Labas pārgājienu takas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Ceļojošas minimālistes 5. dienasgrāmata

ĪSUMĀ:

• No transporta cienītājas līdz regulārai pārgājienos gājējai
• Gatavošanās pārgājieniem
• Pacietības treniņš
• Takas Latvijā
• Mežtaka Baltijā
• Baltijas ziemeļi
• Mozunda arhipleāgs

Prieks kustēties

Pirms uzsāku ilgtermiņa ceļošanas gaitas, dzīvojot Latvijā, devos regulāros pārgājienos. Brīvdienas dabas takās ir ikdiena ar nosacījumu, ka nekad nesoļošu vienu un to pašu maršrutu. Distances plānošana, orientēšanās mežā un gari maršruti agrāk šķita sarežģīts un neiespējams laika pavadīšanas veids. Atceros, ka pat 2 km caur mežu no mājām uz vilcienu šķita apgrūtinoša un garlaicīga distance. Iet ar kājām no veikala ''Bērnu pasaule'' līdz Vecrīgai? Nekad!

Nevarēju iedomāties, ka pēc laika izsoļot kalnu grēdas būs mana kvēlākā aizraušanās. Kādu laiku padzīvoju meža ielokā ārpus Rīgas un iemācījos cienīt dabu. Pieradu pie svaiga gaisa un regulārām pastaigām. Pēc laika atkal pārvācos atpakaļ uz pilsētu un ilgojos pēc meža svaiguma, tāpēc netērēju laiku melanholiskās pārdomās, bet gan sāku doties regulāros pārgājienos viena, ar draugiem un pat organizēju grupu pārgājienus domubiedriem.

Stratēģisks izaicinājums

Sāku ar Latviju, kur krustus šķērsus izložņāju mežus, purvus, jūras, upju un ezeru piekrastes. Pēc izstaigātiem maršrutiem izlēmu paplašināt savu redzesloku un doties pārgājienos Lietuvā un Igaunijā. Soli pa solim iemīlēju garas un izaicinošas pastaigas. Pašlaik, ceļojot pa dažādām valstīm, vienmēr rokos caur internetu, lai atrastu maršrutus kalnos, kurus varu izsoļot bez ekipējuma. Pašreiz augstākā virsotne, kuru esmu pievarējusi, ir bijis Teides vulkāns (3718m virs jūras līmeņa) Tenerifē, Spānijā.

Visspožāk acis mirdz par došanos vairāku dienu pārgājienos, bez ēdiena veikaliem un dzeramā ūdens avota, trenējot plānošanas un izdzīvošanas prasmes. Sagatavošanās process ir vissarežģītākais. Jāveic kaloriju, uzturvielu un ūdens aprēķins, ko ņemt līdzi gājienā. Interesanti ir tad, ka visas vajadzības ir jānes līdzi somā – pārtikas un ūdens rezerves, guļvieta un maršrutā nepieciešamais, sakrāmējot visu smagā mugursomā. Ar vezumu uz muguras dziļi kalnu takās, kur apkārt paveras elpu aizraujoši skati, pārņem nebeidzams miers. Vairāku dienu fizisks izaicinājums, kurā jāseko līdz resursu patēriņam un jāizstrādā stratēģija, lai varētu šīs dienas izdzīvot ar to, ko esi sev sagādājis, nodrošinot sevi ar pietiekamu ūdens un kaloriju daudzumu, ir ne tikai fizisks, bet arī emocionāls izaicinājums. Protams, dodoties pārgājienos caur pilsētām, vari piestāt veikalā un uzlabot savu garastāvokli ar saldējumu, kad esi nokaitināts un pārguris, taču tur neslēpjas pārgājienu māksla.  Šobrīd jūtos ērti nostaigāt 30 km distanci pa līdzenu virsmu tādās vietās, kādas ir, piemēram, Baltijas valstīs, taču tagad, dzīvojot Eiropas dienvidos, kalnos mērot 25 km ir liels izaicinājums.

Pacietīgums

Lai dotos garos distances pārgājienos, nav jābūt sportistam. Desmitiem kilometru garu pārgājienu var izsoļot jebkurš, kam ir laba veselība, brīvs laiks un vidēji laba fiziskā sagatavotība. Viens no galvenajiem izdošanās faktoriem sekmīgam garajam pārgājienam ir būt pietiekami atvērtam un elastīgam, lai spētu tikt galā ar visām dabas vai ķermeņa likstām. Kamēr tiek soļots maršruts, emocijas un sajūtas mainās ik uz soļa –  karsti, auksti, nogurums, aizkaitinājums, ēstgriba, slapja mugura, nokrišana un sasmērēšanās, bezspēks, kukaiņu kodumi, karsti saules stari, lietavas, vējš, uzberztas tulznas, ievainojumi, dusmas un prieka mirkļi no skaistiem skatiem pieder pie procesa. Tas izklausās kā apgrūtinājums, tomēr, kad tas notiek, katrs šķērslis ir pārvarams. Pat dedzīgākie pārgājienu cienītāji laiku pa laikam zaudē drosmi vai sabrūk. Lai trenētu izturību, ir nepieciešams laiks un prakse. Ar katru pārgājienu spēju noiet tālāk, uzkāpt augstāk un pievarēt sarežģītākus maršrutus.

