Uzauga kā centra bērns
Reinis atklāja, ka vienmēr ir bijis Rīgas centra bērns. Viņš uzauga Valdemāra ielā, un viņa ģimenei arī nebija lauku, uz kurieni izrauties.
"Jā, es biju, it īpaši tagad, kad medijos var lasīt par "Origo" bērniem, varbūt ne gluži "Origo" bērns, bet tas, kas ietilpst tādā kategorijā kā centra bērns. Bija forši Rīgā augt, man ļoti patika, bet mums, draugu kompānijai, ļoti agri sanāca pieslēgties alkoholam. Liekas, ka tas centrā vienkārši bija normāli," stāstīja Reinis.
Reinim bija vien 12 gadi, kad viņa klases vecāki tika sasaukti skolā uz sapulci, kurā spriest par to, ko iesākt ar bērnu alkoholismu.
"12 gadi bija baigi agrais vecums. Mums pat bija sistēma. Man deva pusdienu naudu reizi nedēļā, bet manam čomam pusdienu naudu deva reizi dienā.
Dienā, kad man iedeva pusdienu naudu nedēļai, mēs "svinējām" ar "bonīti" (stiprs alkoholisks dzēriens – red.). Savukārt manam čomam deva pusdienu naudu katru dienu, un par to naudu mēs pirkām "dvuļas" (alus divu litru pudelē – red.)," stāstīja Reinis.
Šobrīd, atskatoties atpakaļ, Reinis labi apzinās, ka bija tikai bērns, taču tobrīd ar draugiem viņiem pašiem šķitis, ka ir jau pietiekami pieauguši un tas ir normāli.
"Mēs šausmīgi daudz tusējām. Neviens tā īsti mūs nepieskatīja. Skolā ar atzīmēm, cik nu vajadzēja, tikām galā, jo četrinieku jau nav grūti dabūt. Kaut kad bija arī vasaras darbi, bet beigās izrādījās, ka vasaras darbi ir vēl jautrāki kā skola kopumā," stāstīja Reinis.
Vidusskolas gadi bārā
14–15 gadu vecumā Reinis ar ģimeni pārvācās uz Ventspili, bet izrādījās, ka tur situācija ar jauniešu alkoholismu nemaz nav labāka.
"Es aizgāju uz citu skolu, jauni klasesbiedri, bet izrādās, ka notiek viss tas pats. Es vēl tikai atvedu to Rīgas esenci. Mani Rīgas draugi atbrauca uz Ventspili, pēc tam Ventspils draugi atbrauca uz Rīgu. Tagad, atskatoties atpakaļ, liekas nenormāli," atzina Reinis.
Ar šī brīža acīm viņš brīnās, kā tajā vecumā nenonāca kolonijā vai kādā audzināšanas iestādē, bet acīmredzot liktenis viņu pasargāja, sprieda Reinis.
Vienlaikus, ņemot vērā, ka savu laiku Reinis ļoti daudz pavadīja uz ielām, viņš daudz ātrāk pieauga un saprata, ka katrai viņa izvēlei ir sekas. Viņš jau ļoti agri, aptuveni 14 gados, sāka strādāt. Protams, naudu vajadzēja galvenokārt izklaidei.
"Tā tā dzīve veidojās, līdz man bija 18 gadi. Tad vasarā bija periods, kad pa dienu strādāju "stroikā" (būvniecībā – red.), pēc tam aizskrēju mājās ieiet dušā un braucu uz nakts maiņu bārā. Bārā es gan strādāju, gan, kā jau bāra dzīvē – arī tusiņš notiek. Visi čomi brauca arī pie manis tusēt. Tas jau bija 18 gados," stāstīja Reinis.
Vidusskolas pēdējā gadā pēc nakts maiņām bārā Reinis mēdza pa taisno ar mašīnu braukt uz skolu. Noparkojies pie skolas, viņš pāris stundas pagulēja un tad gāja uz stundām.
Pagrieziena punkts
"Kaut kā tā es dzīvoju, un tad gan notika kaut kas interesants. Baigi detaļās es nevēlos iet iekšā, bet daudzi noteikti ir redzējuši seriālu "Peaky Blinders" ("Birmingemas banda"). Tur bija tāds citāts, ka pēc sastapšanās ar nāvi viss pārējais ir bonuss. Tev tā kā viss beidzas, un tagad tu esi tādā kā papildlaikā," stāstīja Reinis.
Redzot, ka dzīve strauji virzās lejup, Reinis sāka apzināties savu situāciju un domāt, ko šajā papildlaikā vēlas darīt un sasniegt.
"Man vienmēr ir patikušas mašīnas, un es nolēmu, ka tai visai bāra lietai un "stroikām" ir jāliek miers. Nonācu vietā, kurā būvē sporta mašīnas.
Aizgāju praktizēties. Gāju uz skolu, mācījos un pēc stundām braucu būvēt, skrūvēt sporta mašīnas. Tajā brīdī arī drifts lēnām kļuva populārs," stāstīja Reinis.
Tajā brīdī viņš nonāca pareizajā vietā un laikā. Reinis sāka komunicēt ar klientiem, kuru sporta mašīnas remontēja, un iemācījās, ka, lai varētu braukt ar tāda veida mašīnām, ir jānodarbojas ar uzņēmējdarbību, jo citādi to atļauties vienkārši nav iespējams.
