RAKSTA CEĻVEDIS:
Joks pārtop tradīcijā
Šī tradīcija 2019. gada sākumā aizsākās ar nevainīgu ziņu "Facebook" dvīņu mammu grupā. Dzīvojot Francijā, biju sākusi plānot vasarā gaidāmo lidojumu uz dzimteni, lai ģimeni iepazīstinātu ar maniem nesen dzimušajiem dvīnīšiem Tomu un Noru. Sapratu, ka visu mantu lērumu, kas vajadzīgs diviem zīdaiņiem, vienkārši nav iespējams paņemt līdzi. Interesējos par to, kur Latvijā varētu iznomāt vai aizņemties dvīņu ratus, kas gan bija tikai maza daļa no visa, kas šādam braucienam bija nepieciešams. Pajokoju, ka varbūt kāda mamma vēlas pavadīt brīvdienas manās mājās Provansā ar saviem dvīņiem, jo viss vajadzīgais te ir, un mums atvēlēt savas mājas ar visu diviem bēbīšiem nepieciešamo.
Liels bija mans pārsteigums, kad virtuālo vēstuļu kastītē viena pēc otras bira ziņas no mammām, kuras bija gatavas mainīties ar mājām!
Sākumā pasmējos, ka šo tiešām kāds uztvēris nopietni, bet tad padomāju, ka lieliska ideja! Izpaliek "Airbnb" vai viesnīcas izdevumi, turklāt viss dvīņiem nepieciešamais jau būs uz vietas! Izdevīgi arī otrai pusei – atvaļinājums Provansā, kurp nav jāved līdzi viss bēbīšiem nepieciešamais arsenāls, turklāt nav jādomā ne par mašīnu, ne bērnu sēdeklīšiem, jo atstāju arī to. Win-win!
Tā sāku sarakstīties ar Baibu no Siguldas – viņa bija pirmā, kura atsaucās uz ziņu. Pēc aprunāšanās ar vīru viņa apstiprināja, ka abi piekrīt, un tālāk risinājām sarunas par loģistiku. Katru dienu sarakstoties (nu jau vairs ne tikai par loģistiku), radās abpusēja uzticība un paļaušanās, ka šis būs forši! Jutu, ka ar drošu sirdi savas mājas varu atstāt Baibai ar Oskaru un viņu meitenēm, kuras bija līdzīgā vecumā kā mani mazie.
Tagad sarunā ar mani Baiba atceras: "Ja godīgi, tas nav man gluži raksturīgi – mesties šādās avantūrās. Es pat nezinu, kur manī parādījās drosme vai uzdrošināšanās pajautāt vīram: "Paskat, kāds piedāvājums, varbūt piesakāmies?" Un tad tu pēkšņi atbildēji, ka maināmies," atceras Baiba.
Tā kā mēs ieradāmies Latvijā mazliet ātrāk, nodevu mašīnas un mājas atslēgas Baibai ar vīru Oskaru rokās. Biju arī sagatavojusi "mājas manuāli", kurā ierakstīju visu, kas viņiem varētu noderēt, kamēr viņi te dzīvosies, – sākot ar to, kā aizslēgt durvis un ieslēgt plīti, līdz apskatāmajām vietām un tuvāko veikalu darba laikiem. Arī viņi bija sagatavojuši savējo Siguldas mājām, uz kurām devos ar saviem bērniem. Viss noritēja lieliski, šajā periodā mēs regulāri apmainījāmies ar bildēm un iespaidiem. Savu māju saņēmu atpakaļ ļoti tīru un kārtīgu, un tādu pašu centos atstāt viņējo. Nu smejamies, ka viņu mājas Siguldā ir mūsu vasarnīca, jo pēc tam sākās Covid-19 pandēmijas laiki, kad ceļošanas ierobežojumu dēļ Baiba ar Oskaru un meitenēm nevarēja samainīties ar mums, bet tāpat atstāja mums savas mājas, kamēr paši atvaļinājumu pavadīja pie vecvecākiem. Vajagot, kas puķes aplaista... Pagājušā gada vasarā viņi arī beidzot atbrauca otro reizi uz Provansu, uz mūsu mājām.
Siguldiešu ģimenei šāda mainīšanās ar mājām ir bijusi vienīgā šāda veida avantūra, un viņi ir tie, kuriem vienmēr ir priekšroka, kad atkal meklēju kādu, ar ko samainīties. Lai arī izjutuši dažādas bažas, tomēr Baiba iedrošināja, ka apmaiņa notiek ar savējo, ar latvieti:
"Bija tā sajūta, ka savējais jau mazāk uzmetīs. Un, protams, ja nebūtu vīra atbalsta par to, ka braucam, tad droši vien es viena pati nesaņemtos."
Pēc Baibas domām, šis ir ļoti labs veids, kā, būtiski ietaupot līdzekļus, ir iespēja apskatīt citas valstis vai vietas, vienlaikus latviešiem, kuri dzīvo ārzemēs, dodot iespēju pabūt mājās.
