Noderīga informācija
- Maršruta garums: 10 km
- Maršruta grūtības pakāpe: viegls
- Maršruta segums: bruģis, asfalts, mazas taciņas, koka laipas
- Maršruta sākuma un beigu punkts: stāvlaukums pie kinoteātra "Auseklis"
- Maršruts sasniedzamas ar starppilsētu transportu
- Iesaku pieturēties pie rakstā minētajām apskates vietām, kā arī veidot pašam savu Talsu iepazīšanas maršrutu
Pirmie pārsteigumi
Talsu ekspedīciju uzsākam pie kinoteātra "Auseklis", kur atrodam vienu no bezmaksas autostāvvietām, kas šeit pieejamas ik uz stūra. Kinoteātra ēka celta 20. gadsimta 60. gados, un tas nolasāmas arī siluetā un detaļās. Otrā ielas pusē spoži balta saulē mirdz Talsu baptistu baznīca, kas lepojas ar baptistu dievnamiem neierasti augstu torni. Pie sevis nodomāju, ka nezinu nevienu citu baptistu baznīcu, kas no ārpuses vispār izskatītos pēc baznīcas. Lūk, izņēmums.
Drīz vien Zvaigžņu ielas malā uzejam vēl kādu pārsteidzošu ēku – 19. gadsimta sākumā celto Kupferu dzimtas kapliču. Pirmajā acu uzmetienā varētu domāt, kas gan tur īpašs – kapliča kā kapliča, tomēr atliek apsoļot nelielajai celtnei apkārt, lai ātri vien saprastu, ka kaut kas ir citādāk, nekā ierasts. Izrādās – kapliča veidota vienādmalu trīsstūra formā. Šaubu izgaisināšanas nolūkā ielūkojos satelītskatā. Trīsstūris, nudien.
Saldākai dzīvei
Talsiem piestāv lēna un nesteidzīga pilsētiņas baudīšana. Lai uz mirkli piebremzētu uzņemto Talsu iepazīšanas tempu, piesēžam omulīgā kafijas namiņa "Ie-pauzē" āra terasē. Kafejnīcas nosaukums pasaka priekšā, kā vislabāk nodoties Talsu izpētei – iepauzējot. Tā arī darām. Kafijas namiņā pieejami dažādi našķi, no kuriem izvēlamies ābolmaizi, biezpienmaizi un ledus kafijas dzērienus. Šeit var dabūt arī tādu brīnumu kā ledus kafija ar apelsīnu sulu.
No sarkano ķieģeļu ēku ieskautās terases paveras skats uz vietu, kur Zvaigžņu iela satiekas ar Lielo ielu, tālumā aizstiepjas parks, bet visu apkārtni ieskauj kupli salapojuši koki. Terase, kas izveidota krietni virs ielas līmeņa, ļauj sajusties kā balkonā, zem kura mutuļo iela. Ideāla vieta, kur malkot dzērienus, našķēties un vērot cilvēkus pilsētas ieliņās. Lai paildzinātu savu iepauzēšanu, noprovējam arī vietējo sklandrausi. Nesaprotu, kā šis sātīgais un gardais rausis pamanījies nokļūt "TasteAtlas" simts pasaulē negaršīgāko ēdienu sarakstā.
Lai cik jauki būtu sēdēt ēnainajā terasē un baudīt Talsu atmosfēru, tomēr laiks doties tālāk. Soļojot pa Lielo ielu, sajūsminos, cik jau tagad, pašā dienas sākumā, Talsi liekas apburoši!
Vai Talsi no mana Latvijas pilsētu topa augšgala spēs izkonkurēt Kuldīgu? Par to lemšu dienas beigās. Potenciāls ir jūtams.
Kultūru meklējot
Ielūkojamies Talsu Radošajā sētā, kur mājo amatnieku un mākslinieku darbnīcas, noris kultūras pasākumi, kā arī atrodas Talsu Tautas nams. Iekšpagalms pārsteidz ar modernu un gaumīgu iekārtojumu, kas ieturēts baltā un pelēkā krāsā ar zilām detaļām. Pāri pagalmam stiepjas lampiņu virtenes, kas dienas laikā, protams, ir izslēgtas, bet tikmēr šo vietu izdaiļo lieli puķupodi.
