Santjago ceļš un vietējo naktsmītņu īpatnības – uz izgulēšanos labāk necerēt

Tā nu arī Pamplonu apskatīju pa ceļam, lai gan tā noteikti ir ievērojams galamērķis. Tā, piemēram, Pamplona ir slavena ar saviem atzīstami labi saglabātajiem pilsētas mūriem, vēršu skrējienu, katedrāli. Tūristu grupas man blakus uzmanīgi klausījās stāstus par Pamplonas nozīmi Spānijas vēsturē un Jēkaba ceļā, taču man tam īsti nebija ne laika, ne vēlmes. Tas  nekas, ar savu mugursomu un ceļa spieķi es biju uzskatāms piemērs tam, ka tik tiešām Pamplona joprojām ir nozīmīga Jēkaba ceļa pietura!

Tik nozīmīga, ka nolēmu palikt divas naktis. Tāpēc būtu vietā parunāt par naktsmītnēm.

Ar pazemību un pateicību

Kāda ceļa atziņa vēsta, ka tūrists pieprasa, bet svētceļnieks pieņem ar pazemību un pateicību. Tieši ar šādu attieksmi arī ir vērts doties ceļā – ja ceļinieks tomēr mēģinās pieprasīt kādu noteiktu komforta līmeni, ātri vien nāksies vilties.

Tas nenozīmē, ka naktsmītnes būtu neērtas. Nebūt nē, taču tās bieži vien ir visnotaļ pieticīgas.

Ir gan iespēja palikt viesnīcās un viesu namos, taču lielumlielā daļa svētceļnieku paliek naktsmītnēs jeb alberģēs. Gandrīz vienmēr alberģe ir liela guļamtelpa ar divstāvu gultām, kur pārlaist nakti un nākamajā rītā doties tālāk. Vienmēr būs pieejama duša, izlietne zeķu mazgāšanai un gultasveļa: palags un spilvendrāna. Diezgan bieži pieejama arī virtuve. Tālākais – brokastis, vakariņas, dvielis – jau būs īpašas ērtības, par ko var nākties piemaksāt.

Naktsmītnē svētceļniekus sagaidīs alberģes saimnieks jeb hospitalero. Sastopamas trīs veidu naktsmītnes: municipālās, draudžu un privātās. Šim iedalījumam tiešām ir nozīme: no naktsmītnes veida lielā mērā atkarīgs, ko tur sagaidīt un kādi būs noteikumi.

Municipālās alberģes uztur pašvaldība, un tās parasti ir vislētākā izvēle. Gulta ir guļamtelpā ar vismaz 12 citiem ceļiniekiem un maksā no 8 līdz 12 eiro par nakti. Gultasveļa ir vienreiz lietojams palags un spilvendrāna, savukārt segas vietā – paša ceļinieka guļammaiss. Brokastis un vakariņas jāgādā pašam.

Draudžu alberģēs hospitaleros ir brīvprātīgie, kas ziedo savu laiku un darbu. Arī svētceļnieki ir aicināti ziedot, un šajās naktmītnēs bieži nav noteiktas maksas. Taču tas nenozīmē, ka tās ir bezmaksas! Naktsmītne var eksistēt no citu ceļinieku ziedojumiem,

tāpēc šī gluži nav vieta, kur mēģināt ietaupīt – vēl jo vairāk tādēļ, ka daudzas naktsmītnes svētceļniekus arī pabaro.

Protams, nebūs īpašs pārsteigums, ka draudžu naktsmītnes ir ar zināmu garīgu ievirzi, tādu kā kopīgu misi un lūgšanu. Tomēr piedalīšanās ir pavisam brīvprātīga un noteikti nav priekšnosacījums, lai tur paliktu.

Visbeidzot, privātās alberģes ir visas pārējās, un starp tām ir vislielākā daudzveidība. Šeit ir gan lieli hosteļi, tikai ar stingrākiem noteikumiem un bez ballītēm, gan pavisam mazas naktsmājas sīkos ciematiņos, kur īpašnieks dzīvo blakus istabā. Ērtību bieži ir nosacīti vairāk – guļamtelpas ir mazākas un, iespējams, būs pat segas un auduma palagi. Arī cenas būs mazliet augstākas: ap 12–15 eiro, atsevišķos gadījumos līdz 20 eiro.

