Ar Žiūraiti sarunājās Latvijas Radio žurnālists Rihards Plūme.

Pamatā – izpratne, ko nozīmē Krievijas okupācija

Rihards Plūme: Es sociālajā vietnē "X" pie tava profila redzēju trīs karodziņus – ASV, Lietuvas un Ukrainas karogu. Tādēļ man uzreiz ir tiešs jautājums – vai tu esi amerikāniete, lietuviete vai ukrainiete?

Rima Žiūraitis: Tehniski runājot, es esmu lietuviešu izcelsmes amerikāniete, lai gan mana vecvecmamma bija dzimusi Ukrainā, Dnipro. Tātad kaut kur cirkulē arī ukraiņu asinis. Tātad laikam no visa pa gabaliņam, bet esmu ASV pilsone ar lietuviešu saknēm, jā.

Tātad tu piedzimi ASV?

Patiesībā – nē, es piedzimu Berlīnē, bet uzaugu ASV. Es esmu visur (smejas).

Runājot par Lietuvu, tu droši vien vari lepoties, ka šī valsts, Latvijas kaimiņi, Ukrainai daudz palīdz?

Jā, esmu ļoti lepna. Tas ir lieliski – būt līderiem, palīdzot Ukrainai aizsardzībā un ar visu citu. Lietuva tiešām ir ļoti labs Ukrainas draugs, un tam pamatā ir izpratne par to, kāda ir Krievijas okupācija. Es domāju, ka Lietuva to uztver nopietni un saprot, ka Ukrainai ir nepieciešama visa palīdzība, ko tai var sniegt, un, jā, esmu ārkārtīgi lepna.  

Un, ņemot vērā to, ka esi arī amerikāniete, man noteikti ir jāpaprasa arī tas, ko tu domā par to, kas šobrīd notiek ASV Kongresā. Ko tu domā par to, ka politiķi tur joprojām cenšas atrisināt politiskās problēmas un tas notiek jau daudzas nedēļas un mēnešus, bet aizvien nav rezultātu. Kā tu skaties uz visu šo procesu?

Atklāti sakot, kā amerikānietei man ir kauns par republikāņu partijas uzvedību. Ir grūti uz to skatīties, īpaši vēl ar komentāriem, kurus "Twitter" (tagad ­ "X") saņemu. Es domāju, ka daudz no tā, kas notiek Kongresā, ir balstīts ignorancē un arī nespējā saprast, ka, ja Ukrainai nepalīdzēs ar visu, ko tai vajag, un nedod Dievs notiks ļaunākais, Krievija neapstāsies Ukrainā. Tā centīsies paņemt pārējo Eiropu. Es domāju, ka ir nepareizi nenovērtēt Krieviju un Kongresa locekļiem ir bezatbildīgi izlikties akliem pret Ukrainu un mēģināt izmantot attaisnojumus, piemēram, tādus kā "Amerika pirmajā vietā", kad viņi nemaz Ameriku nelika pirmajā vietā vēl pirms kara. Ir ļoti grūti skatīties uz to. Mēs vienmēr esam cīnījušies pret komunismu un tiem, kas cenšas atņemt citiem brīvību. Tas ir tas, ko ASV dara. Un redzot, ka Kongresa locekļiem ir šie dīvainie viedokļi, un to, ka viņi uzgriež muguru cīņai pret brīvību un demokrātiju, tas ir nepareizi. Šķiet, ka es teju vai dzīvoju alternatīvā Visumā.

Ņemot vērā, ka tuvojas ASV prezidenta vēlēšanas, ko tu domā par abiem potenciālajiem prezidenta kandidātiem?

Ja es varu būt pilnīgi atklāta, tad neviens no viņiem nav lielisks. Es domāju, ka viens ir acīmredzami sliktāks par otru. Es nebalsotu par Donaldu Trampu, tas ir mans personīgais viedoklis. Jo es nedomāju, ka viņš saprot, cik nopietni ir tas, ko Krievija dara, vai viņam vienkārši ir vienalga. Un man tā ir problēma. Diemžēl tā ir vēl viena situācija, kurā jāizvēlas starp mazāko ļaunumu, un šobrīd ir grūts laiks, kad būt amerikānietei. Joprojām esmu ļoti lepna būt amerikāniete, esmu lepna ar savu valsti un esmu lepna par tiem ideāliem, par ko tā iestājusies, bet es vienkārši nesaprotu, kas ar to tagad notiek.