Tā kā Tautas nama durvis ir atvērtas, dodamies iekšā. Ēka celta 1912. gadā kā Talsu Sadraudzības biedrības nams, izmantojot saziedotos līdzekļus, biedru naudu un loterijās gūto peļņu. Jau tolaik biedrības mērķis bija rūpēties par kultūras dzīves veicināšanu un spodrināšanu, tālab var teikt, ka nams saglabājis savu funkciju cauri laikiem. Šis nams var lepoties arī ar savām patriotiskajām vēstures lappusēm, jo Latvijas karogs apaļajā tornīti tika uzvilkts jau 1988. gada 18. novembrī.
Lai gan vestibilā ļaudis pulcējas uz kādu pasākumu, tomēr darbiniece mums laipni ļauj izstaigāt Tautas nama telpas un aplūkot tur izstādītās gleznas, kas aicina ienirt abstraktās krāsu eksplozijās. Izbaudījuši mākslu, dodamies atpakaļ uz iekšpagalmu, lai uzkāptu uz jumta.
Deviņi pakalni
Ja Romu dēvē par pilsētu uz septiņiem pakalniem, tad Talsus – par pilsētu uz deviņiem pakalniem. Kamēr izstaigā visus Talsu pakalnus, sanāk lieliska pilsētas iepazīšanas ekspedīcija. Kā pirmo aplūkojam Dzirnavkalnu, kurā agrāk slējušās varenas holandiešu tipa vējdzirnavas, bet tagad no dzirnavām pāri palicis vien nosaukums. Tālumā mirguļo Vilkmuižas ezers, bet pie kājām plešas pļaviņa, aiz kuras vērojama privātmāju apbūve.
Baznīckalnu var atpazīt pēc glītās luterāņu baznīcas, kas balta un stalta uzbūvēta pašā kalna galā. Klīst nostāsti, ka šis kalns jau izsenis kalpojis par kulta vietu. Baznīckalnā meklējams arī talsinieka Intara Busuļa soliņš, no kura var baudīt skaistu skatu, kamēr tuvējo apkārtni pieskandina veselas sešas mūziķa izpildītas dziesmas. Sekojam mazai takai, kas vijas apkārt Baznīckalnam. Jau pa gabalu sadzirdam mūziku, tomēr nedz skanošā melodija, nedz balss neatgādina Busuļa daiļradi. Drīz vien ieraugām iemeslu – uz soliņa piemeties krietni iereibis pārītis, kas no līdzpaņemtās tumbiņas atskaņo savai gaumei atbilstošāku mūziku. Tā nu Busuļa balss mums iet secen.
Tiguļu kalns, pateicoties komponista Raimonda Tigula ikgadējiem koncertiem, kas pulcē mūzikas mīļotājus no tuvām un tālām malām, uzskatāms par slavenāko no Talsu pakalniem, kas turklāt ir arī augstākais no visiem. Kalna nosaukums cēlies no Tiguļu mājām, kurās mitinājušies Raimonda Tigula senči. Tiguļu kalna virsotnē aug iespaidīgs ozolu aplis, tāpēc ļaudis mēļo, ka arī šeit reiz bijusi nozīmīga kulta vieta.
Līdzās Tiguļkalnam atrodas Sauleskalns, kurā strīpaina kā brunču audums apmeklētājus gaida Sauleskalna estrāde. Starp skatītāju soliņiem cienīgi ieriktējies brangs ozols.
Talsos, šķiet, viss atrodas līdzās – tikko nokāpuši no Sauleskalna, jau raušamies Talsu pilskalnā, kas pārlūko ne vien Talsu ezeru, bet arī visu pilsētiņu.
Pļavas ziediem kupli apaugušais pilskalns garantē vienu no labākajām Talsu ainavām – skatam atklājas Talsu ezers ar strūklaku un promenādi, kā arī vecpilsētas omulīgie nami ar dakstiņu jumtiem.