Municipālās un draudžu naktsmītnes paredzētas tikai svētceļniekiem – lūk, tieši tam noder apliecība, par kuras iegūšanu stāstīju iepriekšējā rakstā. Desmitos vakarā hospitaleros aizslēdz durvis un izslēdz gaismu, savukārt astoņos no rīta jādodas ceļā – lai gan tas jau ir ļoti vēlu. Privātajās noteikumi ir mazliet maigāki, taču arī tur jāatceras, ka esi saimnieka viesis, nevis tūrists. Ar pazemību un pateicību!

Cīņa ar vējdzirnavām

Neskatoties uz hospitaleros viesmīlību, Jēkaba ceļš tomēr nav vieta, kur izgulēties – kaut vai tādēļ, ka lielā guļamtelpā neizbēgami patrāpīsies kāds krācējs. Ar vieglākiem gadījumiem palīdz tikt galā ausu aizbāžņi, taču divreiz patrāpījās tik skaļi istabas biedri, ka pagulēt neizdevās.

Taču tas nozīmē tikai to, ka var doties ceļā agrāk! Astoņos ir vēlu – svētceļnieki mostas jau ap sešiem vai pat vēl agrāk. Tā nu arī Pamplonu pametu vēl pašā rīta agrumā.

Drīz aiz Pamplonas ceļš atkal sāk iet kalnup. Turklāt atšķirībā no pirmā kāpiena, kur Ronsevala parādās tikai pašā pēdējā brīdī, šeit visu laiku acu priekšā ir skaidrs orientieris. Ko gan mēs visi zinām par Spāniju? Protams, to, kā Dons Kihots cīnījās ar vējdzirnavām. Tātad ir tikai pašsaprotami, ka arī mūsdienu Spānijā jo bieži sastopami vēja parki ar vēja ģeneratoriem. Taču svētceļnieku cīņa ar vējdzirnavām nebūt nav tik smaga kā atjautīgajam Lamančas idalgo – kādu astoņu kilometru ceļā jāuzkāpj apmēram 300 metri, un jau pavisam drīz arī klāt ir šī posma augstākais punkts jeb Alto del Perdón. Jau ar to vien pietiktu, lai tas būtu ievērības cienīgs pieturas punkts, taču tuvējais vēja parks kalna galā vēl uzslējis skulptūru, kas attēlo dažādu laikmetu svētceļniekus, sākot no viduslaikiem līdz pat mūsdienām. Protams, tā ir neizbēgama bildēšanās vieta un viens no ceļa simboliem. Un, protams, tikpat neizbēgami kāpumam seko kritums: nākamajos astoņos kilometros viss uzkāptais atkal jānoiet, brīžam pa diezgan stāvu un akmeņainu ceļu.

Kad no kalna nokāpts, nav tālu līdz Puente la Reina jeb Karalienes tiltam, kārtējai pilsētiņai, kas veidojusies apkārt Santjago jeb Sv. Jēkaba ceļam. Ceļš vienlaikus ir pilsētas galvenā iela, savukārt nosaukumā minēto tiltu karaliene 11. gadsimtā uzbūvēja tieši svētceļniekiem. Uzbūvēja tā, ka stāv vēl šobaltdien, un svētceļnieki tam joprojām soļo pāri gluži kā pirms tūkstoš gadiem.

Ak jā, svētceļnieki.

Kaimiņi blakus laikā

Satiktie ļaudis noteikti ir viens no lielākajiem Jēkaba ceļa ieguvumiem, un katrs svētceļnieks no sarunām ar ceļabiedriem varētu uzrakstīt pats savus Kenterberijas stāstus. 

Tā kā ceļš ir garš, vienus un tos pašus cilvēkus satiek atkal un atkal. Uz kādu brīdi viņi kļūst par taviem kaimiņiem, tikai nevis blakus mājās, bet blakus laikā.

Arī viņi katru dienu noiet apmēram tikpat lielu attālumu un, ja ne katru dienu, tad ik pēc dažām dienām jūs noteikti satiksities atkal.

Ceļiniekus nosacīti var iedalīt trijās grupās, skatoties pēc galvenā iemesla, kādēļ viņi devušies ceļā. Pirmām kārtām tie, protams, ir svētceļnieki, turklāt ne tikai kristieši – ceļš galu galā ir tik izplatīta garīgās izaugsmes metafora, ka daudzi ceļinieki tiešām nolemj doties savā garīgo meklējumu ceļā vistiešākajā nozīmē. Dziļām pārdomām šeit netrūks ne vietas, ne laika, ne sarunu biedru.

