Lai ieraudzītu Maroku, ir jādodas uz vietu, kurā tā apvienojas vienotā buķetē. Un tas ir tuksnesis. Tāpēc ceļojuma sākumam nelielais Merzugas ciems ir ideāla vieta, lai sāktu iepazīt tuksnesi. Tas atrodas netālu no Alžīrijas robežas, to ieskauj pamatīgas kāpas. Man palaimējas satikt Saīdu, kurš te ir uzaudzis un zina, kur meklēt īsto tuksneša garšu.
Tuksneša ikdiena un bagātības
Nonākot ciematā, Saīds norāda uz kādu mazu ēku, tā ir maizes krāsnis, kuras izmanto vairākas sievietes ciematā. Viņas iemīca katra savu mīklu un viena pēc otras dodas tur cept. Tā kā tuksnesī nelīst un atrast, ko dedzināt ir diezgan grūti, vietējie nomadi kurināmajam izmanto kamieļu kakas.
Kamielis nepieciešams visdažādākajām dzīves situācijām, tāpēc šajā ciemā tas ir katram. Bez kamieļiem tuksneša ciema iedzīvotāji vēl audzē vistas, kazas un neaizstājams palīgs te ir ēzelis. Īpaši tāpēc, ka šajās mājās nav ūdens.
Akas atrodas ārpus ciemata un turp ēzeļa pavadībā ik dienas dodas tieši ciema sievietes. Tā nav pārāk dziļa, taču ūdens tajā izskatās tumšs. Sākumā liekas, ka tas būs netīrs, taču izrādās, ka pašdarinātajos filtros nekas neuzkrājas un ūdens dienas gaismā izskatās kristāldzidrs. Drēbes te žūst pārsteidzoši ātri.
Melones tuksnesī patiešām skan un izskatās pārsteidzoši. Tās te itin labprāt ēd kamieļi. Taču daudz biežāk te sastopama kamieļa barība ir krūmveidīgie augi, ko vietējie tā arī sauc – kamieļzāle. Tā nav asa, taču tās želejveidīgā struktūra liek domāt, ka tajā ir gana daudz ūdens.
Aust un gatavot tēju
Turpinot ceļu, tālumā arvien tumšāki krāsojas Alžīrijas kalni, kas liecina, ka esam pierobežā. Netālu beidzot atrodam savrup dzīvojošos nomadus. Tie ir cilvēki, kas savās mītnes vietās neuzturas gadiem ilgi, viņi seko kamieļiem. Tikko kā viss apēsts, arī kamieļu saimnieki spiesti meklēt citas teritorijas un pārcelt savas pieticīgās mājvietas. Ja mums ierasts, ka mājā ir vairākas telpas, tad te, katra no tām izveidota kā atsevišķa būve.
Kāda vietējā nomadu sieviete parāda kā top paklājs.Ja viņa šādi strādā katru dienu, tad divmetrīgo paklāju, varot pabeigt mēneša laikā. Bet ja jādara arī citi darbi, tad gan ar pacietību jāapbruņojas vēl vismaz divus mēnešus.
Taču kopā citu, apmetnes vecāko sievieti Fatimu izdodas sarunāt kopā gatavot tēju. “Pa dienu mājās ir tikai sievietes un bērni, vīri dodas līdzi kamieļiem vai arī gādā pārtiku. Kā nu kuru dienu, bet pārsvarā viņi pārnāk mājās vakara pusē,” skaidro Fatima. Viņas uzdevums ir gatavot ēst, citas sievietes pa dienu strādā vai nu rūpējoties par bērniem un pieskatot māju, vai arī aužot paklājus. “Dzīve te nav viegla, īpaši, ja kamieļiem nav daudz ko ēst. Te sen nav lijis un kamieļzāle labi neaug,“ Fatima nesūdzas, bet norāda, ka agrāk Marokā un Alžīrijas pusē brīvi pārvietojās un arī kamieļiem bija vairāk ko ēst.
