Zilaiskalns ir viens no Valmieras novada apmeklētākajiem tūrisma objektiem, stāsta novada attīstības pārvaldes vadītāja Evija Nagle, norādot, ka pat skatu torņa būvdarbu laikā, kad kalna virsotnē bija iežogojums, netrūka interesentu, kam tas nebija šķērslis. "Ar ko tik būvuzņēmējam nenācās saskarties – gan ar vārtu nešanu prom, gan ar šķēršļu likvidēšanu, mēģinot iekļūt šajā objektā."
Jaunais skatu tornis būvēts, lai iekļautos kopējā ainavā, un ir 38,3 metrus augsts.
"Mēs varēsim viņu manīt, cerams, tālāk, kā iepriekšējo torni, kuru varēja redzēt pat no Raunas. Šobrīd Vidzemē būs vēl daudz, daudz punktu, no kurienes mēs varēsim saskatīt Zilokalnu. Nakts tumšajā laikā šis tornis būs izgaismots mītiskajās zilajās krāsās, mēs varam pacelties augstu virs koku galotnēm, virs Zilākalna kokiem un baudīt šo skaisto ainavu uz Burtnieka ezeru, uz Valmieras novadu," saka Nagle.
Reizē ar jaunā skatu torņa būvniecību apkārt Zilamkalnam izveidota arī veselības taka, kas, kā stāsta Valmieras novada Tūrisma pārvaldes vadītājs Toms Treimanis, piemērota aktīvām un arī izzinošām pastaigām.
"Viens fizisks vingrinājums ir uzkāpt tornī, pārvarēt bailes, – šis ir augsts tornis salīdzinājumā ar citiem Latvijas torņiem, bet arī bez torņa apmeklējuma ir iespēja izstaigāt 3 kilometrus garu veselības taku, tajā ir 12 dažādi punkti, kuros ir iespēja mazliet pavingrot. Šie vingrinājumi ir veidoti arī tādā mazliet saskaņā ar enerģētisko pusi, ar kuru Zilaiskalns ir diezgan slavens," norāda Treimanis.
Bet ceļš līdz tam, kas tagad tapis Zilākalnā, nebūt nav bijis īss un viegls, un to vislabāk zina bijušais Kocēnu pagasta un vēlāk arī Kocēnu novada vadītājs Jānis Olmanis.
"Zilaiskalns vienmēr ir kaut kādā veidā vilinājis cilvēkus, ņemot vērā to, ka Zilaiskalns ir pats ar tādām leģendām apvīts. Vēl aptuveni 2000. gadā, Kocēnu pagasta laikā, sapratām, ka kaut kā pietrūkst, kad mēs tajā Zilākalnā uzkāpjam, – ka mēs īsti neko neredzam, labi, mēs tos kokus izbaudām, bet tālumā paskatīties tur ļoti grūti," klāsta Olmanis.
Zilaiskalns ir mūsu senču svētvieta, un tiek uzskatīts, ka tā ir arī spēcīga enerģētiska vieta, tāpēc par kalnu interese bija arī zintniekiem, ko un kā te veidot.
"Pirmais, kas pie mums parādījās, bija zintnieks Totis, kura vadībā mēs izbūvējām enerģētiskos apļus, un likās, ka tā būs lieta, kas cilvēkus aicinās pie sevis, bet tur bija ļoti grūti saprast, kā jāiet un kas jādara."
Kalna noslēpumainība ir bijusi arī pamats daudzām teikām un nostāstiem, piemēram, ka te bijusi raganu pulcēšanās vieta un ka Zilākalnā apglabāts senlatviešu varonis Imanta, bet izrādās – arī šodien netrūkst jaunu nostāstu.
"Nāca, kuri stāstīja, ka apakšā ir piramīda, līdz kurai jāizurbjas, citi teica, ka tur apakšā ir kosmosa kuģis, pat zīmēja, kāds viņš izskatās, ar cik telpām, tā ka viņam, es domāju, tam Zilamkalnam joprojām paliks tā noslēpumainība," spriež Olmanis.
Galvenais jautājums bija, ko darīt ar dzelzsbetona ugunsnovērošanas torni, – būvēts vēl padomju gados un bija raķetei līdzīga truba, kas bija jau savu laiku nokalpojusi.
"Tajā dzelzsbetona tornī bija tāda neomulīga iešana, tu ieej tajā trubā un tev ir divi varianti, vai nu aizej līdz augšai vai rāpies atpakaļ, tu nejūti, kur tu atrodies. Tur varēja tikai daži cilvēki uziet un patiesībā puslegāli, jo īstenībā tas tornis bija savu laiku nokalpojis un neviens neuzņēmās atbildību, ko viņš var izturēt un ko viņš nevar izturēt. Tā tas mums gāja ilgu laiku, tad mēs nonācām Kocēnu novadā un panācām, ka tika paredzēta arī Eiropas nauda šim tornim," saka Olmanis.
Kad jau kļuva skaidrs, ka tiks būvēts jauns skatu tornis, vispirms kalna virsotnē tika veikta arheoloģiskā izpēte, kurā atklājās 73 apbedījumi.
"Tie ir bijuši viduslaiku apbedījumi, un pēc tam šo cilvēku atliekas apbedīja kopējā kapā turpat Zilākalnā, tur ir arī piemiņas plāksnīte, viņus apbedīja svinīgā ceremonijā, ar "Imantas" kori," norāda Olmanis.
Bet, vēl pirms iespējas īstenot skatu torņa būvi, kalna pakājē, kā stāsta Olmanis, tiek pārbūvēts vecais ūdenstornis, kas tagad ir Zilākalna kultūrvēstures un apmeklētāju centrs.
"Nākošais, mēs izmantojām vēl vienu projektu un izveidojām sliežu velosipēdus, kas nav tik bieži sastopami, sadarbībā ar kūdras ražotājiem var iebraukt kūdras purvā," norāda Olmanis.
Aizvadītajās Līgo svētku dienās, kā liecina Jāņa Olmaņa vērotais, interese par jauno torni ir bijusi pat visai liela.
"Līgo svētkos tur stāvēja rindas, lai cilvēki varētu uzkāpt augšā tornī, ja es nepārspīlēju, tur 4–5 tūkstoši bija četrās dienās, it sevišķi 24. datumā, kad bija ļoti saulaina un jauka diena, pēc Līgo, kad cilvēki modās un gribēja kaut ko redzēt un kaut kur pabūt, tur bija mašīnu un cilvēku jūra, tā ka ir ļoti interesants objekts, un naktī viņš ļoti iespaidīgi izskatās."
Līdz torņa izveidei Zilokalnu vasarā apmeklēja līdz pat 1600 interesentu mēnesī, bet šobrīd šis skaits noteikti augs. Visvairāk apmeklēju ir pavasaros, kad kalns ir tik tiešām zils, – te zied zilās un baltās vizbulītes.
