Ārpus komforta zonas
Šogad Oskaram beidzot izdevies pievarēt "Route 66" Amerikā, bet jau pirms tam viņš ar motociklu braucis daudz un tālu.
"Pats lielākais ceļojums pirms tam ir bijis uz Magadānu [Krievijā], kurā mēs trīs cilvēku sastāvā braucām divus mēnešus no Rīgas līdz Magadānai. Ir bijuši arī mazāki ceļojumi pa Eiropu, tuvāki un tālāki. Vēl tāds interesants ceļojums ir bijis arī Krievijā uz Murmansku, uz ziemeļiem," stāstīja Oskars.
Ceļā uz Magadānu viņš ar domubiedriem no Rīgas devās vispirms uz Kazahstānu, tad caur Altaju iekšā Mongolijā, Gobi tuksnesī. Pēc tam izbraukuši arī Baikāla–Amūras maģistrāli jeb BAM, kas ir viens no pasaulē atzītākajiem bezceļu maršrutiem.
"Lielākās grūtības laikam ir tās, ka ceļojuma sākumā izej no savas komforta zonas un neatgriezies tajā, līdz pārrodies mājās.
Jo notikumi klājas viens pār otru, katra diena ir kaut kas neticams, un brīžiem liekas – apturiet, es gribētu izkāpt uz pāris dienām. Bet nekas netiek apturēts," stāstīja Oskars.
Atgriešanās uz čopera
Ceļojis Oskars ir ar dažādiem motocikliem – pēdējos gados pārsvarā ar enduro moci, bet ļoti sen atpakaļ arī ar čoperi. Tagad "Route 66" bijusi sava veida atgriešanās pie čopera – motocikla ar pagarinātiem un paaugstinātiem stūres rokturiem.
Lai saprastu, kas ir čoperis, nepieciešams vien iztēloties "Harley-Davidson". Arī cilvēkam, kurš neko nezina par motocikliem, tad viss kļūst skaidrs, jokoja Oskars.
"Tie ir tie spīdīgie moči ar hromu, ar augstajām stūrēm, ar atzveltnēm, somām. Es personīgi esmu augsto stūru piekritējs. Čoperu moču kultūra ir sena, un īstenībā, ja stūre ir plecu augstumā, tad tu sēdi daudz labāk, un mugura daudz mazāk nogurst, nekā tad, kad esi saliecies uz priekšu kā uz sporta baika. No malas tas citreiz izskatās amizanti, es varu piekrist, bet kopumā augstās stūres – jā, lai iet!" pauda Oskars.
Protams, viņš uzsvēra – stūrei jābūt plecu augstumā un ne augstāk. Ja stūre ir virs plecu augstuma, tas jau kļūst nedaudz ekstrēmi un tāliem braucieniem nebūs piemēroti.
Vēsturisks mocis un sarunas ar sevi
Lai gan "Route 66" ir pasaulslavens tūrisma maršruts, ko nevar salīdzināt ar bezceļa apstākļiem Kazahstānā, Mongolijā un citur, kur ceļojis Oskars, arī šī pieredze ir likusi izkāpt ārpus komforta zonas.
"Pirmkārt, es devos uz Ameriku un tur iegādājos motociklu uz vietas – lietotu un 31 gadu vecu, neko nepārbaudot pirms tam, tikai uzticoties tā čaļa goda vārdam, ka tur viss būs kārtībā.
Tas bija pirmais punkts. Braucot uz Magadānu, mēs močus gatavojām kādu pusgadu. Šeit paredzētais maršruts bija 10 tūkstoši kilometru, tā ka tā bija liela laimes spēle," atzina Oskars.
"Route 66" Oskars veica ar 1993. gada "Harley-Davidson Softail Custom" motociklu. Par laimi, visa garā ceļa laikā gadījusies tikai viena tehniska ķibele, kas pāris dienu laikā Arizonā veiksmīgi tika atrisināta.
Otrkārt, šis viņam bija pirmais lielais solo ceļojums, kas radīja jaunus izaicinājumus un arī sava veida bīstamību.
"Šis bija apzināts lēmums, jo man vienmēr ir kaut kur iekšā sēdējusi doma, kā būtu to izdarīt vienam? Vienkārši tā pa īstam padzīvot tāda īsta "renegāta" dzīvi Amerikā uz hārļa un saprast, kā tas ir – tiešām būt vienam, braukt, redzēt. Jā, tas bija apzināti," atklāja Oskars.
Viņš neslēpa, ka garā ceļa laikā runājis gan ar saviem daudzajiem "es", gan arī ar motociklu. Viena no šādām sarunām viņam īpaši iespiedusies atmiņā.
"Mēs bijām kaut kur jau Kalifornijā vai Arizonā, tas bija ap pusceļu, un es mocim teicu – ja tu mani aizvedīsi līdz Čikāgai, kur beidzas "Route 66", tad es tevi aizvedīšu uz Hārlija Deividsona muzeju Milvoki. Tā kā atpakaļ pie mammas pēc 30 gadiem. Tā arī mēs beigās bijām gan Čikāgā, gan Milvoki," stāstīja Oskars.
Maršruts "Route 66" nav miris
Mūsdienās "Route 66" ir viens no Amerikas kultūras pieminekļiem un ikonām. Tas ir unikāls ceļš, kas tika atklāts jau 1926. gadā kā maģistrāle starp Čikāgu un Losandželosu, kas savieno ASV austrumus ar rietumiem.