Runājot par Ukrainu, kurā Ukrainas daļā tu dzīvo?

Pašreiz esmu austrumos, bet es bieži pārvietojos, jo, ja es mācu, tad es došos tur, kur vien būs nepieciešams mācīt taktisko medicīnu vai palīdzēt citiem instruktoriem. Bet pašlaik esmu valsts austrumu daļā.

"Ir pareizi cīnīties par citu brīvību un demokrātiju"

Kā un kāpēc izlēmi doties uz Ukrainu? Es pieņemu, ka tas ir kaut kā saistīts ar to, ka tev ir saikne ar Lietuvu un arī nedaudz ar Ukrainu?

Tas viss ir daļa no tā. Daļa no tā ir paaudžu trauma. Mana vecmamma ir Otrā pasaules kara bēgle, un es uzaugu, klausoties stāstus par to. Esmu pēc izglītības politikas zinātniece, un savus darbus esmu rakstījusi par Krievijas imperiālismu un Lietuvas brīvības cīņu. Bet arī kā amerikānietei ir pareizi cīnīties par citu brīvību un viņu demokrātiju. Katrai valstij ir tiesības netikt ieņemtai un tiesības uz to, lai kāds neatņemtu zemi kādam citam, kam tā nepieder. Man tas visu identitāšu kopums, esot lietuvietei un esot arī amerikānietei, un darot to, kas ir pareizi. Visas tās lietas veidoja manu lēmumu sākt strādāt, pirmkārt, vedot iekšā humāno un neletālo militāro palīdzību. To es darīju pirmo pusotru gadu, un tad pievērsos medicīnas studijām.

Cik ilgi esi bijusi Ukrainā kopš 2022. gada?

Es sāku braukt 2022. gada septembrī, biju Harkivā pretuzbrukuma laikā. Toreiz braukāju iekšā un ārā, tā līdz pērnā gada februārim. Tad iebraucu un būtībā kopš tā laika esmu šeit pastāvīgi. Pagājušajā gadā esmu bijusi mājās tikai divas reizes.

Sāka ar neletālās militārās palīdzības piegādi Ukrainai

Teici, ka pirmajos mēnešos piegādāji palīdzību Ukrainā, varbūt vari pastāstīt, kā tas bija, kur devies, kāda veida palīdzība tā bija?

Jā, noteikti! Tātad pārsvarā tā bija neletālā militārā palīdzība, kuru mēs piegādājām kā "Blue-Yellow USA", es biju "Blue-Yellow USA" vadītāja. Mēs būtībā braucām visur, mēs palīdzējām daudz vienībām, esmu bijusi frontē daudzreiz. Mēs parasti bijām austrumos un dienvidos, Hersonā, Izjumā, Slovjanskā, Kramatorskā, Harkivā arī. Mēs nebijām diskriminējoši (smejas), mēs bijām visur frontē. Palīdzējām daudz vienībām. Un "Blue-Yellow USA" turpina to darīt pat tad, kad aizgāju. Viņi joprojām dara daudz, notiek līdzekļu vākšanas kampaņas, un viņi ir aktīvi.

Vai esi satikusi daudz amerikāņu Ukrainā?

Jā, esmu dažus satikusi. Lielākā daļa no viņiem ir karavīri, daži arī nevalstiskajās organizācijās. Bet visi ir ļoti labi cilvēki, kas ir ļoti koncentrējušies uz to, lai palīdzētu Ukrainai uzvarēt.

Ko tavi draugi un radi domā par to, ka esi Ukrainā?

Protams, viņi uztraucas, kā to darītu jebkurš. Bet viņi arī zina, ka tā ir pareizā lieta, kas man jādara, un viņi saprot, kādēļ to daru, bet dabiski, ka viņi satraucas. Bet viņi piekrīt, ka cīnīties par Ukrainu ir pareizi.

"Labākā lieta – turpināt stāstīt, par to, kas šeit notiek"

Atgriežoties nedaudz atpakaļ pie ASV, nereti tagad tiek piesaukts nogurums no kara, vai tu redzi to arī ASV sabiedrībā? Vai tā kļūst par arvien lielāku problēmu, vēlēšanām tuvojoties?

