Pārgājiens gar Latvijas «džungļiem», ainavām un lamām – «Mežtakas» posms no Līgatnes līdz Cēsīm

Jāceļas agri, jo nokļūt Līgatnē uz maršruta sākumpunktu nav nemaz tik vienkārši – no Rīgas turp jādodas ar diviem autobusiem. Pulksten 7 kāpjam divstāvīgā autobusā. Šoferis pirmajā stāvā sēdēt neļauj. Nez, varbūt pietaupa vietiņu senioriem. Šoreiz dodos ceļā kopā ar amerikāni Ēriku, kuram Latvija ir tik ļoti iepatikusies, ka viņš šeit viesojas jau ceturto reizi. Pieradis, ka Latvijā pieturvietas bieži atrodas meža vidū un tajās reti kurš izkāpj vai iekāpj, viņš ir manāmi pārsteigts, ieraugot divstāvīgu autobusu. Autobusa līgošanās agrajā rīta stundā iemidzina, tāpēc pamostos vien neilgi pirms izkāpšanas Augšlīgatnē. Mazliet pastāvam pieturā Vidzemes šosejas malā, līdz pieripo nākamais autobuss, kas mūs aizved uz vēsturisko Līgatnes papīrfabrikas ciematiņu. 

Līgatnes šarms

Tā kā šarmanto Līgatnes vēsturisko apbūvi ar Ēriku reiz jau esam kārtīgi iepazinuši vietējā gida pavadībā un arī es pati Līgatni esmu izstaigājusi krustām šķērsām, tad lieki netērējam nedz laiku, nedz enerģiju ciema apskatei un uzreiz dodamies uz takas sākumu. Tiem, kuri nezina, kas ir "Eižens", "Vilhelms", Rīgas kalns, Ānfabrikas klintis, Lustūzis, morga alas vai Skolas kalns, silti iesaku veltīt veselu dienu Līgatnes papīrfabrikas ciemata iepazīšanai. Būs aizraujoši!

Zinot, ka gar Līgatnes upes labo krastu vijas burvīga un visnotaļ mežonīga taciņa, kas dāsni aplaimo ar iespaidīgiem smilšakmens atsegumiem, kādu brīsniņu apdomāju variantu vispirms doties gar Līgatnes upi un "Mežtakai" pievienoties mazliet vēlāk. Tomēr ātri vien aptveru, ka mums priekšā ir tik gara diena, ka prātīgāk būs pieturēties pie oriģinālā "Mežtakas" maršruta, kas sākuma posmā seko Gaujas ielai. Galu galā gar Līgatnes upes labo krastu esmu ložņājusi jau vairākkārtīgi, bet neesmu droša, ka kādreiz esmu devusies kājām pa Gaujas ielu.

Savu izvēli nenožēloju, jo Gaujas iela izrādās gana ainaviska. Pirmais pārsteigums ir koka mežģīnēm rotāta ēka, kas būvēta 20. gadsimta sākumā un laika gaitā kalpojusi gan par viesu namu, gan papīrfabrikas direktora dzīvojamo māju, gan bērnudārzu. Kā vēsta līdzās namam esošā planšete, ēkā saglabājušās greznas krāsnis un kokgriezumiem rotātas kāpnes. Ko lai saka – tagadējiem mājas saimniekiem ir paveicies.

Izrādās, ka arī Gaujas ielas malā aplūkojama Līgatnei raksturīgā koka rindu māju apbūve, kas reiz skaitījās saviem laikiem ļoti moderna, bet tagad atgādina par papīrfabrikas vēsturi un kalpo par unikālu 19. gadsimta pilsētbūvniecības paraugu. Vienmēr interesanti ielūkoties pagalmos un uzzināt, kā mīt vietējie iedzīvotāji. Asprātīgākais risinājums, ko novēroju Līgatnē, ir kāda malkas nojume, kurā starp pagalēm izveidoti divi "lodziņi", ko rotā krāšņi puķupodi. Ēriks tikmēr priecājas par augļu un ogu bagātību – ražas pilnus zarus vienkopus sauļo pīlādži, ābeles un kastaņas.