Ainaviskais Talsu pilskalns reiz bijis viens no varenākajiem Kurzemes pilskalniem, ko arheologi diezgan pamatīgi izpētīja jau 20. gadsimta pirmajā pusē, atrodot vairāk nekā četrus tūkstošus senlietu. Kur pilskalns, tur teikas, un Talsu pilskalns ir teiku ziņā visnotaļ bagāts kalns. Klīst nostāsti gan par nogrimušu pili un slepeniem dzelzs vārtiem, kas sargā neredzētas bagātības, gan par pīli, kas caur atveri kalnā ielaista pazemē, bet pēcāk izpeldējusi ezerā, gan par savādiem, sarkanos tērpos ģērbtiem vīriņiem. Kas zina, cik daudz patiesības ir teikās, tomēr skaidrs ir viens – no pilskalna paveras tiešām fantastisks skats. Savukārt, lai vieglāk iztēloties, kā pilskalns un pils reiz izskatījās tālā senatnē, jādodas uz ezera otru krastu, kur atrodams pils attēlojums uz caurspīdīgas planšetes.
Pilskalnam pretējā ezera krastā paceļas varenais Ķēniņkalna stāvs. Tā kā kalnā rāpjamies no Talsu Tautas nama puses, tad varam izbaudīt kāpnes, kas uzziedējušas košās Talsu tautisko brunču krāsās, pēc iespējas pieturoties pie oriģinālajām proporcijām. Vienkārša, bet vizuāli iespaidīga pilsētvides detaļa. Ķēniņkalns mūs sagaida ar mīlīgiem celiņiem, kas labiekārtoti ar ērtiem zviļņiem, kā arī vairākiem vides objektiem. Viens no tiem – "Ierāmē Talsus" – ļauj piesēst, izbaudīt sarunas ar savu kompanjonu un aplūkot Talsu Tautas nama tornīti, kā arī tālumā vīdošo Vilkmuižas ezeru. Vides objekts "Deviņas cepures" gaumīgi apspēlē leģendu par kuršu ķēniņu, pēc kura nāves vietējie ļaudis, kuri viņu dikti mīlējuši, cepurēs nesuši smiltis sava valdnieka kapa izveidei. Kāpēc vides objektā iekļautas tieši deviņas cepures, ir viegli uzminēt. Ķēniņkalna pakājē aplūkojams slavenais Talsu "Koklētājs" – piemineklis Latvijas brīvības cīņās kritušajiem. Pieminekļa ģipša modeli 1938. gadā izveidoja tēlnieks Kārlis Zemdega, bet pašu akmens skulptūru pusgadsimtu vēlāk izkala Vilnis Titāns. Skulptūra piedzīvoja savu atklāšanu 1996. gadā.
Pārējie trīs pakalni – Leču kalns, Vilkmuižas kalns un Krievragkalns – no skata ir daudz neuzkrītošāki, bet tāpēc ne mazāk apmeklēšanas vērti. Leču kalnu apvij stāsti par asiņainiem revolūcijas notikumiem, Vilkmuižas kalna nosaukums saistās ar baronu fon Firksu muižu, bet Krievragkalnā reiz atradusies pareizticīgo baznīca, kas padomju gados uzspridzināta.
Aiz altāra
Lai arī kur ietu, vecpilsētā no katra stūra redzams Talsu Evaņģēliski luteriskās baznīcas dakstiņiem klātais jumts ar krustu, lodi un gaili smailes galā. Kā teikts baznīcas mājaslapā, "krusts atgādina kristīgo cilvēku atpestīšanu, bet lode – kristietības izplatību visā pasaulē; gailis aicina saglabāt modrību un tīru sirdsapziņu, atgādinot gadījumu ar apustuli Pēteri." Lai gan neesmu reliģioza, man patīk ielūkoties baznīcās. Mani vada ziņkāre, vēlme aplūkot arhitektūru tuvplānā un izbaudīt dievnamos valdošo atmosfēru, kas lielākoties ir ļoti veldzējoša un patīkama. Nopriecājos, atklājot, ka Talsu luterāņu baznīcas durvis ir vaļā.
1567. gadā celtā baznīca ir vecākā mūra ēka pilsētā, kas veidota Kurzemes baznīcām raksturīgajās formās. Drīz pēc uzcelšanas baznīcas laukums kļuva par apdzīvotā miesta notikumu epicentru. Piemēram, 19. gadsimtā muižnieki šajā laukumā svētdienās mēdza pamatīgi lustēties pie brangi klātiem galdiem, skanot orķestra spēlētām dziesmām. Kādu laiku baznīcas laukums kalpoja arī par tirgus placi, kur andelēšanās gāja vaļā uz nebēdu. Kad tirgus laukumu ierīkoja citviet, pie baznīcas piektdienās norisēja zivju tirgus, uz ko zvejnieki no tālākām vietām sabrauca jau ceturtdienu vakaros.