Es domāju, ka nogurums no kara diemžēl ir bijusi problēma jau kādu laiku. Es joprojām ticu, ka lielākā daļa sabiedrības ASV atbalsta palīdzības sniegšanu Ukrainai. Kas ir labi, bet acīmredzot, tas nogurdina. Un mēs esam jau trešajā gadā kopš pilna mēroga iebrukuma, bet realitātē tie jau ir desmit gadi kara un ir dabiski, ka cilvēki nogurst un ka tas sāk nogurdināt cilvēkus. Labākā lieta, ko varam darīt, ir turpināt stāstīt par to, kas šeit notiek. Vakar bija apšaudes Sumos. Mums tas ir jāuztur cilvēku uzmanības augšgalā, jo "mainstream" mediji jau ir palikuši pārāk klusi par lielāko daļu norišu. Tas ir atkarīgs no mums, ar "X", "Instagram" un visām šīm lietām, lai turpinātu izplatīt šīs ziņas un padarīt tās plaši redzamas, lai parādītu, ka karš turpinās un joprojām ir nepieciešams daudz palīdzības.

Tu esi diezgan aktīva sociālajā vietnē "X". Kādas atsauksmes tu saņem, par ko cilvēki tur runā?

Tas ir 50 pret 50. Protams, es iegūstu daudz troļļu un botu, kas raksta drausmīgas lietas, bet, ja esi tik redzams, tad diemžēl tev būs šādi komentāri. Un tas, kas mani šokē, ir tas, cik daudz ir ignorances un cik gatavi viņi ir ticēt tam, ko viņi lasa internetā, kas ir propaganda.

Nepieciešamība cīnīties ar dezinformāciju joprojām ir ļoti īsta, īpaši internetā. Ir daudz cilvēku, kas ir proukrainiski noskaņoti cilvēki, kas "X" to dara katru dienu. Un es domāju, ka tas ir ārkārtīgi nozīmīgi. Un tad no otras puses ir daudz amerikāņu, kas ir ļoti atbalstoši. Es pastāvīgi dalos ar to, ka esmu amerikāniete, kas sniedz palīdzību Ukrainā, un ticu, ka tas ir pareizi, īpaši kā amerikānietei. Līdz ar to es saņemu atbalstošus komentārus no citiem amerikāņiem, bet tajā pašā laikā arī saņemu komentārus no "MAGA" (Donalda Trampa kampaņas lozungs ASV prezidenta vēlēšanām "Padarīsim Ameriku atkal diženu" jeb angļu valodā "Make America great again") cilvēkiem vai citiem, kas man norāda, ka esmu slikts cilvēks, ka viss, ko daru, ir palīdzība nacistiem. Kas ir absurdi, jo Ukrainas prezidents ir ebrejs, tā kā… lai nu paliek… Esmu droša, ka esat redzējis to neprātu "X". Es vienkārši ignorēju šos tvītus, jo es zinu, ka tie nenāk no racionālām domām. Tātad, es teiktu, ka ir 50 pret 50. 50 par atbalstu un 50 diemžēl ir skaļās balsis. 

Tas bija, ja nemaldos kāds Ukrainas politiķis, kurš teica, – pat ja esam nacisti, fašisti vai vēl kas, Krievijai mūs jāliek mierā un pašiem ukraiņiem ir jālemj par to, vai viņi grib savā zemē tādi būt vai ne.

(Smejas) Jā, ziniet, problēma ir loģikā vai tās trūkumā, ko Krievija izmanto savā dīvainajā propagandā. Un daļa no tās ir vienkārši smieklīga dažos veidos. Bet problēma ir tā, ka tur ir cilvēki, to uztver nopietni, kas nesaprot vēsturi, nepēta un nelasa. Un tad saka: ak Dievs, tā noteikti ir taisnība. Man vislabāk patīk tas, ka amerikāņi saka: mēs dzirdējām, ka Ukrainā ir pilns ar nacistiem. Un es domāju: labi, parunājiet ar mani par neonacistiem, kas ir ASV, vai jūs kļūsiet nikni arī par viņiem, vai tas ir tikai tāpēc, ka tā ir Ukraina? Es cenšos cīnīties ar loģiku pret loģiku (smejas).

Taktiskās medicīnas mācīšana mainījusi dzīvi

Pievēršoties tavam darbam Ukrainā, pastāsti, lūdzu, ko tieši Ukrainā dari? Saprotu, ka tas saistīts ar medicīnu.

Jā, pašreiz esmu sertificēta mediķe, palīdzu mācīt taktisko medicīnu, un tas ir tas, ko pašreiz daru Ukrainā.