Latvijas vācelīte

Pēdējos četrus gadus pārgājieni ir liela daļa no manas dzīves, jo vismaz vienu vai divas reizes nedēļā cenšos izrauties no pilsētas, lai izvestu sevi garākā pastaigā. Man ir uzlabojušās koncentrēšanās, plānošanas un stratēģijas prasmes, kuras izmantoju ikdienā. Esmu mierīgāka, pateicīgāka un pacietīgāka dienas gaitās, jo ķermenis un prāts vieglāk panes stresa situācijas. Man miers un laime slēpjas kustībā. Pēc vairāku gadu pārgājienu pieredzes esmu atlasījusi iecienītākos maršrutus Baltijā, ar kuriem vēlos padalīties, lai rodas idejas jauniem maršrutiem. 15 km distance ir labs attālums, ar kuru sākt, pēc tam jau ar laiku var kāpināt 20–30 km vienas dienas maršrutam. Ja dodies vairāku dienu pārgājienā, tad 20–25 km dienā būs pietiekami, lai vari paspēt atpūsties un izžāvēt zeķes (lai nenoberztu tulznas). Pastaigas no sākuma liksies nogurdinošas un garlaicīgas, taču jo garākas un grūtākas distances pievarēju, jo labāk jutos nākamajās dienās. Tev nav jāsāk ar 30 km distanci, bet regulāras pastaigas mainīgā vidē  noteikti uzlabos pašsajūtu. Iecienītākās vietas Latvijā, kur atgriezties un doties pārgājienos, ir Kurzemes ziemeļu meži, Baltijas jūras krasts, Usmas, Papes, Engures un Burtnieku ezers, Gaujas, Irbes, Abavas un Salacas upes krasti.

Mežtaka Baltijā

Varu godam atzīt, ka Baltijas Mežtakas maršruts ir ģeniāls un sastāv no pārsteidzoši skaistiem, kā arī izaicinošiem posmiem. Ja kāro brīvdienās izkustēties un esi gatavs izbraukt ciemos pie kaimiņiem, tad noteikti iesaku apskatīt savai gaumei iekārojamākos posmus. Kopējais maršruts caur Baltijas valstīm ved 2141 km garā distancē, kuras pievarēšanai vajadzētu pietikt ar trīs ar pusi mēnešiem, ja soļo katru dienu. Ja trūkst iedvesmas plānot pašam savu maršrutu, tad Mežtaka ir sadalīta 100 posmos, kurus izplānot vienas vai vairāku dienu pārgājienos. Iecienītākie posmi Lietuvā ir biezo mežu Dzūkijas Nacionālais parks, Žemaitijas etnogrāfiskais reģions un Nemunas upes posms starp Alītu un Pakoni. Lietuvas takas ved caur ciematiem, krāšņām ainavām, mežu masīviem, dabas un kultūras mantojumiem un vēsturiskiem apskates objektiem.

Baltijas ziemeļi

Igaunija ir bagāta ar pārgājienu takām un labiekārtotām nakšņošanas vietām – visērtāk pavadīt nakti pie dabas krūts ar savu telti, šūpuļtīklu ir ziemeļu kaimiņos. Iespaidīgākie un iecienītākie Mežtakas posmi ir Ziemeļigaunijas glinta daļa starp Toilu un Saku. Glints ir viens no Baltijā iespaidīgākajiem ģeoloģiskajiem veidojumiem, tas ir gigantisku iežu atsegumu komplekss. Somu līča krastā iepretim četriem nelieliem ciemiem – Ā, Sakas, Ontikas un Toilas – atrodas glints, tādēļ tas tiek saukts par Sakas–Ontikas–Toilas glintu. Tas ir tikai viens no Igaunijas pārgājienu trumpjiem, kurus var apskatīt kaimiņu ziemeļu piekrastē, aizsoļojot līdz pat pašai Tallinai.

Mozunda arhipleāgs

Ja ar to vēl nav gana, nedaudz tuvāk Latvijai, ērti no Pērnavas var nokļūt Monzunda arhipelagā Sāmsalā. Ezeri, purvi, stāvkrasti un vēja brāzmas salām piešķir savu raksturu. Tā ir lieliska vieta, kur nesteidzīgi apskatīt skaistos dabas skatus, kas krietni atšķiras no sauszemes ainavām. Uz Harilaidas pussalas izveidotā taka ved uz Kīpsāres bāku. Ejot pa Elda-Soegininas pārgājienu taku, pavasaros var satikt roņus. Aizraujošs ir gājiens uz Vilsandi salu, kas ir tikai 9 kvadrātkilometrus liela. Sāmsalu un tās kaimiņu salas iesaku apmeklēt uz vairākām dienām, lai iepazītu mazos ciematus, purvu laipas un klinšainos krastus.

Priekā par kustību!

Šīs ir manas iecienītākās vietas Baltijā, kuras vienmēr iesaku citiem ceļotājiem no visas pasaules, kuri meklē pārgājienu takas Eiropas ziemeļos. Kustība manā dzīvē ir galvenais laimes avots. Staigāt, skriet, lekt, dejot vai peldēt cenšos katru dienu, arī pēc daudzām nosēdētām stundām pie datora izkustos savas veselības labad. Visvairāk savu brīvo laiku pavadu pārgājienos, kā arī meklējot jaunas kalnu takas un fiziskus izaicinājumus. Pēdējos gados esmu iepazinusies ar Karpatu, Urālu, Alpu, Pireneju un citiem kalnu masīviem, par kuriem stāstīšu nākamajā rakstā.