Migla, rasa un dunduri

Šķērsojam tiltiņu pār Līgatnes upi vietā, kur var redzēt, kā tā iespurdz Gaujas rimtajos ūdeņos. Nokļuvuši nelielā pļaviņā, kur rīta saule rotaļājas rasas lāsēs, izvēlamies nepareizo taciņu, bet drīz vien nonākam atpakaļ uz "Mežtakas" un turpinām sekot balti-dzelteni-baltajam marķējumam. Gaisā valda pamatīgs mitrums, kas kopā ar silto temperatūru uzbur tropiskas sajūtas. Brīžiem arī taka kļūst pavisam šaura un krūmiem ieskauta. Nudien viegli noticēt, ka dodamies džungļu ekspedīcijā! Latvijas džungļu ekspedīcijā. Tomēr lielākoties gar Gauju plešas skaisti un tīri priežu meži, kuros liegi saules stari gleznaini savijas ar miglu, bet mežs tikmēr nododas gaismu un ēnu spēlēm.

Soļojot cauri rīta ainavai, Ēriks sāk dungot vienu no populārākajām grupas "Skyforger" dziesmām, kas sākas ar vārdiem "migla, migla, rasa, rasa," precīzi raksturojot mežā redzamo skatu.

Viss būtu lieliski, ja ne dunduri! Tīrais vājprāts. Kož kā negudri visur, kur vien tiek klāt. Savu mūžu tik daudz dunduru nekur neesmu redzējusi. Ēriks arī ne. Vicinos ar lakatu, lai negantniekus kaut mazliet atgaiņātu, bet Ēriks šādam nolūkam nogriež zaru. Jūtamies kā zirgi vai govis, ko vasaras svelmē apsēduši insekti.

Sekojam glītai un nārbuļiem bagātai taciņai, kas stiepjas gar Gauju, līdz pēkšņi attopamies pie milzīgas krupja skulptūras. Ahā, tas nozīmē, ka esam sasnieguši Mitoloģijas taku un drīz vien nonāksim pie rehabilitācijas centra "Līgatne". Mitoloģijas takā sastopam arī citus koka veidojumus, kā arī paskaidrojumus par dažādu parādību, simbolu un dievību nozīmi latviešu mitoloģijā. Takā var uzzināt, ka, piemēram, ja vēlas otru atpestīt no kādas nelāgas burvestības, atliek pateikt frāzi: "Lai paliek kāds bijis!" Un lieta darīta. Nu, ja turpmākā pārgājiena laikā sastapsim kādu raganu vai burvi, kas mums uzsūtīs lāstu, tad varēsim pārbaudīt šīs frāzes lietderību. Tāpat Mitoloģijas takā var iemācīties, kā pārtapt par vilkati vai kādu atbrīvot no dzīves vilka ādā.

Saulainā pļaviņā netālu no sanatorijas ieturam piknika pauzi, izmantojot brīdi, kad dunduri šķiet uz mirkli paklīduši savās gaitās un likuši mūs mierā. Arī padomju laiku slepenā bunkura pazemes labirintos abi ar Ēriku esam jau maldījušies, tāpēc, mazliet iestiprinājušies, soļojam tālāk. Nonākot pie sanatorijas vārtiņiem, pārsteigti salecamies, jo šķiet, ka sarga būdiņā kāds sēž, bet tas izrādās vien manekens armijas formas tērpā, kas klusēdams biedē garāmgājējus. Vai varbūt vilina tos apmeklēt bunkuru.

Svelmes pielieti lauki

Grants ceļš, kas cauri mežam līkumo Amatas virzienā, atkal nāk ar dunduru bariem. Neģēlīgie kukaiņi atraduši vietiņu starp manu muguru un somu, kur var netraucēti mieloties, jo īsti netieku tiem klāt. Turpinām zūdīties par nejēdzīgajiem dunduru pūļiem un vicināties, cenšoties uzmācīgos radījumus atvairīt. Kad meža vietā sāk plesties plašs lauks un mūs sāk cepināt karsta saule, palieku lakatu zem platmales. Ēriks uzjautrinās, ka tagad es izskatos pēc peruāņu sievietes. Amerikānis ir tērpies zilā džemperī ar garām piedurknēm, galvā uzlicis naģeni, kam pāri pārvilcis kapuci. Atbildu, ka viņš savukārt izskatās kā izkāpis no cita gadalaika. Viņš sāk smieties: "Ja mēs apmaldīsimies, tad mūs varēs atrast, vaicājot cilvēkiem – atvainojiet, vai jūs neredzējāt divus gājējus – peruāņu sievieti un ziemas vīru?"