Ko tu darīji ASV? Vai tev ir kāda medicīnas izglītība, vai strādāji kādā citā profesijā?

Es strādāju citā profesijā. Visus savus sertifikātus un apmācības esmu ieguvusi Ukrainā. Es strādāju diezgan citādā nozarē, kā liela daļa cilvēku. Es tolaik strādāju privāto finanšu sfērā. 

Kādēļ izvēlējies tieši šo medicīnas fronti, ja tā var teikt?

Ukrainā nav pietiekami daudz mediķu. Nav. Es zināju, ka tas ir kaut kas tāds, ko varu darīt. Es zināju, ka varu to darīt ar pareizo izglītību, un man ir paveicies, ka man ir lieliski instruktori un skolotāji, kas mani ir mācījuši, un esmu strādājusi ļoti, ļoti smagi. Noteikti esmu pavadījusi neskaitāmas stundas, strādājot, cik labi vien spēju. Tāpat kā liela daļa manu draugu šeit, kuri arī kļuva par mediķiem, – ir daudz mediķu, kas nav sākuši ar šo profesiju, bet ir saņēmuši tās pašas apmācības un tos pašus sertifikātus. Tas ir karš, tu dari to, kas tev jādara, lai palīdzētu, cik vien iespējams.

Cik ilgs laiks pagāja, lai iegūtu šos sertifikātus?

Tie bija astoņi mēneši.

Kad sāki?

Es sāku pērn septembrī.

Tātad, cik ilgi jau apmāci citus?

Es teiktu, tie ir aptuveni septiņi mēneši. Es sāku mācīt komandā pērn decembrī.

Vai vari aprakstīt savu dienu, kā tā sākas, kā beidzas, cik aizņemta tā ir? Pieļauju, ka katra diena ir citāda. 

Jā, būtībā katra diena ir citāda. Kad nemācu, koordinēju loģistiku, palīdzu nogādāt dažādas lietas cilvēkiem uz fronti. Atbildu uz e-pastiem, atbildu uz jautājumiem, darbojos "X". Es daudz mācu un daru to ar taktiskās medicīnas kursiem. Tā ir aizraušanās, un es to ļoti izbaudu. Mums ir nepieciešams apmācīt vairāk cilvēku taktiskajā medicīnā, īpaši karavīrus. Mēs cenšamies, un man ir labi draugi, ar kuriem kopā strādāju, un katra diena, godīgi sakot, ir citāda.

Kas ir tie cilvēki, kurus tu apmāci taktiskajā medicīnā? Vai tie pārsvarā ir karavīri, vai ir arī citi cilvēki?

90% no visa laika tie ir karavīri. Mums reizēm ir daži civilie, bet 90% gadījumu tie ir karavīri.

Kurā vietā tu apmāci cilvēkus? Tas ir tālu vai tuvu frontei?

Tas notiek visur. Es, protams, nedošu precīzas detaļas, bet tas var būt visur, var būt rietumos, var būt austrumos. Galvenā lieta ir būt mobilam, jo ne katra vienība var pie tevis ierasties. Parasti es apmācu statiskās vietās, bet, jā, ir dažādi.

Tu pati esi norādījusi "X", ka taktiskās medicīnas mācīšana ir mainījusi tavu dzīvi. Kā un kāpēc?

Tas ir tādēļ, ka tu māci kādam izglābt savu vai kāda cita dzīvību. Īpaši kaujas laukā, kur tam ir vislielākā nozīme, tā ir pieredze, kas izmaina dzīvi, kad redzi, ka cilvēki apgūst, kā to darīt. Un vēlāk cilvēki saka paldies, ka iemācīji man to, jo tas man palīdzēja, kad biju tādā un tādā situācijā. Tā tas mainīja manu dzīvi, jo tu kļūsti par spēka reizinātāju. Un taktiskās medicīnas mācīšana palīdz izglābt daudz dzīvību, ne tikai vienu vien. Un tad citi var paņemt šīs zināšanas un palīdzēt mācīt to citiem vai parādīt, kā pareizi izmantot turniketu. Šīs lietas, šo lietu mācīšana ir vitāli svarīga izdzīvošanai, tādēļ tas ir iemesls, kādēļ tas ir mainījis manu dzīvi. 

Vai tu saņem kādu atgriezenisko saiti no karavīriem? Varbūt ir kādi, kas raksta par konkrētiem gadījumiem, kad tava apmācība palīdzēja viņam izglābt partnera dzīvību?

