Kas notiek, kad juriste izdomā nodarboties ar lauksaimniecību? "Mugura sāk sāpēt, pie galda sēžot," uz jautājumu atbild Zinta.
Kad Rīgas dzīve, kas pagāja dzīvoklī, mašīnā un darbā, kļuva par šauru, viņa nolēma meklēt māju Vidzemē un arī atrada.
"Kad sākām šajā mājā dzīvot, tad jau kaut kas ir jāstāda, kaut kas ir jāaudzē. Kā es sev saku – tāds nepiepildītais lielsaimnieces sindroms mani uz šejieni atveda un lika te sākt darboties," stāstīja Zinta.
Bērnību Zinta pavadījusi Ogres novada Madlienā un uzaugusi kopā ar dvīņu māsām, kas četrus gadus par viņu jaunākas. Zintas mamma un audžutēvs 90. gadu sākumā, Latvijai kļūstot brīvai, atvēra vienu no pirmajiem Madlienas veikaliem, bet pēc profesijas mamma bija veterinārārste un Zintas bērnībā ģimene dzīvoja laukos.
"Bija mums arī lopi tolaik, gotiņa un cūciņa. Visi tie lauku darbi jau kā bērniem mums bija zināmi, un lauksaimniecība mani jau toreiz aizrāva. Tad, kad pabeidzu 8. klasi, es gribēju iet uz Bulduru tehnikumu mācīties par dārznieci, bet mani atrunāja klases audzinātāja, kas teica: "Nē, Zinta, tev ir tik labas sekmes, tev ir jāiet vidusskolā"," viņa stāstīja.
Pabeidzot vidusskolu, Zintas sapņi mainījās – viņa vēlējās kļūt par piloti. Diemžēl padomju gados vienīgā iespēja kļūt par pilotu bija Aviācijas institūtā, kurā uzņēma tikai vīriešus.
"Man pateica: "Meitenīt, jūs varat būt tikai stjuarte, lidmašīnu jūs vadīt nevarēsiet." Nu, ja jau mani tur neņēma, bija jāstājas juristos.
To iestāšanos es biju palaidusi garām, tāpēc devos uz miliciju. Man vēl nebija 18 gadu, tāpēc mani ielika pasu galdā rakstīt pases. Ar spalvu un tinti rakstīt pases. Tad nākamajā gadā es iestājos juristos," stāstīja Zinta.
Mācoties neklātienē un paralēli strādājot pasu daļā, Zinta apprecējās un pasaulē nāca viņas pirmā meita. Vēlāk kā juriste Zinta strādāja Ogres un Cēsu novados, pēc tam arī Rīgā, un bija izmeklētāja muitā. Tad, pirms 17 gadiem, viņa Augšlīgatnē nopirka māju ar nosaukumu "Zīlītes".
Kamēr abas meitas vēl gāja skolā, Zinta katru dienu no "Zīlītēm" devās uz biroja telpām Siguldā un strādāja par advokāti, taču tagad viņa ir zvērināta advokāte un lauksaimniecības zemju pārvaldniece Cēsīs. Lai varētu darboties lauksaimniecībā, Zinta gan mācījusies mūžizglītības centra kursos Jelgavā, gan pirms diviem gadiem neklātienē pabeigusi Smiltenes tehnikumu.
Šobrīd Zinta savā nelielajā piemājas saimniecībā 1,2 hektāru platībā audzē bioloģiskos dārzeņus. Tāpat pašpatēriņam Zinta audzē arī trušus. Saimniecībā ir apkurināmās siltumnīcas, bet Zintai patīk eksperimentēt, tāpēc, piemēram, kabačus viņa stāda lielās mucās, kurās sakrāts komposts. Tad kabaču izaug tik daudz, ka ar tiem pat grūti tikt galā.
No izaudzētajiem dārzeņiem Zinta gatavo arī dažādus konservus un spiež sulas. Ražošanas telpas un dziļurbuma izbūvei pirms dažiem gadiem viņa uzrakstīja projektu un saņēma 15 tūkstošu eiro lielu Eiropas atbalstu mazās lauku saimniecības attīstībai. Pagājušajā gadā projekts un būvdarbi veiksmīgi noslēgušies, tagad nākamais solis ir iekārtu iegāde.
Zintas saimniecība ir bioloģiski sertificēta, viņa arī darbojas kooperatīvā "Zaļais grozs". Zinta neslēpa – lai oficiāli saimniekotu bioloģiski, jāiegulda liels darbs papīru kārtošanā un atskaitēs, taču viss ir iespējams.
"Man vispār nepatīk, ka cilvēki saka, – nē, es nereģistrēšos, es jau nevaru tos nosacījumus visus izpildīt, tur ir tāda birokrātija. Viegli nav, un ir daudzas lietas, kas ir jāpilda, bez kurām varētu iztikt, bet nav tā, ka nevar izdarīt," vērtēja Zinta.
Zinta šogad svinēs jau 60 gadu jubileju, bet no neviena darba atteikties viņai vēl nesanāk. Kopā ar Zintu saimniecībā dzīvo arī viņas jaunākās meitas ģimene, kas, sagaidot pirmo bērnu, nolēma atgriezties no pilsētas atpakaļ uz laukiem. Arī otras meitas ģimene ar bērniem ļoti bieži savas brīvās dienas izvēlas pavadīt saimniecībā.
"Mazbērni grib uz šejieni. Vienā senā teicienā ir teikts – ja es būtu zinājusi, ka mazbērni var būt tik mīļi, es viņus būtu dzemdējusi papriekšu nekā savus bērnus," par savu lielāko prieku stāstīja Zinta.
