Alpīniste – audiologopēde
"Es nevarētu sevi saukt par veiksminieci. Protams, tagad atskatoties, liekas, ka nav ko vainot bērnību vai vecākus, vai vidi, bet es domāju, ka man ir bērnībā mazliet trūcis atbalsta. Es jutos mazliet apmaldījusies bērnībā. Vienlaikus es nevarētu teikt, ka man veicās visādos jautājumos, bet es arī nevarētu teikt, ka man bija traģiska bērnībā. Gan labais, gan sliktais bija līdzsvarā," stāstīja Kristīne.
Pēc profesijas viņa ir audiologopēde, ko izvēlējās apgūt tāpēc, ka bērnībā viņas tētis bija smagi slims.
"Es nesapratu, kas viņam kaiš, un es gribēju izzināt šo jautājumu – kāpēc viņš ir paralizēts, kāpēc nerunā. Tieši šī nerunāšana man izraisīja vislielākos jautājumus, jo cilvēks it kā bija blakus, bet viņš nerunāja. Šī profesijas izvēle ir tieši saistīta ar runu, ar runas traucējumiem, un mana aizraušanās bija tieši klīniskā logopēdija, kur strādā ar cilvēkiem, kas pēc insultiem ir ieguvuši afāzijas un kaut kādus runas traucējumus," stāstīja Kristīne.
Pēc augstskolas pabeigšanas viņa beidzot pilnībā izprata to, kas ar viņas tēti ir noticis, un tajā brīdī šī joma kļuva mazāk interesanta.
"Es sapratu, ka tas nav man. Es esmu alpīniste, šobrīd arī diezgan daudz rakstu. Protams, man ir blakus darbiņš, kad esmu Latvijā, es strādāju ārsta praksē nepilnu slodzi, protams, bet, jā, pamata darbs ir saistīts ar kalniem," norādīja Kristīne.
Veiksmei jāgatavojas
"Es nespēju nodefinēt veiksmi. Es par šo ļoti daudz esmu domājusi, jo varētu likties, ka veiksme piemeklē tikai dažus cilvēkus, bet es esmu par to, ka veiksme var piemeklēt visus, ja vien tai gatavojas. Esmu jau vairākas reizes teikusi, bet, manuprāt, svarīgākais ir gatavoties veiksmei. Negaidīt, kad nokritīs no gaisa, bet tajā brīdī, kad pasaule tev dos kaut ko, lai tu esi gatavs to paņemt. Tā būs tava veiksme," vērtēja Kristīne.
Viņas dzīvē par gatavošanos veiksmei varētu saukt visu to, kas notika ar viņu līdz brīdim, kad viņa kļuva par alpīnisti.
"Par to gatavošanos es domāju, ka tas notiek visu laiku. Es visu laiku, arī tagad, ar katru virsotni gatavojos kaut kam vēl vairāk, jo, manuprāt, visas šīs virsotnes un kaut kādi nelielie sasniegumi ir kā pakāpieni, ar kuriem es gatavojos veiksmei, jo zinu, ka mani priekšā gaida kaut kas vēl aizraujošāks, kaut kas vēl labāks," vērtēja alpīniste.
Lai gan patiesībā pirmo reizi, kas ir alpīnisms, Kristīne apjauta tad, kad iepazinās ar savu vīru, un tas viņai šķita kaut kas ārkārtīgi nepatīkams un nesaprotams – kā cilvēki vispār grib kaut ko tādu darīt? Tas šķita sarežģīti, grūti, prasīja lielu piespiešanos.