Mēs saņemam netiešu atgriezenisko saiti par to. Es dzirdu to no citiem instruktoriem, var dzirdēt par šādiem stāstiem. Būt daļai no šīs pieredzes arī ir svarīgi. Un tad, kad viņi nāk un saka paldies par apmācību, viņi to saka no sirds un patiesi to domā. Tas tiešām ir kaut kas! Daži cilvēki man tieši saka, ka šis un šis cilvēks domā, ka esi laba instruktore, un tas palīdz apstiprināt darbu, ko es kopā ar citiem instruktoriem daru, un tas palīdz saprast, ka esmu uz pareizajām sliedēm un daru pareizu lietu.

Vai vari tiem, kas varbūt nezina, kas ir taktiskā medicīna, paskaidrot būtību. Jo es pieļauju, ka ir cilvēki, kas zina ārstus un tā tālāk, bet kas ir tieši šī taktiskā medicīna?

Mēs apmācām, balstoties uz NATO un ASV standartiem. To sauc par taktisko kaujas upuru aprūpi jeb TCCC. Un ir vairāki līmeņi, kas zem tā ietilpst. Ir dienesta biedri, kas ir pamata līmenis, tad ir CLS, kas ir kaujas dzīvības glābējs, CMC – kaujas mediķis un vēl ir kaujas feldšeris. Es esmu sertificēta kaujas traumu feldšeres līmenī. Tas ir viens no augstākajiem līmeņiem, ko iespējams iegūt. Tas, ko es pamatā mācu, ir CLS, kas ir kaujas dzīvības glābējs, kas būtu jāzina jebkuram karavīram un CMC jeb kaujas mediķi. Kaujas dzīvības glābēja līmenī pamatā tiek mācīts tas, kā pareizi pielietot turniketu apšaudes laikā, kā apturēt masīvu asiņošanu, kā uzlikt brūču pārsējus un kā rīkoties ar dekompresijas adatu, un citas būtiskas lietas, kas jāzina. Kaujas mediķis jau ir pieredzējis līmenis, kur sāk apgūt, kā īstenot asins pārliešanu. Tad mācās arī to, kā ievadīt zāles. Arī mācās tādu lietu, ko sauc par krikotireotomiju, kas ir nepieciešama, lai izveidotu brīvus elpceļus. Ir dažādi līmeņi. Kaujas mediķis vairāk paredzēts bataljona līmeni, bet CLS, kas ir kaujas dzīvības glābējs, tajā būtu jāapmāca ikviens karavīrs.

Vai tu seko līdzi tam, cik cilvēku tu aptuveni līdz šim esi apmācījusi?

Ārprāts – šobrīd laikam aptuveni tie varētu būt kādi 200 cilvēki.

Ir dažādi līmeņi, bet cik ilgi šīs apmācības notiek? Tās ir nedēļas vai mēneši grupai cilvēku? 

Diemžēl kara dēļ mēs nevaram to darīt nedēļām ilgi. Pamatā CLS, kaujas dzīvības glābējam tās ir aptuveni piecas dienas, bet kaujas mediķim aptuveni septiņas līdz desmit dienas. Ja mums būtu vairāk laika, tas, protams, būtu labāk, bet, ņemot vērā apstākļus, ilgāk tas nevar notikt. Tev vienkārši ir jāiemāca tas viss, cik labi vien var tajā laikā, kas tev dots. Un jācer, ka esi nosedzis visu pēc iespējas labāk, jo laiks ir dārgs.

Kas, pēc tavām domām, ir visgrūtākais, mācot citus un kas ir visgrūtākais tiem, kurus apmāci?

Es domāju, ka pats grūtākais ir tas, ka nepietiek laika. Visi mēs, es un citi instruktori, vēlamies, lai mums būtu vairāk laika apmācībām un parādīt vairāk dažādu scenāriju, iedot prasmes, lai viņiem tās ir, ja viņi nokļūs kāda konkrētā situācijā. Bet laiks ir tā viena lieta, kuras mums nav, un tas ir grūtākais. Es neesmu droša par to, kas būtu grūtākais maniem studentiem. Varbūt tā ir apziņa, ka viņi var nokļūt tādā situācijā, kur viņiem ir jāzina, kā rīkoties un vai viņi varētu to paveikt stresa apstākļos. Bet, kad esi konkrētā situācijā, tu izmanto to, kas tev ir, lai izglābtu sevi vai savu vienības biedru. Domāju, tas ir grūtākais. 