"Pavisam neilgi pēc tam es beidzu mehāniķa gaitas un nonācu jau tādā, gribētos teikt, apzinātākā vecumā, briedumā, darba tirgū un biznesa tirgū. Tad, kad šo sāku apzināties, kaut kāda nauda dzīvē sāka parādīties, es nopirku pirmo drifta mašīnu un sāku savas gaitas autosportā," stāstīja Reinis.
Īstie cilvēki blakus palīdzēja viņam gan izsisties biznesa vidē un autosportā, gan apzināties, ka autosports ar alkohola lietošanu nav savienojams. Jau piecus gadus Reinis vispār nav lietojis alkoholu un šo gadu laikā guvis lielus sasniegumus.
Autosports – tāda pati atkarība kā jebkura cita
Reiņa izaugsme autosportā bija ļoti strauja. Pāris gadu laikā viņš nonāca līdz PRO klasei un startēja pat Eiropas čempionāta posmā.
"Man liekas, ka autosportu ir ļoti viegli maskēt kā atkarību. Tas jau ir autosports, es jau ar to profesionāli nodarbojos, it īpaši ar partneriem un influencēšanu (sociālo tīklu satura veidošanu – red.), es jau ar to naudu pelnu. Bet tā ir tāda pati atkarība kā jebkura cita.
Tas ir adrenalīns. Tā ir deva. Tā ir slima vajadzība. Nē, ja tu esi tiešām sirdī autosportists, tad viss ir kārtībā, ir daudz tādu piemēru, un tur nav nekā slikta, bet beigās nonāc līdz tam, ka to dari vienkārši tāpēc, ka vajag adrenalīnu," stāstīja Reinis.
Adrenalīnu, ko var piedzīvot autosportā, nevar salīdzināt ne ar ko citu reālajā dzīvē. Tas rada neapturamu vēlmi pēc ātruma un savu spēju nepārtrauktas izaicināšanas.
"Viss Eiropas čempionāta posma pasākums bija savā ziņā tāds necilvēcīgs adrenalīns, jo tu dari, tu esi profesionāls sportists, visa publicitāte un viss notiek, bet pēc tā "vīkenda" (nedēļas nogales – red.), no vienas puses, tu esi it kā uzlādēts, gribi vēl, tev ir tā garša dzīvot, bet tajā pašā laikā es to tulkoju gluži tāpat kā problēmu ar alkoholu. Tu nevari apstāties," stāstīja Reinis.
Jāklausās iekšējā balsī
Sākot braukt driftā, Reinis bija tikko apprecējies. Tagad viņam ir jau divi bērni, un savu ģimeni viņš ārkārtīgi mīl. Iespējams, tieši tā ir balss pakausī, kas viņu mudina tomēr apstāties, pirms nav par vēlu. Pirmo reizi to viņš izjuta šī gada pirmajā sacensību posmā Igaunijā.
Par spīti iekšējai priekšnojautai, Reinis turpināja piedalīties sacensībās, ar sadarbības partneriem vienojoties, ka vairs nesacentīsies profesionālā līmenī, bet turpinās veidot reklāmas un publicitātes vajadzībām nepieciešamo saturu.
Tomēr jau otrajā sezonas posmā Reinis piedzīvoja avāriju. Par laimi, viņš to pārdzīvoja salīdzinoši viegli, taču plecam vēl priekšā operācija. Daudz smagāk gan ir emocionāli, zinot, ka jau pirms tam bija sajūta, ka kaut kas nav kārtībā un autosportam ir jāliek punkts.
"Kāpēc tas notika? Nezinu, jāpievēršas un jāsakārto citas lietas dzīvē. Varbūt biju par dziļu atkarībā. Nevarēju apstāties.
Negribētos teikt tādas klišejas, ka vairāk laika ar ģimeni jāpavada, bet bērni aug, tas ir fakts. Autosports ļoti daudz paņem no tevis – visu tavu laiku, budžetu, nervus. Galu galā, kad ir tāda avārija, tu atkal dabū padomāt par dzīves vērtībām. Kopš 18 gadu vecuma gandrīz 10 gadi pagājuši, man tagad ir 27. Laiks ir bijis ļoti produktīvs, bet vai es visu laiku esmu devies pareizā virzienā, vai tomēr ļāvies, ka atkal notikumi ņem virsroku?" sprieda Reinis.
Šobrīd Reinis jau trešo reizi uzsācis jurisprudences studijas. Vai šoreiz mācības izdosies pabeigt, viņš nezina, taču raugās uz tām optimistiski.
"Es nezinu, ko tālāk, ja godīgi. Es publiski izziņoju, ka ņemu pauzi no autosporta uz šo gadu un nākamo. Man viennozīmīgi ir jāpadara kaut kas cits dzīvē, man ir jāturpina klausīt sava iekšējā balss. Jurisprudence mani neliek mierā. Es nezinu, ko darīt tālāk, bet es zinu, ko nedarīt. Līdz ar to pēc izslēgšanas metodes šobrīd ir diezgan viegli secināt – nebrauc autosportā un skaties, ko citu vari mēģināt darīt," stāstīja Reinis.
