Maroka ir gana liela un, lai to iepazītu, noteikti jādodas arī uz pilsētām. Viena no tādām ir Marakeša – lai arī tā nav valsts galvaspilsēta, tā ir viena no lielākajām un nenoliedzami, slavenākajām. Pirms apmēram tūkstoš gadiem to izveidoja tuksnesī. Marakeša ir pilsēta, kura viegli var aizbiedēt nesagatavotu apmeklētāju, tāpēc tā jāiepazīst kopā ar vietējiem.
Tradīcijas gan uz sliekšņa, gan ielās
”Arhitektūra te ir veidota tā, lai garāmgājēji neredz neko no mājas iekšpuses. Durvis novietotas tā, lai tās atverot, cilvēki nevar viegli ielūkoties iekštelpās,” stāsta vēsturnieks Abdelhadi. “Saskaņā ar islāma tradīciju, ir noteikta kārtība, kā jāklauvē. Vispirms tas jādara trīs reizes, un tad jāpaiet malā, lai atverot nesanāk tā, ka atnācējs uzreiz redz visu telpu. Ja uz klauvēšanu neviens nereaģē, ir jādodas prom. Ja kāds vaicā, kas tur ir, tad jānosauc savs vārds.” Abdelhadi uzsver, ka, kamēr tiek gaidīts atveram durvis, ir jāstāv ar muguru, lai cienītu mājas saimnieku privātumu.
Dažas sienas ielās no citām tomēr atšķiras ar savu pielietojumu - pirms vēlēšanām politiskās aģitācijas sit augstu vilni tieši uz māju fasādēm.“Katrai politiskajai partijai ir atvēlēti divi laukumi. Vienā raksta visu, kas attiecas uz vietējā mēroga politiku, otrajā kvadrātā partija pauž savas nacionālās politikas redzējumu,” vēsturnieks stāsta, ka pirms vēlēšanām te izkar gan politiķu portretus, gan viņu partiju programmas. Citās vietās politiskos plakātus nemaz nevar izkarināt.
Privātums arhitektūrā, kas valdzina ārzemniekus
19. gadsimta noslēpumus joprojām te rūpīgi glabā Bahaia pils sienas, bet tās praktiskais dizains liek justies kā turīga mūsdienu Marokas bagātnieka savrupmājā. “Lai izvairītos no applūšanas lietus laikā, no iekšpagalma pārējās telpas izvietotas uz tādiem kā pakāpieniem vai podesta,” iekšpagalma sistēmu paskaidro Abdelhadi. “Grīdas te izlika kā mozaīkas, ievērojot noteiktus principus – daļiņas izvietotas tā, lai zeme elpo un karstā laikā var dzesēt pili.”
Ēku savām vajadzībām uzcēla sultāna lielvezīrs. Par to, ka te savulaik varēja uzturēties daudz cilvēku, liecina plašās telpas un neskaitāmās istabas. Runā, ka tieši tajās sultāna uzticamais lielvezīrs izmitinājis savu harēmu. Bez bez konkubīnēm pilī, iespējams, uzturējās arī sultāna padomnieku ģimenes.
Marokā tik ļoti iecienīto privātumu šīs pils cēlāji ir pratuši nosargāt. Iespēja paslēpties no svešām acīm ir iemesls, kāpēc pie savrupmājām Marakešā arī nesenā pagātnē centušies tikt pasaulē slaveni mākslinieki.
Viens no tiem ir franču modes mākslinieks Īvs Senlorēns. Lai rastu iedvesmu, mieru un paslēptos no svešām acīm, viņš kopā ar savu draugu un biznesa partneri Pjēru Beržē iegādājās īpašumu saulainajā Marakešā. Viņš izvēlējās franču gleznotāja Žaka Mažorella bijušo māju, tāpēc šajā vietā jau no 20. gadsimta sākuma valda franču gaume. Māju rotā arī dārzi, kur sastopama augu daudzveidība un apmetušās 15 Ziemeļāfrikas putnu sugas.
Modes mākslinieks pēc nāves vēlējies atdusēties šajā vietā, tā nu viņa pelni izkaisīti Mažorella dārzā. Pati villa gan nu kļuvusi par islāma, nevis franču mākslas muzeju.
Riadi - savrupmājas pārtop par viesnīcām
Vietējo bagātnieku savrupmājas dēvē par riadi, šobrīd tās pārtapušas par viesnīcām. Šīs tradicionālās privātmājas ir ļoti interesanti būvētas – ne tikai izvietojums ap centrālo istabu, kas atgādina iekšējo pagalmu, padara to gaišu un patīkamu. Arī apdares materiāli te izvēlēti tā, lai vasarā iekštelpās būtu patīkami vēss. Ziemā, lai pasargātu no lietus, mājas vidējai daļai uzliek jumtu. “Vasarā te ir ļoti vēss, kādi 25 grādi. Bet ārā karstumā tie ir apmēram 45!” mājas priekšrocības apraksta vietējais.