Līdz uzvarai

Vai redzi sevi darām šo līdz uzvarai? Kā redzi nākamos mēnešus?

Pilnīgi noteikti! Es esmu šeit uz ilgu laiku, un tu nevari iziet cauri visam šim darbam un apmācībām un apstāties pie kāda galamērķa. Ir cilvēki, karavīri, kuriem vienmēr vajadzēs palīdzību un kuri vienmēr būs jāapmāca. Un – līdz uzvarai – tas ir tas laiks, cik ilgi es šeit būšu.

Vai tev ir nācies kādreiz palīdzēt arī kādam, kurš ir bijis ievainots, varbūt tieši no frontes nākošam, vai pārsvarā tā ir mācīšana? 

Pārsvarā mācīšana, vismaz pašreiz. Es drīz pieķeršos arī mediķa darbam. Bet mācīšana – man tā ir sagatavošanās arī ārstēt ievainotos, mentāli sagatavoties. Galu galā tas būs kas tāds, kas būs atkarīgs no manis, manas izglītības un apmācībām, lai man ir visi nepieciešamie rīki, lai paveiktu darbu.

Un vai tev ir bijuši kādi bīstami mirkļi šo apmācību laikā? Varbūt esi nokļuvusi arī apšaudē? Jo stāstīji, ka dari to visā valstī un arī frontes tuvumā.

Biedējošākās lietas notika tad, kad piegādājām lietas. Mēs palīdzējām glābšanas misijās Hersonā plūdu laikā. Brīdis, kad apšaude bija man vistuvāk, bija tieši tajā laikā, kad krievi apšaudīja brīvprātīgos, kuri centās cilvēkus izvilkt no ūdens. Tas bija neticami tuvu. Tas laikam bija laiks, kad biju visvairāk nobijusies. Es austrumos dzīvoju jau labu laiku, un esam pieraduši pie gaisa trauksmēm un apšaudēm tālumā, bet nekas tevi nevar sagatavot apšaudei tiešā tuvumā, un tas laikam bija visbiedējošākais laiks. Jo tas ir tieši tev priekšā un nav daudz vietu, kur slēpties. Citas reizes, kad biju austrumos, piegādājot lietas, naktī tu dzirdi dronus, kas tevi medī no krievu puses, jo tie lido konkrētās vietās tuvu frontei, tādēļ ir jābūt ļoti uzmanīgam. Droni nav mana mīļākā lieta, teiksim tā.

Kā tu domā, kādēļ cilvēki no citām valstīm ar dažādām profesijām brauc uz Ukrainu, daži no viņiem dodas uz fronti, lai atsistu Krievijas spēkus, citi piegādā palīdzību, tu, piemēram, palīdzi šādi. Kādēļ citi brauc uz Ukrainu, kāda ir viņu motivācija?

Zini, es kādu dienu dzirdēju, ka dažreiz šādās drausmīgās situācijās labi cilvēki kļūst vēl labāki. Un, es domāju, tas attiecas arī uz tiem, kas brauc no citām valstīm uz šejieni. Arī no valstīm, kas varbūt par visiem 100% nepiekrīt, ka Ukrainai jāpalīdz. Runa ir par to, ka tu dari to, kas ir pareizi. Es domāju, ka tādēļ arī šie cilvēki te brauc, jo viņi uzskata, ka tā ir pareizā lieta, ko darīt. Es teiktu, ka tas ir labākais, kā varu atbildēt uz šo jautājumu, – viņi domā tāpat kā es – tā ir pareizā lieta, ko darīt. Visi ziedojas, lai palīdzētu citiem, un domāju, ka tie ir tādi paši cilvēki.

Tagad nepieciešama palīdzība ilgtermiņā, ne īstermiņā

Ko tu teiktu tiem, kas varbūt klausās mūsu sarunu vai seko tev "X", vai zina tevi, kas varbūt arī vēlas palīdzēt Ukrainai un arī vēlas palīdzēt šādā veidā – mācīt kaut ko citiem? Cik ātri var iemācīties, cik grūti tas ir, kādi ir šķēršļi un kādēļ viņiem arī vajadzētu braukt uz Ukrainu un to darīt?