"To sauc arī par mother road jeb mātes ceļu vai par Amerikas galveno ielu. Tā ir dzīsla, kas savieno abus krastus, var teikt. Gadu gaidā ceļš ir mainījies, attīstījies, un daži posmi ir bijuši slēgti, bet kopumā tas virziens ir saglabāts. Līdz pat 1985. gadam ceļš bija ļoti aktīvi izmantots, bet pēc tam, protams, attīstījās visi jau nopietnie haiveji (angļu "highway"). Šobrīd tas nav izmantojams tādai nopietnai satiksmei, mūsdienu satiksmei," stāstīja Oskars.
"Route 66" ir divvirzienu šoseja, ap kuru savulaik gluži kā sēnes izauga ikoniskie, Amerikas filmās redzamie benzīntanki, moteļi, kafejnīcas, un daļa no tā visa saglabājusies vēl šodien, kad ceļš vairs netiek tik aktīvi izmantots.
"Šobrīd fūres uz "Route 66" tu vairs neredzēsi. Kopš tas ceļš tika nosacīti slēgts un izņemts no tā šoseju saraksta, kas ir valsts mēroga šosejas, tas kļuva par leģendāro "Route 66", un to pārņēma tūristi. Tas turpinās vēl šobaltdien. Ir prieks redzēt, ka vēl šobrīd ir vietas, ko atjauno, – vecie moteļi vai benzīntanki, kas tiek atjaunoti. "Route 66" galīgi nav miris, to es varu pateikt," stāstīja Oskars.
10 tūkstoši kilometru veiksmīgu laikapstākļu
Pats "Route 66" ir aptuveni 2,5 tuksošus jūdžu garš, kas ir ap četriem tūkstošiem kilometru, bet Oskars savam ceļojumam pa Ameriku pievienoja vēl arī "Pacific Coast Highway" – vēl vienu ikonisku maršrutu, kas ved no Sietlas uz Losandželosu gar Klusā okeāna piekrasti.
"Runājot par mērogu – Amerika ir liela un dažāda. Ja es sāku Sietlā un braucu augšā kalnu pārejās, kurās bija sniegs, tad jau pēc dažām nedēļām es svīdu Arizonas tuksnesī, un vēl pēc nedēļas es biju Oklahomā, kur ir zaļie līdzenumi un tornādo sezona. Tā ir liela valsts, kurā tu vari piedzīvot dažādas emocijas un klimatus," stāstīja Oskars.
Viņš atzina, ka laikapstākļu ziņā diezgan ievērojami paveicies. No 30 ceļā pavadītajām dienām lietus lija tikai vienā. Negaisa mākoņi vienmēr atradušies vai nu aiz muguras, vai tālu priekšā.
Par mata tiesu sanācis izvairīties arī no tornādo draudiem un krusas golfa bumbiņu lielumā.
"Man paveicās arī tāpēc, ka tāds riktīgi spēcīgs vējš pūta tikai "Pacific Coast Highway" posmā pie okeāna – pūta pamatīgi, bet man tieši mugurā. Es visu ceļu domāju, ja man pūstu pretī… Man mocim nav ne vējstikla, ne pilnīgi nekā, tikai augstā stūre un es. Tad, es domāju, droši vien tik pozitīvi nestāstītu par šo braucienu. Jā, veiksme bija ar mani," atzina Oskars.
Atgriežoties mājās
Oskars atzina, ka "Route 66" ceļš pārspējis visas viņa gaidas. Tās vietas un kadri, kas redzami populārajās filmās un seriālos, izrādās, ir tikai neliela daļa no tā, ko iespējams redzēt un piedzīvot īstajā dzīvē.
Vienlaikus, protams, kā pēc jebkura ceļojuma, viņam ir bijis liels prieks atgriezties mājās.
"Tāds liels ceļojums, esot prom ilgi un cīnoties ar grūtībām, liek vispār uz savām mājām, uz savu valsti paskatīties nedaudz ar citu skatu. Tā teikt – uztaisīt to zoom out (attālināšanos – no angļu val.) bišķiņ un saprast, ka īstenībā baigi forši mums te ir.
Mēs varbūt esam maziņi, bet, ja gribi, vari kaut kur aizbraukt, un atgriešanās mājās ir viena saldākajām ceļojuma daļām," pauda Oskars.
Atbraucot mājās, bijusi arī labi padarīta darba sajūta – lielais sapnis par solo ceļojumu ASV ir piepildīts.
"Protams, paiet pāris dienas, kamēr tu apstaigā savu īpašumu un apmīļo ar acīm katru stūrīti, un pasmaidi pie sevis. Jā, atgriešanās ir tāds patīkams brīdis," atzina Oskars.
Pēc ceļojuma uz Magadānu Oskars uzrakstīja grāmatu par savu piedzīvoto, izmantojot savu audiodienasgrāmatu par pamatu. Arī šajā braucienā viņš to ir ierakstījis, bet šobrīd par grāmatu vēl izvairās ko solīt, – nogurums no ceļojuma vēl ir pārāk svaigs, varbūt pie rakstīšanas izdosies pieķerties vēlajos rudens vakaros.
"Šobrīd es ikdienā vēl joprojām pats baudu savas atmiņas un neko tālāk neplānoju," norādīja Oskars.