Baznīca ir vienlīdz lakoniska gan no ārpuses, gan no iekšpuses. Klusiņām slīdam tai cauri un pētām interjeru, kad mūs pēkšņi uzrunā baznīcas uzraudze: "Aiz altāra ir kāpnes, droši varat tām sekot!"
No sākuma šķiet, ka pārklausījos, jo vienmēr licies, ka altārim drīkst tuvoties tikai garīdznieki, nevis parastie mirstīgie. Tomēr ir tieši tā, kā uzraudze teica.
Aiz altāra mūs sagaida šauras un mazmazītiņas kāpnes, kas uzved augšā. Tur skatam atklājas meditatīvs lūgšanu stūrītis. Uz zemes nolikti vairāki sēžamie spilveni, kā arī izritināta plata auduma josla, uz kuras izvietotas lūgšanas dažādiem dzīves gadījumiem. Negaidīts pārsteigums un pilnīgi jauna pieredze.
Mākslas medības
Ainaviskie Talsi, kas uz radošu darbību iedvesmojuši neskaitāmus māksliniekus, ideāli piemēroti mākslas medībām. Kā pamanāmākie mākslas darbi pilsētas ielās minams lielformāta sienas gleznojums "Kopā", kas grezno Talsu Mākslas skolas sienu, kā arī vides objekts "Pakalnu pogas", kas rotājas uz nelielas ķieģeļu ēkas Talsu ezera krastā. Acīgāki gājēji pamanīs arī citas radošas detaļas pilsētas ielās. Atrodam logus, kuros izvietota improvizēta foto izstāde, pie keramikas darbnīcas "Ciparnīca" uzejam palodzi, pilnu ar māla izstrādājumiem, bet uz kādas sienas ieraugām pastkastīti, kas dekorēta ar pogām. Īsāk sakot, vajag tikai turēt acis plaši vaļā.
Lai mākslas medības būtu garantēti veiksmīgas, var sekot pastaigu maršrutam "Māksla uzzied Talsos", – pilsētvidē izvietoti vairāki desmiti gleznu reprodukciju ar ainiņām iz Talsu dzīves. Aplūkojam teju visus darbus un secinām, ka šī ir nudien lieliska ideja pastaigu maršrutam, kas pilsētas iepazīšanai piešķir papildu dimensiju. Gleznu reprodukcijas ļauj vērot, kā pilsēta mainījusies gadu ritējumā. Dažās gleznās attēlotās ainas ir viegli atpazīstamas. Piemēram, grafiķes Rūtas Opmanes darbā "Talsi pavasarī" (1988) iekļautie objekti joprojām stāv, kā stāvējuši – gan bruģētā ieliņa, gan koka mājiņa, gan romantiskais tornītis izskatās tāpat kā pirms pāris desmitgadēm tapušajā darbā. Vienīgi koks pa šo laiku izaudzis krietni maktenāks, sēta viegli iešķiebusies, bet tuvējai mājai nomainīts jumts. Tieši tikpat viegli atpazīstama ir arī Frederika Fībiga gleznā "Talsos 1905. gadā" attēlotā ainava, tikai zirgu pajūgu uz Lielās ielas aizstājušas automašīnas.
Lielākais lērums gleznu reprodukciju atrodas Talsu ezera promenādē. Nav jau arī nekāds brīnums, jo tieši no šejienes paveras ārkārtīgi gleznaina Talsu panorāma, kurā redzama gan vecpilsētas apbūve, gan ezers, gan neiztrūkstošais Talsu atribūts – luterāņu baznīcas tornis. Ja es būtu gleznotāja, tad noteikti ieriktētos ezera krastā un vilktu no somas laukā krāsas, otas un audeklu, lai iemūžinātu gleznā šo burvīgo skatu.
Saliec mani!
Gluži tāpat kā paši Talsi, arī Talsu Novada muzejs sagādā patīkamu pārsteigumu. Muzejs iemājojis 19. gadsimtā celtajā baronu fon Firksu villā, kas slejas Tiguļu kalnā. Neoklasicisma stilā veidotā villa ir viena no greznākajām ēkām Talsos. Talsu Novada muzejs piedāvā iepazīt apkārtnes vēsturi, kultūru, sadzīvi, mākslu un dabas bagātības, kā arī paviesoties izstāžu zālē, kurā regulāri baudāmas dažādas mākslas izstādes.