Viņa mūsu sarunu noslēdz ar piebildi: "Manuprāt, svarīgi, ja ko šādu dara, tad abām pusēm ir jābūt godīgiem un atklātiem – arī tad, ja kaut kā nav vai nav tik foršs. Jo godīgums un atklātība noņem lieku spriedzi un neziņu, un tas ļoti palīdz arī sagatavoties un saplānot braucienu. Ļoti noderēja, ka ir atstāts manuālis, ko abas puses raksta viena otrai. Jo nereti tas būtiski atšķiras no tūristu takām un ieteikumiem, ļauj ieraudzīt patieso apkārtni un vietējās paražas."
Samainās divreiz
Kopā šādu maiņu esmu praktizējusi ar trim ģimenēm, ar divām no tām vairākkārt. Bērni paaugās, un krietni saruka nepieciešamo lietu saraksts. Tas savukārt krietni atviegloja māju maiņu, jo nu derēja ne tikai ģimene ar dvīņiem līdzīgā vecumā.
Nākamās ģimenes, ar ko mainīties, atradu sociālajā tīklā "X", šoreiz jau ar mērķi ierakstot ziņu, ka meklēju šādu iespēju. Līdz šim visas reizes ir noritējušas lieliski un bez nopietniem starpgadījumiem. Ģimenes, ar ko mainīties, izvēlējos pēc sajūtām, kas radās, mazliet parunājoties. Protams, svarīga arī mājas atrašanās vieta, jo mana ģimene dzīvo Pierīgā, tāpēc samainīties ar kādu Latgalē vai Liepājā īsti nebūtu jēgas.
Arī nākamā piedāvājumam atsaucās pretendente vārdā Baiba, kuras mājā Valmieras pusē es apmetos. Viņa uz Provansu pirmo reizi atbrauca kopā ar vīru Kasparu, savu mammu un meitu, bet citā reizē izmantoja iespēju atpūsties ar vīru divatā.
Baiba atminas, ka viņai izlasītais piedāvājums uzreiz izklausījies vilinošs, bet vīrs Kaspars gan tik pārliecināts iesākumā nebija: "Man Baiba izstāstīja par tvītu, kurā svešs cilvēks piedāvā samainīties ar mājām, turklāt ārzemēs. Protams, sākotnēji nodomāju, ka tas varētu būt scam (krāpšana). Baiba uzsāka saraksti ar tevi, un, jo ilgāk tā turpinājās, jo īstāks un uzticamāks šķita piedāvājums."
Baiba atzīst, ka viņu vilināja pats piedzīvojums, jo ceļojumos nepatīk gulēt viesnīcā un baudīto parasto tūristu ceļojumu programmas. "Es vēlos izbaudīt vietējo autentiskumu, ko sniedz ārzemes. Šī likās lieliska iespēja būt un dzīvot kā francūžiem, turklāt ārpus metropoles." Otrkārt, izpētot naktsmītņu un auto nomas cenas Francijā, abi secinājuši, ka izdevumi uz divām nedēļām būtu ļoti lieli. Ar mājas un auto darījumu šīs izmaksas izpalika.
Baibai neesot bijis nekāda uztraukuma, taču Kaspars, kurš pēc profesijas ir jurists, gan neesot bijis tik pārliecināts. "Mēs neparakstījām nekādus papīrus. Mūsu vienošanās faktiski bija balstīta tikai uz savstarpēju uzticēšanos cerībā, ka neviens netiks piečakarēts. Es, būdams jurists, biju mazliet bažīgs, bet ne uztraucies. Dažreiz cilvēkiem ir jāuzticas," viņš spriež, atzīstot, ka jociņi pat to, ka nebeigsies labi, vēl izspruka pat jau lidmašīnā uz Franciju, tomēr, atslēdzot vaļā automašīnu ar pa pastu atsūtītajām atslēgām, bija skaidrs, ka viss ir pa īstam.
Ar loģistiku, kad vienreiz esi izmēģinājis, nākamās reizes jau ir vienkārši. Mašīnas atslēgas šoreiz nolēmu nosūtīt pa pastu, jo izlidošanas datums abām pusēm bija vienā dienā, tāpēc satikties iepriekš nebija iespējams. Kad mašīnai ir rezerves atslēgas, šis krietni atvieglo procesu. Ar atslēgām gan gadījās neliels kuriozs, jo pastnieks nosūtīto aploksni ar atslēgām bija iemetis kaimiņu mājas pastkastē. Paveicās, ka kaimiņš bija godīgs un nogādāja tās īstajam adresātam, proti, Baibai ar Kasparu. Sava auto un māju atslēgas viņi nodeva manai mammai, kura dzīvo Latvijā.
Jautāti par iespaidiem kopumā par šādu piedzīvojumu, Baiba viennozīmīgi atzīst, ka viss esot bijis ideāli, smalki izplānots un viegli saprotams. Savukārt Kaspars cer, ka kādudien šāda ceļošana kļūtu par normu. Viņš piebilst: "Uzskatu, ka pēc iespējas vairāk cilvēkiem vajadzētu pamēģināt iegūt šādu pieredzi. Es noteikti vēlētos atkārtot šādu pieredzi arī citās valstīs!"