"Patiesībā mana pirmā neveiksme, ko es varu nosaukt, bija, kad visa [alpīnistu] grupa gāja uz virsotni, bet man pateica, ka tev ir jāpaliek lejā, jo tu esi fiziski vāja. Tas, protams, jebkuram cilvēkam ir [pārdzīvojums] – "Kā? Tagad visi citi iet, bet es palikšu lejā?" Protams, es to dienu tāpat pavadīju kalnos, bet es negāju uz virsotni, un tas tiešām bija sāpīgi. Bija sāpīgi apjaust, ka tu savā ziņā esi ne tik labs vai veiksmīgs kā citi. Bet šī apjausma dod stimulu, ka tu vari kaut ko darīt, lai nokļūtu tur, kur šobrīd ir citi," uzsvēra Kristīne.
Šobrīd viņa ļoti labi apzinās un saprot, kāpēc toreiz tika pieņemts tāds lēmums, jo kalnos nevar vienkārši paļauties uz veiksmi un cerēt, ka visa grupa tiks līdz virsotnei – tie, kas nav pietiekami sagatavojušies, var ne tikai kavēt, bet pat apdraudēt citus.
"Tieši tādēļ, ka es nebiju pietiekami sagatavojusies, pietiekami spēcīga, no tā arī izriet, ka, iespējams, tā veiksme nepienāktu un varbūt pat notiktu kaut kas daudz sliktāks. Jā, es pieņemu, ka tā bija labākā izvēle tajā brīdī," atzina Kristīne.
Lietas, ko neatcerēties
Veiksme alpīnistam ir ne tikai virsotnes sasniegšana, bet arī veiksmīga nokāpšana lejā, jo negadījumu statistiski vairāk notiek, tieši kāpjot lejā.
"Virsotne ir tikai pusceļš, vienmēr jāatceras, ka būs jānokļūst arī lejā. Es domāju, ka tā ir ikvienā jomā. Tu nevari visu laiku būt veiksmīgs un sēdēt virsotnē, priecāties par sevi un par savu veiksmi. Ir ļoti labi nokāpt lejā, pārkārtot savas domas un paraudzīties, kas vēl ir tā virsotne, joma vai projekts, ko es varētu šobrīd sasniegt, kas radītu man gandarījumu. Jo tas gandarījums par virsotni neilgst ilgi, tas ir viens brīdis. Tu esi uzkāpis, nokāpis un meklē nākamo impulsu, iedvesmu vai virsotni," vērtēja Kristīne.
Kristīne atzina, ka arī viņas pieredzē ir situācijas, kuras atcerēties negribas, kuras ir vēlme aizēnot ar domām par virsotni, bet šad un tad tās sanāk pārcilāt no jauna.
"Man ir lietas, ko es negribu atcerēties, jo tad man pēc tam ir grūti atkal saņemties kāpt uz virsotni vai grūti saņemties izdarīt kaut kādas lietas, kas būtu nepieciešamas. Piemēram, kaut vai mans slavenais lēciens ar virvi [no ēkas 10. stāva], kad virve pārtrūka. Ja es to visu laiku atcerētos, es nekad nespētu kāpt pa kilometrīgām klinšu sienām. Es esmu ļoti priecīga, ka es tajā kritiena brīdī zaudēju samaņu un neatceros īsti tās sāpes, kādas man bija, kad es piezemējos. Es atceros tikai pēc tam to procesu un domāju, ka tas ir ļoti svētīgi, ka mēs neatceramies sliktās pieredzes," stāstīja Kristīne.
Iekšējā cīņa
Kalnos un klintīs Kristīne kāpj kopā ar vīru Kristapu. Lai gan strīdiem vai diskusijām, tāpat kā liekiem uzmundrinājumiem, kalnos laika nav, būšana bīstamās situācijās divatā var būt visai izaicinoša. Īpaši tad, kad saproti – ja kaut kas atgadīsies, pazudīsim mēs abi. Tādi brīži, kad liela bīstamība mijas ar iekšējo cīņu nepadoties un iet uz priekšu, ir bieži.
