Kovids apturēja pirms virsotnes. Nacionālajā bibliotēkā skatāma foto izstāde par ceļu uz Everestu

Ceļā uz Everestu satiktie cilvēki. Šerpas. Un, protams, paši kalni. Jura Alberta Ulmaņa fotogrāfijās skatāmi viņa iespaidi. "Tur ir tik skaisti! Un tie šerpas, viņi ir tik forši. Gribēju to sajūtu iemūžināt," atzina Ulmanis.

Fotografēt kalnos ir smaga kaislība, jo alpīnistiem katrs grams ir no svara.

Un, ejot uz tādām virsotnēm kā Everests, līdzi jānes arī skābeklis.

"Ir skābeklis, tas jau ir septiņi kilogrami, un tas liekas kā baigā nasta. Mums ir daudz kabatu, ēdiens, lampiņas, īpaši, kad ir slikts laiks... viss ir, piedod, ka es saku – čakars. Bet ir jādomā. Katrs grams kaut ko nozīmē," viņš skaidroja.

Ceļš uz virsotni nekad nav viegls.

Ulmanis atklāja: "Kalnos, īpaši Everestā, tās bija bezgala mokas. Tur nekā forša nav. Ir briesmīgi. Un tu sev jautā – kāpēc tev to vajag? Bet ir kaut kas skaists, dievišķs un cēls."

Jakas kabatā Ulmanim bija draugu fotogrāfija. "Šī bilde man bija līdzi kabatā, jakā. Kāpēc līdzi? Tie ir mani skolotāji."

Teodors Ķirsis kalnos traģiski gāja bojā. Juri Ulmani apturēja kovids. Pēc divu mēnešu ceļa līdz virsotnei bija palikušas divdesmit četras stundas. "Tur kovids bija kā lavīna, kas virmoja cauri bāzes nometnei," skaidroja alpīnists.

Viņš piebilda: "Es domāju, ka es dabūju pašās beigās, kad es gāju uz virsotni. Jo man bija briesmīgs bezspēks pat ar visu to skābekli, es nevarēju pakustēties. Kad man pateica, ka es eju par lēnu un mani nelaidīs uz virsotni, es biju dusmīgs."

Pēc atgriešanās Katmandu alpīnists izdalījis visas savas mantas.

"Kad es nokāpu, es biju tik nelaimīgs un dusmīgs, ka es atdevu visu savu ekipējumu! Visu! Zābakus, dzelkšņus. Es teicu sev.... nekad vairs," viņš atklāja.

Un tagad viņš atkal par to domā. Katru dienu. Par savu pagaidām nesasniegto Everestu.

"Viņš tur ir, viņš tur būs... nebija lemts šoreiz..." – tā Ulmanis.