Es domāju, viena lieta ir tā, ka tā ir ziedošanās pareizo iemeslu dēļ. Un, ja viņi vēlas palīdzēt, lieliski. Ir mājaslapa "volunteeringukraine.com", kur cilvēki var pieteikties dažādām brīvprātības iniciatīvām, kas viņiem atbilstu. Ja viņi vēlas mācīt un viņiem ir sertifikāti, tas ir vēl viens veids, kā to darīt. Un arī jāatgādina, ka tas arī nozīmē ziedot laiku. Es domāju, ka ikviens, kuram ir laika mazāk par vienu mēnesi, tas dažos veidos drīzāk nepalīdz, jo tagad ir nepieciešamība pēc ilgtermiņa palīdzības, ne īstermiņa. Tas būtu mans ieteikums – pārliecinieties, ka jums ir laiks, ko atvēlēt tam, ar ko vēlaties palīdzēt Ukrainā. Visa palīdzība vienmēr ir gaidīta, tas ir skaidrs, bet ir jāiegulda laiks. "X" nemitīgi ir dažādas līdzekļu vākšanas akcijas, nekad nav trūkums ar palīdzību šādā ziņā. Un izplatiet pēc iespējas vairāk informācijas par Ukrainu, jo zināšanas ir spēks, dariet citiem zināmu, kas šeit notiek, un cīnieties ar dezinformāciju. Ir daudz veidu, kā palīdzēt.

Kā ukraiņi un Ukraina ir mainījusies šajos gados un mēnešos, kopš esi tur? Ko esi novērojusi sev apkārt un dzirdējusi, runājot ar cilvēkiem?

Diskusijās par to, jāsaka, ka morāle ir joprojām augsta, cilvēki joprojām cīnās, viņiem ir motivācija, jo viņi cīnās par savu valsti. Bet es domāju, ka jebkurš redz, ka brīdī, kad atbalsts sāk sarukt, tas atstāj psiholoģisku ietekmi. Kad tev ir nepieciešama palīdzība, bet izskatās, ka cilvēki to nevēlas dot, tas ietekmētu ikvienu. Bet ukraiņi ir neticami stipri cilvēki, viņi turpina cīnīties. Uz mani iespaidu atstāj viņu izturība un spēks, dzīvot par spīti tam, ka kāds aktīvi mēģina tevi nogalināt 24 stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā. Man vienmēr pret to būs liela cieņa. Zināt, visi mainīsies. Karš maina ikvienu. Tas ir mainījis mani, manus draugus, kuri ir šeit. Tas ir atkarīgs, kā tu izvēlies tikt galā ar pārmaiņām un dusmām, kuras, es teiktu, būtu jāizliek pozitīvās lietās, proti, turpinot strādāt, lai sasniegtu uzvaru. 

Pienācis tas brīdis, kad uzdot pēdējo jautājumu, ko parasti teju ikvienam uzdodam. Ko tev personīgi novēlēt? Visi vēlētos mieru un uzvaru, bet ko tev personīgi varētu novēlēt?

Labākie novēlējumi ir novēlēt labu veselību un spēku. Mums noderētu viss spēks, ko varam saņemt. Un enerģija, lai turpinātu iesākto. Zināt, dažā dienā kafija te tiek iesaistīta vairāk nekā ikdienā. (smejas) 

Tad es novēlu tev daudzas tases ar stipru kafiju, labu veselību un daudz izglābtu dzīvību no tava darba. Tas būtu lieliski.

Es to ļoti novērtēju, un, ja drīkst vēl dažus vārdus pateikt – ikviens var paveikt jebko, ja vien nostāda savā prātā pareizos nolūkus un pareizo apņēmību. Ja tava sirds ir laba un vēlies smagi strādāt un palīdzēt cilvēkiem, tu vari paveikt jebko. Es domāju, ka tas ir tas, kas mani grūž uz priekšu – sajūta, ka ir nepieciešams palīdzēt un darīt tik daudz laba, cik vien spēj. Tas ir ļoti svarīgi. Un es esmu ļoti lepna par to darbu, ko šeit dara "Blue Yellow USA" un citas nevalstiskās organizācijas, mācot taktisko medicīnu. Esmu ļoti lepna, jo tas atstāj redzamu ietekmi. Tāpēc es teiktu, ka, ja vien vēlies palīdzēt un vari to, tad vienmēr ir iespēja. Paldies, ka uzaicināji!

Paldies par sarunu, ceru, ka būs arvien vairāk palīdzības Ukrainā, ne tikai humānās palīdzības ziņā, bet arī cilvēkresursu un zināšanu ziņā!

Paldies!