"Visbiežāk šo cīņu vienmēr izteikti atceros, stāstot par Omānas kilometrīgo sienu. Tā tiešām ir kilometru augsta, stāva. Ja cilvēki var iedomāties trīs televīzijas apraides torņus sakrautus vienu virs otra, tā ir arī tieši tikpat stāva. Naktī tu pieej pie sienas un līdz ar saules stariem sāc kāpt. Kad pieej pie sienas un paskaties uz augšu, tu nevari redzēt, kur tā beidzas. Tur nav ūdens, visu ūdeni un visu pārtiku, kuras ir ļoti maz, tu nes līdzi – tikai to, kas ir nepieciešams izdzīvošanai," stāstīja Kristīne.
Bīstamību kāpšana šajā klintī rada tas, ka tā nav monolīta – tā mēdz brukt un vietām būt tik irdena, ka nav, kur pietiekami labi ievietot drošības stiprinājumu.
"Lai sevi drošinātu, tev ir jāliek iekšā ekipējums, un pēc tam kādam tas ir jāņem ārā. Šī ekipējuma likšana vai kāpšana nav vienkārša vai droša jau pati par sevi. Tas ir kā kāpt pa ķieģeļu sienu. Kā tu ķeries pie ķieģeļa, kāds no tiem var vienkārši izkrist ārā. Tieši tā arī notiek šajā maršrutā. Visu laiku, visu dienu tu esi uz balansēšanas robežas. Pie tam ir nežēlīgi karsts, gribas dzert, viss asiņo, jo uz pirkstu spilventiņiem nav vairs ādas. Kāpjot ir mirkļi, kad es stāvu [tā sauktajā] stacijā un saprotu, ka tā nav ļoti droša. Es stāvu viena, jo Kristaps ir aizkāpis tālāk, izdodu virvi un raudu, jo saprotu, ka, ja kaut kas notiks, mēs vienkārši… Mēs abi skaisti lidosim. Tās ir klusinātas emocijas, tu esi atdevies jau dzīvei, bet ne padevies," stāstīja Kristīne.
Būt sievietei alpīnistei
Visiem dzīvē pienāk brīži, kad ir jāpiespiež sevi, bet alpīnismā viss, lai ko tu darītu, nav vienkārši, un alpīnistam sevi jāpiespiež gandrīz vai katrā darbībā.
"Tas nav visiem. Es runāju tieši par šo sarežģīto un augstkalnu alpīnismu, kas nav tāds baudas alpīnisms, tas ir ļoti smags un izaicinošs alpīnisms," atzina Kristīne.
Līdz ar to, no vienas puses, nav brīnums, ka Kristīni daudzi mēģinājuši no šīs nodarbošanās atrunāt, bet viņa atklāja, ka reizēm tas darīts arī vienkārši tādēļ, ka viņa ir sieviete.
"Vispār sajūta atrasties Latvijā tādā pozīcijā, ka tu esi sieviete un alpīniste, ir interesanta, jo cilvēku priekšstati ir dažādi. Atrunā drīzāk ar to, ka "sievietei nevajadzētu nest tik smagas somas" vai "tas ir tik smagi, varbūt sievietei vajadzētu nodarboties ar kaut ko jēdzīgāku". Iespējams, arī mani vecāki, konkrēti mamma, joprojām tā arī uzskata, ka es nodarbojos ar kaut ko, un viņa nesaprot – ar ko," atzina Kristīne.
Vienlaikus apkārtējo viedokļi viņu īpaši neuztrauc, ņemot vērā, ka tos nomāc spēcīgās alkas pēc jaunām virsotnēm – nekas cits dzīvē tādas alkas un prieku viņai sagādāt nespēj.
"Lai gan, protams, jebkurš izauklēts projekts – tas arī dod prieku, bet tas nav tik koncentrēti, tās ir vairāk izstieptas sajūtas, kad tu jūties labi, patīkami un ir prieks par sevi, bet tik koncentrēti, kā ir prieks par virsotni vai prieks par būšanu kalnos, – nē, man šķiet, par to nekas dzīvē man personīgi nesniedz lielāku prieku," uzsvēra Kristīne.