Otru un, šķiet, pašu lielāko grupu varētu dēvēt par ceļotājiem, jo "tūrists" viņi varētu ņemt ļaunā. Nekādi nevar noliegt – Sv. Jēkaba ceļš ir viens no lētākajiem veidiem, kā apceļot Spāniju, un, ja apņēmības pietiek, arī pārējo Eiropu. Turklāt arī viens no dziļākajiem un patiesākajiem – tā pilnīgi noteikti nebūs ātra ekskursija pa ievērības cienīgajiem objektiem atvēsinātā autobusā.

Visbeidzot ir gājēji jeb cilvēki, kam vienkārši patīk iet, un varbūt pat nav tik svarīgi, kur tieši. Šiem ļaudīm Santjago ceļš ir pārgājiens ar ērtībām: nevajadzēs stiept līdzi ne telti, ne pārtikas krājumus vairākām dienām.

Šīs grupas, protams, lielā mērā pārklājas. Pats sevi pārliecinoši pieskaitīju gājējiem, bet pat man izdevās apceļot Spāniju un aizdomāties. Un, protams, neviena grupa nav labāka vai pareizāk motivēta: katram savs ceļš ejams, un katram tas ir izaicinājums. Arī ceļabiedrus pienākas sastapt un pavadīt ar pazemību un pateicību.

Savukārt svētceļnieku ģeogrāfija pārsvarā ir diezgan saprotama, taču brīžam arī pārsteidzoša. Ir daudz spāņu, lai gan vairāk ceļa beigu posmā. Netrūkst arī tuvāko kaimiņu – itāļu un francūžu, turklāt viņi tik tiešām bieži sāk ceļu no savām namdurvīm. Piemēram, reiz pie brokastu galda sastapu kādu sirmu itāļu kalēju, kas reiz cēla plecos 16 kilogramus smagu somu un no savas mājas sāka iet uz Santjago. Šķiet, ceļš īpaši grūts viņam nebija.

Ko tādu mēģināja īstenot arī divi fitnesa entuziasti no Nīderlandes, kas ir vēl viens populārs svētceļnieku sākumpunkts. Taču acīmredzot jaunība un fitness nesniedz tādu rūdījumu kā kalēja vesera cilāšana visu mūžu, un viņiem gan klājās daudz smagāk: jau pirmās dienas vakarā smagās somas nācās sūtīt tālāk ar autobusu, bet pašiem nākamajā posmā doties ar iepirkumu somām.

Arī vācu valodas zināšanas ceļā noderēs – vācu svētceļnieku ir tik daudz, ka ir pat alberģes, kur galvenokārt sastopami vācu hospitaleros.

Trāpās arī tālāki ceļinieki no Amerikas un Austrālijas, un tieši viņiem Jēkaba ceļš bieži ir lielisks veids, kā lēti apceļot Eiropu. Protams, viņiem savs ceļš jāplāno cītīgāk.

Visbeidzot, noteikti jāatzīmē lielais korejiešu svētceļnieku skaits. Līdz galam tā arī neizdevās noskaidrot, kāpēc, taču Camino ir ļoti populārs Dienvidkorejā: tam ir veltītas gan grāmatas, gan TV seriāli. Bieži korejiešu svētceļnieki ceļo grupās – vienu no tām sastapu vēl Senženpjedeporā svētceļnieku birojā. Taču ir arī apņēmīgāki ceļinieki, kas ceļā dodas vieni – kādas manas ceļabiedres "Instagram" konts liecina, ka viņa joprojām ir ceļā, bet nu jau citā maršrutā.

Tūkstošgadu putekļi

Taču mūsdienu svētceļojums, protams, nav ne Kenterberijas stāsti, ne ceļojums laikā. Staltie Navarras karaļu un karalieņu tilti nez cik reizes ir atjaunoti un uzlaboti, un baznīcu askētiskajā romānikas interjerā sastopami grezni baroka altāri. Tomēr tam ir kāda īpatnība.

Camino nav ekskursija ar ievērības cienīgiem objektiem, bet gan lēna pastaiga – un šāds ritms jau gan ir tuvāks vēsturei, nevis mūsdienām. Gan ceļš, gan iespaidi kļūst daudz nesteidzīgāki.

