sietiņiezis pie sava vārda ticis, pateicoties netālajām "Sietiņu" mājām.
Līdz 1974. gadam Sietiņiezi greznoja grandioza arka, kas dabas procesu rezultātā diemžēl sabruka. Tomēr arī mūsdienās klintis nav zaudējušas savu varenumu. Tās rotā dažādas plaisas un izciļņi, no kuriem iespaidīgākais ir Velna papēdis. Nostāsts vēsta, ka velns pret šo vietu atspēries, lai tiktu pāri Gaujai. Sietiņiezī aplūkojams vēl kāds nelabā vārdā nodēvēts objekts – Velnala. Teika stāsta, ka tajā reiz esot mitinājies nešķīstais ragainis.
Tūlīt aiz Sietiņieža atrodas labiekārtota atpūtas vieta ar nojumīti, galdiem, soliem un ugunskura vietu. Izskatās, ka šajā atpūtas vietā nakšņojusi kāda ārvalstu riteņbraucēju trijotne. Puiši tikai tagad piecēlušies un lēnām pako mantas. Noliekam mugursomas nojumītē un grasāmies kāpt lejā pie Gaujas, lai palūkotos, kāda Sietiņieža ainava paveras no turienes. Pirms nozūdam lejup pa mazmazītiņām trepītēm, ārzemnieki mūs pārtver ar jautājumu: "Klau, a kur vispār aplūkojamas tās klintis, kas redzamas uz informatīvās planšetes?" Mazliet samulstam par šādu jautājumu, bet izstāstām puišiem, kur viņiem jādodas, lai ieraudzītu Sietiņiezi.
Nokāpuši lejā, nokļūstam nelielā smilšu pleķītī, no kura paveras skats uz Gauju un klinšu atsegumiem. Sietiņieža iespaidīgākā daļa no šejienes gan nav redzama, bet ainava tāpat ir glīta.
Paslēpes ar avotiem
Vēlāk "Mežtaka" seko meža ceļiem, tomēr netrūkst arī plašu tīrumu. Drīz vien mežs kļūst arvien savvaļīgāks, bet taka – šaurāka. Apkārt plešas milzīgas papardes. Kādā brīdī nonākam līdz vietai, kur zemāk nogāzē meklējami Mežuļu avoti. Par avotu esamību dabā nekas neliecina, tie ir lieliski nomaskējušies meža dzīlēs. Tā kā avoti ir atzīmēti kartē, tad zinām, kur tos meklēt. Ja labi ieskatās, var pamanīt nelielu taciņu, kas vijas lejup. Sekojam tai un nonākam mežonīgā oāzē, kur krūmu paēnā varam atveldzēties ar spirgtu ūdeni. Avoti iztek no divām vietām, bet pēcāk saplūst kopā, izveidojot vienu tērcīti. Avotu ūdens ir skaidrs un tīrs. Ne jau velti Mežuļu avotus slavē kā pirmo un vienīgo Latvijā sertificēto dabīgo avota ūdeni.
Iesoļot Valmierā
Valmiera mūs sagaida ar industriālu noskaņu. Starp priedēm tālumā vīd skursteņi, kas cenšas nomaskēties kā priežu stumbri. Notekūdeņu stacija šaušalīgi ož, maitājot svaigo meža gaisu. Ak, esi sveicināta, civilizācija!
Drīz vien pamanām, ka "Mežtakas" marķējumam līdzās uzradies balti-zili-balts marķējums. Kas tad tas? Vietām tas pārklājas ar "Mežtaku", bet vietām izmet mazliet citādāku loku. Izrādās, ka tas ir vietējais pilsētas maršruts "Starp četriem Valmieras tiltiem", kas 12 kilometru garumā ļauj iepazīt abus Gaujas krastus, kā arī četrus tiltus.
Slavenāko no tiltiem, ko valmierieši dēvē par "Dzelzīti", varam aplūkot arī mēs. Tērauda konstrukcijas dzelzceļa tilts celts 1911. gadā kā daļa no 114 kilometrus garās šaursliežu dzelzceļa līnijas Smiltene–Valmiera–Ainaži. Pēdējo reizi vilciens šeit kursēja 1971. gadā. Mūsdienās "Dzelzītis" ir iekļauts velomaršruta "Zaļie dzelzceļi" tīklā līdzās citām izbijušām dzelzceļa līnijām, kā arī kalpo par valmieriešu vidū iecienītu pastaigu vietu.
"Dzelzītim" piemīt dzelzceļa tiltiem klasiski raksturīgs veidols, bet nākamais tilts, kas Valmieras centru savieno ar Pārgauju, var lepoties ar ļoti neparastu dizainu, kas atgādina apjomīgas vaļa ribas. Izsoļojam tiltam cauri pa apakšu un sekojam Gaujai, līdz laiks rāpties augšup uz pilsdrupām.
Gards pārgājiena noslēgums pilsdrupās
Valmieras pilsdrupās iemājojusi ģimenes picērija "Vīnkalni", ko esmu nolūkojusi kā jauku vietiņu pārgājiena noslēgumam. Viņu ceptās picas jau sen rindojas mana Latvijas picu topa trijniekā, tāpēc būtu dīvaini pasoļot garām un nevienu picu nenobaudīt. Dzirkstošs zelteris un sātīga pica – vai gan var būt labāks pārgājiena noslēgums par šo?
Dodoties uz autoostu, pasoļojam garām Valmieras muzeja ekspozīcijai "De Woldemar", tomēr tās apskati atstājam citai reizei. Tāpat pasveicinām spoži zeltīto gaili, kas cienīgi sēž Sv. Sīmaņa baznīcas torņa pašā spicē.
Pārgājiens galā, bet darāmā Valmierā vēl atliku likām. Nākamreiz.
Citas vienas dienas ceļojumu un pārgājienu idejas
