Austra ir filozofijas un angļu literatūras bakalaura studiju absolvente, kalnos kāpšanas entuziaste. Un Mārtiņš – digitālais nomads ar dizaina novirzienu. Abi satikās Pasaules latviešu jaunatnes 2x2 seminārā, kurā saprata, ka vēlētos izmēģināt dzīvot busiņā.
“Mēs ar Mārtiņu satikāmies 2x2 seminārā un tur sākām runāt. Es teicu, ka man ļoti gribas dzīvot busiņā. Man jau ļoti ilgu laiku gribējās, bet likās, ka vienai būtu ļoti grūti, tāpēc visu laiku atliku. Mārtiņš savukārt ir tāds cilvēks, kuram, ja kaut ko paprasi, viņš baigi ilgi nedomā un saka – nu labi,” stāstīja Austra.
“Mēs norunājām, ka gribētos, bet man bija jābrauc uz Angliju mācīties. Mārtiņš palika Latvijā. Tad viņš man decembrī uzrakstīja, nevis, ka varbūt varētu sākt dzīvot busiņā, bet gan – es nopirku busiņu,” viņa turpināja.
Mārtiņš atzina, ka pirkums bijis diezgan spontāns, tāpēc dažādu tehnisku parametru dēļ iegādātais pirmais busiņš vēlāk tika nomainīts pret citu. Jauno busiņu jaunieši pašu spēkiem būvēja apmēram trīs mēnešus, visu mācoties no jauna un paralēli busiņā arī dzīvojot, strādājot un mācoties.
“Daudzi saka, kas tad tur grūts: ieliec matraci iekšā un brauc! Mums laikam gribējās kaut ko vairāk, lai ir sajūta, ka esam mājās. Mēs gan nebijām rēķinājušies, ka diezgan ilgu laiku prasa, piemēram, busiņa nosiltināšana – par tādām lietām jau nedomā, domā, kā izdekorēt un tā,” skaidroja Austra.
“Mēs arī nepirkām gatavās mēbeles, Mārtiņš pats visu grieza un mērīja. Busiņš arī nav taisns: katra detaļa ir jāpiegriež, lai ieietu busiņa formā iekšā,” viņa norādīja.
Kad abi devās ceļojumā, nosprausts bija tikai galamērķis – Portugāle. Mārtiņa un Austras savstarpējā vienošanās bija arī pēc iespējas biežāk kāpt kalnos un sērfot.
“Mums bija doma, ka jāizplāno ceļojums pašā sākumā, bet tad sapratām, ka "baigi" iespringstam un tad vairs neizbaudām visu tik ļoti.
Pirmo mēnesi mēģinājām plānot, bet vēlāk jau mēs neplānojām vairāk par vienu vai divām dienām uz priekšu,” viņa atzina.
“Mums bija kaut kādi punkti atlikti, bet viss, kas bija starp šiem punktiem, bija liels "freestyle". Bieži vien mēs nezinājām, kur paliksim pa nakti tajā pašā dienā,” piebilda Mārtiņš.
Nakšņošanas vietas atrašanā ceļotājiem ļoti palīdzēja aplikācija, kurā pats lietotājs var pievienot vietas, kur drīkst palikt pa nakti mašīnā, kā arī dalīties ar informāciju, vai vieta ir maksas, bezmaksas, vai tur ir droši.
“Būtībā Eiropas lielākajā daļā ir aizliegts palikt ar busiņu kaut kur stāvvietās.
Piemēram, Portugālē pie pludmalēm nekur nedrīkst, arī Francijā, kur ir tās sērfošanas pludmales, tur nedrīkst palikt. Tu vari aizbraukt pa dienu, bet vakarā jābrauc projām,” atklāja Austra.
“Vienreiz mums arī policija vakarā pieklauvēja pie loga, bet tas gan bija ļoti jauki, jo man liekas, ka Nīderlandē vispār ir vieni no jaukākajiem cilvēkiem pasaulē. Tur teorētiski tu nedrīksti vispār nekur novietot mašīnu, tikai kempingos drīkst,” viņa stāstīja.
Nīderlandes policisti jauniešus gan tikai informējuši, ka konkrētajā vietā novietot busu nedrīkst, tāpēc, lai paliek tikai vienu nakti, bet nekādus sodus vai brīdinājumus nav rakstījuši.
Pie grūtībām Mārtiņš pieskaitīja arī ātra interneta nodrošināšanu. Vācijā, piemēram, par neierobežotu internetu mēnesī nācies samaksāt pat 100 eiro.
“Vienīgais variants bija, ka tu skaties, kādi katrai valstij ir piedāvājumi, un pērc SIM kartes, un mums ir portatīvais rūteris, kur tās likām iekšā,” viņš stāstīja.
“Tas, ko mēs sapratām, ir, ka Latvijā ir "riktīgi" labs internets, un tas ir nenormāli lēts,” piebilda Austra.
Ceļotāji atzina, ka, dzīvojot busiņā, sanāk novērtēt lietas, kas iepriekš šķita pašsaprotamas. Ļoti daudz laika katru dienu jāvelta, lai sameklētu, kur palikt pa nakti, kur nomazgāties, kur būs zona un internets. Abi smējās, ka, atgriežoties mājās, pēkšņi parādījies daudz brīvā laika.