Vēsturnieks skaidro, ka te pret katru viesi ir individuāla attieksme, virtuvei atliek tikai pateikt, ko vēlas brokastīs vai vakariņās, un tas arī tiks pagatavots. Riadā nekad nav pārāk daudz cilvēku, tāpēc katram ir ne tikai sava guļamistaba, bet arī ēdamistabā un viesistabā ikviens jūtas kā savā privātā telpā. “Ne visi tās atver svešiem, tomēr daļa tās pārveido par viesu namiem. Bet ir arī tādi vietējie, kas tā vietā, lai paši remontētu vecu māju, pārdod to ārzemniekiem. Neatkarīgi no tā, vai te dzīvo ārzemnieki vai vietējie, riadi ir neatņemama mūsu kultūras daļa.”
Tirgus, kur jāuzmanās no čūskām
Par liktenīgu vietu Marokas iepazīšanā var kļūt Marakešas lielais tirgus laukums. Te ir viss - čūskas, tirgotāji, ēdiens, svaigi spiestas sulas, mērkaķi izklaidei un virkne cilvēku.
Lai arī indīgajām čūskām šādās tūristu pārpildītās vietās vairumā gadījumu ir izņemti indes dziedzeri un tās nespēj nogalināt, izjūtas vienalga ir nepatīkamas. Taču nepatīkamas sajūtas rada tas, ka čūskas te tiek turētas nepiemērotos apstākļos un cilvēku izklaidei biedētas vai turētas badā. Tas ir mīts, ka čūskas te kādam izdodas hipnotizēt – kobras te izslienas tāpēc, ka ir izbiedētas un gatavas aizsargāties.
Tās pievērš apkārtējo uzmanību savas indes dēļ un vienlaikus arī ļauj noticēt, ka mūzikas dēļ tās pakļaujas hipnozei un izslien savas galvas. Tas gan atkal ir mīts, jo čūskas te vairāk ir ietrenētas reaģēt uz mūzikas skaņām un instrumentu spēle tās nemaz neietekmē. Čūsku dīdītājiem šajā laukumā ir sena vēsture, un noteiktās kultūrās tā bijusi no paaudzes paaudzē mantota nodarbošanās. Bet vairākās valstīs čūsku dīdīšana nu jau ir aizliegta nodarbošanās.
Tūristus te katrs mēģina apkrāpt pa savam - ja sievietēm čūskas parasti neiet pie sirds, tad nu henna gan varētu būt tas, kas daiļajam dzimumam liek atvērt savus maciņus. Pēc pavisam īsas kaulēšanās sanāks tikt pie sava hennas zīmējuma. Izvēlējos ko iespējami vienkāršu, - ziedu un austrumu ornamentu virteni, ko te, tirgū, uzzīmē ātri – nepilnās desmit minūtēs.
Apmaldīties vēsturē un ielu labirintos
Marokā tūrisms ir ļoti augoša nozare, un īpaši Marakešā var just, ka to uztver nopietni. Vietējie sabrauc no malu malām, lai tiem, kuri nedodas kalnos un tuksnesī, parādītu Maroku dažādos laikmetos un reģionos.
Iespaidīga ir zirgu skriešanās arēnā. Tradicionālās zirgu sacensības nu jau kādu laiku vairāk skatāmas tūristu piepildītā arēnā nekā vietējo lauku sētās. Savulaik gan šī bija neatņemama nodarbe ražas novākšanas laikā - tajā bija jādemonstrē gan izveicība uz zirga, gan, protams, jāizrāda labākie no slavenajiem arābu rikšotājiem.
“Šīs sacensības savulaik arī bija veids, kā izrādīt prieku par uzvaru karā pret kādu ārēju ienaidnieku vai arī ja savā starpā karojušas vietējās ciltis,” stāsta berberu kultūras speciālists Hasams. Šajā zemē ir krustojušies tik daudzu tautu likteņi, un te ne reizi vien saskārušās pat dažādu kontinentu intereses un tradīcijas.
Marakešas ielas ir tik šauras un līdzīgas, ka te nav grūti apmaldīties. Par orientieri var kalpot zināšanas, ka, ja iela ir īsa un met līkumu, tā atrodas virzienā austrumi - rietumi, bet, ja tā ir gara un taisna, tad virzienā dienvidi - ziemeļi. Iedomājoties ielas kā karti no augšas un paturot prātā, ka te viss apbūvēts nevis kvadrātos, bet trijstūros, atpakaļceļu uz tirgus centru tomēr izdodas veiksmīgi atrast.
Nākamajā sērijā ielūkosimies, kādas no iekšpuses izskatās mošejas, bet kāds negaidīts pavērsiens ļaus tuvāk iepazīt berberu kāzu tradīcijas.