Virs pļavas lidinās bezgala skaistas mākoņu kupenas – lielas un pufīgas. Ēriks tikmēr priecājas par tālumā redzamajiem mednieku torņiem. Katram savs. Svelme pieņemas spēkā. Ceļš put. Gar laukmali rindojas spilgti dzelteni biškrēsliņu ziedi.

Tālākajā posmā "Mežtaka" pārklājas ar Amatas dabas taku.

Ūdens daudzums Amatā pamatīgi sarucis, bet tas netraucē upei mūs sveicināt ar omulīgu burbuļošanu, sniedzot burvīgu koncertu, kas mūs pavada, kamēr vien soļojam gar Amatas krastu.

Ik pa laikam skatam atklājas lielāki vai mazāki smilšakmens atsegumi, gleznaini Amatas līkumi un meža skati. Man jau sen sajucis, cik reizes esmu viesojusies šajā takā, bet mans viedoklis joprojām ir nemainīgs – šī ir viena skaistākajām pārgājienu takām Latvijā.

Šaura taciņa met cilpas, mēģinot izsekot Amatas līkumiem. Brīžiem taka uzved mūs augšā, brīžiem noved lejā pie upes, tomēr pašu kalnaināko Amatas takas posmu "Mežtakas" ietvaros mums nenāksies iziet. Sasniedzot Zvārtes iezi, "Mežtaka" atvadās no Amatas dabas takas, un mēs arī. Zvārtes iezis tikmēr lielīgi gozējas saulītē un izrāda savus glītos atsegumus. Klīst nostāsti, ka senos laikos šo vietu bija iecienījušas raganas, kuras pie ieža jestri dancojušas, lasījušas zālītes, laidelējušās uz slotām un būrušās.

Labi, ka, pateicoties Mitoloģijas takai, zinām, kā tikt no burvestībām vaļā.

Peldētāji kamieļi un pastaiga ar lamām

Pēc Zvārtes ieža mūs sagaida meža ceļi un dunduri. Saules un putekļu nogurdināti špegojam uz priekšu. Kādā brīdī gaisā uzvirmo dzīvniekiem raksturīgs aromāts. Kas tad tur? Tūlīt būsim pie kamieļu parka "Rakši"! Lai gan absolūti nesajūsminos par zoodārziem un tamlīdzīgām iestādēm, tomēr joka pēc izlemjam piestāt "Rakšos" un izvest pastaigā lamas.

Tikuši pie biļetēm, uzreiz soļojam pie lamām. Pirmā lama, ko darbiniece grib man iedot, nekādi nav pierunājama doties pastaigā. Beigās man tiek iedalīta lama vārdā Gunārs. Tumši brūns dzīvnieciņš ar mīkstu kažoku, bet mazliet bikls pēc skata. Interesanti, ka visām lamām doti cilvēku vārdi. Tikuši katrs pie lamas, dodamies norādītajā virzienā, kur noris pastaigu maršruts. Darbiniece piekodina no maršruta nenovirzīties, kā arī neļaut lamām ēst zāli. Viegli pateikt, grūti izdarīt, jo tas ir tieši tas, ko abas lamas cenšas paveikt. Kolīdz ceļmalā sazēlis kāds brangāks zāles kušķītis, lama cītīgi cenšas līdz tam aizsniegties. Cīnoties ar lamām, esam pārsmējušies līki. Pastaigu maršruts ir īss, bet aizrit vienos smieklos. Šī noteikti ir lieliska aktivitāte, ko darīt joka pēc. Uzkāpjot kalniņā, abas lamas apstājas "tualetē", jo šie dzīvnieciņi ir tīrīgi un lielākoties nokārtojas vienā vietā. Tad nu stāvam un gaidām, kamēr process tiks pabeigts. Ieraudzījušas savu nojumi, kur biezajos kažokos tērptos dzīvniekus sagaida veldzējoša ēna, lamas sparīgi uzņem tempu. Knapi tiekam tām līdzi.