Tā kā muzeja ieejas biļete maksā mazāk nekā saldējums, tad mani izbrīna, cik mūsdienīgas ekspozīcijas paveras skatam. Uzliekot virtuālās realitātes brilles, varu ielūkoties gan kalēja smēdē, gan graudu malējas dzīvē. Kāds cits eksponāts piedāvā virtuāli pielaikot arheoloģisko kuršu tautastērpu. Elektronisks tests aicina noskaidrot, kas es būtu bijusi 12. gadsimtā. Izrādās – dziedniece. Tāpat muzejā iespējams virtuālo tautumeitu saģērbt Ziemeļkurzemes tautastērpā. Par spīti visām virtuālajām izklaidēm, mani visvairāk sajūsmina sena māla poda kopija ar uzrakstu "Saliec mani!". Patīkami pieskarties vēsturei, kaut arī labi apzinos, ka tā ir tikai kopija. Šādā veidā vēsture kļūst daudz dzīvāka un taustāmāka.
Tā kā muzeja augšējais stāvs šodien slēgts, tad darbiniece mums piedāvā kādu bonusiņu – apmeklēt Andras Otto-Hvoinskas gleznu izstādi, ko oficiāli atklās tikai vakarā. Burvīgi! Kad izejam ārā, līdzās izstāžu zālei parkā atrodam muzikālo soliņu, kas veltīts pasaulslavenā komponista Ludviga van Bēthovena draudzībai ar kādreizējo Talsu luterāņu baznīcas mācītāju Karlu Ferdinandu Amendu. Sēžot uz soliņa un baudot parka ainavu, iespējams noklausīties stāstu par abu vīru draudzību, kā arī "Mēnesnīcas sonāti" un "Odu priekam".
Apkārt Vilkmuižas ezeram
Tā kā gribam iepazīt visu, ko vien Talsi piedāvā, tad vēlā pēcpusdienā dodamies pastaigā apkārt Vilkmuižas ezeram. Ap ezeru vijas jauka taciņa. Krastā sakuplojuši suņuburkšķi, kuros zaigo ūdens pilieni no nesenās lietusgāzes. Slapjie laikapstākļi uz takas izvilinājuši kailgliemežus, tāpēc nākas pamatīgi piesargāties, lai kādu no tiem nesamīcītu. No Vilkmuižas ezera virsmas paceļas viegla migliņa, kas uzbur mazliet noslēpumainu noskaņu, tik ļoti piestāvošu šai vietai.
Vilkmuižas ezers vēstures entuziastu aprindās zināms kā pirmā vieta, kur Latvijas teritorijā atrasta aizvēsturiska vienkoča laiva. Tas notika tālajā 1936. gadā, bet arī jau 1928. gadā ezers sarūpēja negaidītus pārsteigumus. Kāds vietējais zemledus makšķernieks, meklējot ezerā pazaudēto vizuli, no ezera izcēla necerētu atradumu – dažādas senlietas. Laika gaitā ezeru pārmeklējušas vairākas arheologu komandas, kopā no ezera dzīlēm izceļot tūkstošiem dzelzs un bronzas senlietu, kas liecina par kuršu senkapiem. Pētnieki uzskata, ka Vilkmuižas ezera senkapi saistāmi ar paražu mirušos sadedzināt, bet pēcāk izkaisīt ezerā.
Kā tad ir, vai Talsi manā Latvijas pilsētu topā izkonkurēja Kuldīgu? Vēl esmu pārdomu procesā.
Tomēr ir absolūti skaidrs, ka Talsiem piemīt tikpat liels tūrisma potenciāls. Glīta, sakopta, ainaviska un radošuma auras bagāta pilsētiņa, kas lieliski piemērota nesteidzīgām brīvdienām.
Lielā iela, Baznīcas laukums, Kalna iela, Kalēju iela un citas vecpilsētas ieliņas šarmēs no pirmā acu skatiena, bet Talsu ezera promenāde aicinās atgriezties arī citos gadalaikos un, kas zina, varbūt nākamreiz līdzi paņemt molbertu un citus gleznošanai nepieciešamus rīkus.