Fatima saka, ka maize tiek cepta katru dienu, tā ir ne tikai iztikas avots, bet arī tradīcija. No paaudzes paaudzē sievietes viena otrai nodod zināšanas par to, kā gatavot mīklu, rūpīgi to samīcīt un izklāt uz karstajiem akmeņiem. Ikdiena bez maizes cepšanas nomadu teltī nav iedomājama.
Gnaua tautas ritmi
Pierobežā dzīvo senā gnaua tauta. Tās savādais vārds patiesība slēpj sevī senās Ganas impērijas vārdu, ko savlaik veidoja tādas mūsdienu valstis kā Mauritānija, Senegāla, Gambija un Mali. No šīm vietām cilvēki nonāca daudzās Āfrikas zemēs un jo īpaši Ziemeļāfrikā ir izdevies saglabāt dzīvus ar tradicionālās mūzikas instrumentiem un dejām.
Tieši dejā gnaua tauta cenšās atveidot seno cilšu pārvietošanos, kas te ceļojušas krustu šķērsu. Bet dziesmā gan te nezinātājs viegli var apjukt – dažkārt tajā dominēt tikai viena frāze, ko vārdos vai ritmā izpilda neskaitāmas reizes, bet dažkārt tā visa ir kā viena gara saruna dziedātāju starpā.
Kādā gnaua namā saimnieko divi brāļi - Morens un Hamads. Viņi ir dzimuši šajā ciemā un mājas pagalmā diendienā muzicējot ap sevi pulcējuši prāvu domubiedru pulku. Tā nu viņi te dzīvo, dzer tēju, viesmīlīgi uzņem, ciemiņus un muzicē, visiem spēkiem cenšoties saglabāt savu vecvectēvu tradīciju.
Morens ir ļoti draudzīgs un atvērts cilvēks, viņa istaba, kurā ir ģitāra, kā pats smej, ir viņa sakrālā vieta. Pats viņš tuvējās Marokas pilsētās studēja valodas un literatūru, taču ģitāra ir viņa sirdij tuvākā valoda, kurā izteikties viņu iemācījuši trīs tuksnesī iepazīti tūristi no Argentīnas, Brazīlijas un Portugāles. Tikmēr viņa brālis blakusistabā vairāk muzicē Sahāras tradicionālos ritmos.
Hamads savas dienas vada veidojot tradicionālos mūzikas instrumentus un arī spēlējot šo mūziku. Tradicionālais gnaua strinkšķinamais instruments ir veidots no auga - kalabaša, to rotā berberu kultūrai tuvās zīmes. Hamadas stāsta, ka tradicionālās dziesmas esot sakrāla rakstura, taču ir arī par dabu, tuksnesi, pat mežiem.
Ciemos pie paklāju pārdevēja
Rāma dzīve rit šajā un tuvējos ciemos. Ļaudis te ieklausās tuksneša klusumā un ļaujas mūzikas skaņām. To vietējie tuksneša ļaudis ir iemācījušies ieaust arī paklājos. Tie top katrā sētā un mājā tieši Merzugas ciems ir kļuvis par daudzu berberu paklāju mednieku galamērķi. Vietējā paklāju tirgotava viesmīlības ziņā nav izņēmums, tur pārdevējs parāda visdažādāko pielietojumu, dizainu un lielumu paklājus.
“Un tas ir klasiskais berberu paklājs – ļoti smags, cieši austs,” pārdevējs skaidro, ka tradicionāls ir tieši dizains,”Apkārt tāds kā rāmis un vidū simbolika.”
Tupat ir arī istaba ar sieviešu drēbēm, somām. No krāsām un audumu dažādības acis te žilbst gluži kā ārā, tuksneša spilgtajā saulē. Uzreiz jūtams, ka šejienes apģērbā ir padomāts par visu, lai tā valkātājs Sahārā varētu justies ērti. Lieki teikt, ka nepaiet ne mirklis, kad arī ikviena eiropiete te pārtop par tuksneša sievieti.