Pēcāk izstaigājam visu plašo teritoriju. Vairākiem divkupru kamieļiem jeb baktriāniem kupri smieklīgi sašļukuši uz sāniem. Izrādās, ka tie stāv gaisā tikai tad, kad pilni ar tauku krājumiem. Tāpat uzzinām, ka divkupru kamieļi ir labi peldētāji, un tie ir vienīgie sauszemes zīdītāji, kas spēj dzert sālsūdeni. Vienkupra kamieļi jeb dromedāri savukārt bada laikos spējīgi apēst teju jebko, pat zivis un kaulus. Šos un citus aizraujošus faktus par zvēriņiem uzzinām no informatīvajām planšetēm, kas izvietotas "Rakšu" teritorijā. Staigājot no viena zvēriņu aploka pie otra, secinām, ka dzīvnieciņi šeit kļuvuši merkantili – tiklīdz saprot, ka barības mums nav, uzreiz joņo pie citiem apmeklētājiem, kuri ir iegādājušies barības turziņas.

Ēzeļu stacijā galvu domīgi kustina spalvains, pārsteidzoši milzīgām un pūkainām ausīm apveltīts Puatū ēzelītis. Šī ir īpaša vēsturiskā ēzeļu šķirne, kas, piemēram, Francijā atzīta par nacionālo dārgumu. "Rakšu" ēzelis izskatās rūpīgi kopts un ķemmēts, bet dažkārt šīs šķirnes ēzeļus sedz pamatīgas, drediem līdzīgas pinkas. Puatū ēzeļi ir īsti darba dzīvnieki, ko izmanto kravu pārvadāšanai, ratu vilkšanai un dažādiem lauku darbiem.

Lai mazliet iestiprinātos pirms dienas noslēdzošā posma, ielūkojamies "Camel Cafe" piedāvājumā. Amerikānis noprovē kamieļu piena saldējumu, bet es – pankūkas, kas ceptas ar kamieļu pienu. Blīvas un sātīgas.

No asiņainas alas līdz plašam skatam

Turpinām ceļu uz Cēsīm un savu nebeidzamo cīņu ar dunduriem. Mazliet novirzāmies no "Mežtakas", lai aplūkotu Līgavas alu. Izlasījis asiņaino nostāstu par alā nogalinātiem mīlniekiem un atceroties traģisko Gūtmaņa alas leģendu, Ēriks smejoties prasa: "Vai Latvijā vispār ir kāda ala, kurā neviens nav nogalināts?" Labs jautājums.

Mežā pamanām dīvainu veidojumu. No attāluma nevar saprast – māksla vai arī paliekas no tuvējās slēpošanas trases. Pienākot tuvāk, uzzinām, ka tas ir mākslas darbs – Anša Dobičina "Spirāle". Drīz vien esam nonākuši pie Dzidravota, kas lēnām un nemanāmi plūst laukā no zemes dzīlēm. Ūdens ir patiešām dzidrs, ko nevar teikt par vecupi, kurā teorētiski būtu jāatspīd Spoguļklinšu glītajam vaigam. Šķiet, ka šī ūdens lāma ik gadu aizaug arvien trakāk. Ja tā turpināsies, drīz būs jāmaina klinšu nosaukums. 

Pēdējais pārgājiena posms ved augšup uz Cēsīm. Lai gan bijām plānojuši iet līdz Cēsu vecpilsētai, uzzinu, ka draugs ar auto un saldējumiem mūs jau gaida pie Žagarkalna slēpošanas trases. Ziņa par saldējumiem mudina pielikt soli. Nonākot klajumā, līdzās Žagarkalna slēpošanas trasei pamanu 2022. gadā atklāto Zaļo torni. Ideāla vieta pārgājiena noslēgumam un saldējuma baudīšanai. Ar skatu, tā teikt.

Citas pārgājienu un ekskursiju idejas

Ceļošana

Vaļasprieki

Vaļasprieki

Vaļasprieki