Baiba arī stāsta, ka viņai neesot gribējies braukt mājās un esot klusībā cerējusi, ka es vēl kādreiz piedāvāšot. "Un mana vēlēšanās piepildījās! Jau nākamajā vasarā mēs divas reizes viesojāmies Francijā!" Baiba atceras.
Kaspars stāsta, ka šī pieredze bijusi izcila un viņš ilgojoties pēc mana ciemata nesteidzīgās un vienkāršās ikdienas. Baibai šī esot bijusi lieliska iespēja apskatīt tādas vietas, kur paši visdrīzāk nekad nebūtu nokļuvuši. "Parasti ceļojam uz zināmākām, tūristīgākām pilsētām, es ļoti maz zināju par šo Francijas daļu. Šajos braucienos mēs sajutāmies tā, it kā mēs būtu vietējie. Kad pirmo reizi izgājām pastaigā pa ciematiņu, mēs jutāmies nedaudz pārsteigti par to, ka visi cilvēki ar mums sveicinās. Taču pāris dienas vēlāk jau iejutāmies un pirmie sveicinājām kaimiņus. Tu mums biji atsūtījusi informāciju arī par ciemata mazo veikaliņu darba laikiem, tirdziņiem un citiem pasākumiem. Ārzemniekus mēs nesastapām, vietējie nerunāja angliski, un tam bija savs šarms. Arī izmaksas ceļojot šādi sanāk daudz mazākas. Auto noma un apartamenti izmaksātu ļoti dārgi," viņa piebilst.
Abas puses atstājām viens otram arī nelielus ikdienišķus uzdevumus, ko apdarīt, piemēram, aplaistīt augus, kas varētu varbūt citiem šķist apgrūtinoši, bet netraucēja nevienam no mums.
Dzīvoklis gaida savus ceļojošos saimniekus
Citādāka pieredze ir rūdītiem ceļotājiem Kasparam Misiņam un Unai Baufalai (Latvieši ceļo), kuri lielāko daļu gada pavada ārzemēs, kur ceļošanu apvieno ar attālinātu darbu. Šajā laikā dzīvoklis Rīgā stāv tukšs, un viņi var atļauties būt spontāniem un atgriezties mājās jebkurā laikā.
"Mēs citus īrniekus iekšā nelaižam, tas mums ir īres dzīvoklis. Darām mēs tā arī tad, kad braucam garākos, ilgākos braucienos. Mums vislabāk patīk, ka mums ir šis savs dzīvoklis, uz kuru mēs, ja mēs izdomājam, varam braukt mājās jebkurā brīdī, mums tas ir ļoti aktuāli, jo mēs bieži ceļojam bez atpakaļceļa biļetes, un tad ir patīkami, ka ir šī drošības sajūta, ka ir dzīvoklis, kur atgriezties," skaidroja Kaspars.
Kāpēc ne?
Biedrība "Ar pasaules pieredzi Latvijā" izveidota ar mērķi stiprināt saites ar cilvēkiem, kuri dzīvo ārpus Latvijas, bet domā par atgriešanos mājās. Tās valdes priekšsēdētājs Kristaps Loze ir dzirdējis par māju maiņas praksi starp latviešiem. Viņš atceras gadījumu, kad draugi, kuri dzīvojuši laukos un gatavojušies paceļot, esot meklējuši kādu, kurš varētu padzīvot viņu lauku mājās, to uzkopt, par ko pretim iegūtu dzīvošanu bez īres maksas. "Tā nav gluži tāda apmaiņa, bet kaut kas līdzīgs. Es gan nezinu, vai viņi atrada, neatceros, tas bija pirms vairākiem gadiem," stāsta Kristaps.
Viņš arī piebilst: "Mēs, protams, atbalstām šādu iniciatīvu, nav īsti iemesla neatbalstīt. Tāda prakse iedod cilvēkiem vairākas priekšrocības – pārvākties uz kādu valsti, iegūt pieredzi, redzēt, ko nozīmē būt uz vietas, tīri dzīvot kāda mājās, kas uz to brīdi kļūst par tavu māju kādā konkrētā vietā. Mīnusi? Kā jau visur, tas pats jau būtu ar īrniekiem, kad ir jāsaprot, kas ir tas cilvēks, ko tu ielaid savās mājās, cik viņam var uzticēties, kas tur notiek, bet tas ir visās jomās. Tas nemainās, ja tiešām kādam to dzīvokli vai māju izīrē, arī jābūt zināmai uzticībai. Līdz ar to mēs noteikti atbalstām, vienkārši jānovērš visi riski, jāsaprot, kas tie par cilvēkiem, un uz priekšu!"
Jautāts, vai viņš pats kam tādam piekristu, Kristaps atbild – ja to varētu apvienot ar darbu un padzīvot citur, tad kāpēc ne.
Jāpiebilst, ka māju maiņas prakse pasaulē eksistē jau krietnu laiku, tāpat ir pieejamas dažādas vietnes, kur par simbolisku samaksu saved kopā māju mainītājus.