Baznīcas, katedrāles un pat veselas pilsētas celtas no tiem pašiem klinšakmeņiem un gadsimtiem ilgi krājušas tos pašus ceļa putekļus, kas visapkārt. Tās saplūst ar apkārtni un kļūst par pašsaprotamām ceļa sastāvdaļām. Tieši tāpat par pašsaprotamu, putekļiem klātu un saulē izbalējušu ceļa sastāvdaļu kļūst arī svētceļnieki.

Tā arī nākamā lielākā pietura Estejā ir ievērības cienīga gan ar savu arhitektūru, gan vēsturi, turklāt daudzi svētceļnieki tieši tur sāk savu ceļojumu. Taču ap šo laiku gan tilti, gan baznīcas un pat katedrāles jau kļuvušas daudz pierastākas. Jā, tās te ir un izskatās tieši šādi. Kā gan citādi te varētu būt?! Tā te bijis vismaz kopš 11. gadsimta, un ir tikai pašsaprotami, ka būs arī turpmāk.

Ap Esteju ceļš pamazām sāk mainīties. Kalnu ainavas kļūst retākas, un arvien biežāk ceļš vijas gar šoseju A-12, kas nosaukta tieši tāpat – Camino de Santiago. Ceļa malās arvien biežāk sāk parādīties lauki un vīna dārzi. Pie Estejas pat ir visos Camino ceļvežos neizbēgami pieminētais vīna brīvkrāns: vietējā vīna darītava katru dienu izdāļā kādus simts litrus sarkanvīna, un katrs svētceļnieks ir laipni lūgts piestāt ar savu krūzīti. Taču pārāk aizrauties vis nevajag, jo vīna brīvkrāns stratēģiski novietots aiz, nevis pirms Estejas – nevis viena posma beigās, bet nākamā posma sākumā. Atkal vietā atcerēties par pazemību un pateicību!

Vīna dārzi liecina, ka tālu nav Larjoha, kuras spānisko nosaukumu La Rioja var sastapt uz etiķetēm jebkura lielveikala vīnu sadaļā. Un patiešām – pēc pāris dienām jau māju ardievas Navarrai un iesoļoju tieši Larjohas galvaspilsētā Logronjo.

Dzīves mēroga modelis

Logronjo pēc mazajiem, zemē ieaugušajiem Navarras ciematiņiem ir ievērojama pārmaiņa, jo vairāk tāpēc, ka iepriekšējā lielākā pilsēta – Pamplona – jau sen aizmirsusies. Turklāt Pamplona šķita iespiesta savos labi saglabātajos pilsētas mūros, toties Logronjo var lepoties ar plašiem parkiem, laukumiem un Ebro, otro lielāko upi visā Ibērijas pussalā – iespējams, tieši upes vārdā pussala arī nosaukta.

Ja uz Spāniju dodaties vienkārši ceļojumā, nevis Sv. Jēkaba ceļa mērošanai, Logronjo pilnīgi noteikti ir ievērības cienīga pietura. Vismaz tad, ja savā ceļojumā gribat iekļaut vīnu, tapas un naktsdzīvi. Nevar gan noliegt, ka naktsdzīvi varēja dzirdēt arī pa naktsmītnes logu, taču, kā jau minēju, Camino nav vieta, kur izgulēties.

Ja to patur prātā, naktsmītne bija atzinības vērta: vietējās draudzes alberģe. Bez divstāvu gultām guļamtelpā tā piedāvāja arī iekšējās kārtības noteikumus latviešu tulkojumā, kopīgas vakariņas un svētbrīdi draudzes baznīcā.

Ēdienreizes noteikti ir pelnījušas plašāku aprakstu nākamajā rakstā – ja naktsmiers Camino nav tas izcilākais, tad ēdiens pilnīgi noteikti ir. Šoreiz vien pieminēšu, ka tieši šeit pie vakariņu galda uzzināju arī otru tradicionālo svētceļnieku sveicienu – latīnisko Ultreia et Suseia jeb tālāk un augstāk. 

Savukārt kopīgajā svētbrīdī alberģes saimnieks dalījās ar interesantu atziņu: Jēkaba ceļš ir tāds kā dzīves mēroga modelis. Dažās nedēļās ietilpinātas tās pašas lietas, kas arī dzīvē – gan kāpumi un kritumi (un šo vārdu vistiešākajā nozīmē), gan īsas, taču nozīmīgas satikšanās, gan grūtības un sasniegumi. Un, protams, kā jau dzīves mēroga modelis, ceļš Santjago de Kompostelā nevis beidzas, bet tikai sākas.

Tad nu ar šādu domu devos atkal tālāk!