"Citi saimnieki mums saka, kāpēc tu nesāc ar vienu vai diviem tuneļiem? Mēs paņēmām uzreiz 26. Es padomāju to nākamo soli. Ar vienā tunelī nolasītām ogām vienā dienā, ja vajag aizbraukt uz Rīgu, nav nekāda ekonomiskā pamata. Tas pilnīgi neatmaksājas," stāstīja Dzintars.
Zane piebilda, ka neviens no viņiem nestrādā citos darbos – ienākumiem no uzņēmējdarbības ir jāuztur viņu ģimene. Līdz ar to arī lielie zemeņu audzēšanas apjomi.
"Vajag tomēr to apjomu. Visi ienākumi, kas nāk no uzņēmējdarbības, ir mūsu ģimenei. Mēs papildus nestrādājam. Līdz ar to mums ir jādomā tā, lai platību ir pietiekami un arī ienākumu ir pietiekami," viņa skaidroja.
Pie lauku darbiem raduši jau bērnībā
Dzintars uzaudzis Kurzemes mazpilsētā Sabilē. Viņa vecākiem bija sava saimniecība, lopi, līdz ar to, līdzīgi kā citi viņa vienaudži, bērnības vasaras Dzintars saista ar diviem lieliem murgiem – biešu lauku ravēšanu, siena pļaušanu un vākšanu ar rokām.
"Mana mamma ir skolotāja. Es pat nepaspēju aiziet uz mājām, kad mana mamma jau zināja par visām manām blēņām vai atkal par kādu sliktu atzīmi. Tā kā, man liekas, to blēņu man bija samērā maz," stāstīja Dzintars.
Protams, bērnība neizpalika arī bez atpūtas un vaļaspriekiem – futbola spēlēšanas ar kaimiņu puikām, peldēšanās Abavā.
Zane savukārt nāk no Limbažiem un ir uzaugusi dzīvoklī, taču arī viņas vecākiem bija savs dārzs un lauku īpašums, uz kuru vajadzēja doties katru nedēļas nogali.
"Katra sestdiena pagāja, braucot pie vectēva uz laukiem. Tur bija gan lopi, gan vectēvam jāpalīdz. Ravējām zemenes, zirņus, tulpes – visu, ko ģimene pārdeva. Mana krustmāte atceras, ka es bērnībā esot teikusi – man nekad nebūs savas zemes, es nekad neravēšu. Bet tad, kad man bija 30 gadi, es no Rīgas aizgāju uz laukiem. "Tiešām tas var mainīties ar laiku, ka prasās būt pie dabas tuvāk, prasās to zemi. Tas, protams, nenozīmē, ka es te zemenes stādu, ravēju un lasu, bet sākumā es darīju to visu viena pati," stāstīja Zane.
Vairs nevēlējās strādāt kādam citam
Pēc izglītības Zane ir juriste, bet pabeigusi maģistrantūru arī Rīgas Biznesa skolā, apgūstot uzņēmējdarbības vadību.
"Tas bija punktiņš uz "i" manam skatījumam uz dzīvi, ka es negribu vairs būt tikai jurists un tikai pie datora, pie līgumiem sēdēt, bet ka es gribu pieņemt biznesa lēmumus,
es gribu redzēt plašāk. Ja es tik daudz strādāju kā tur, tad labāk es priekš sevis strādāju un pelnu," pauda Zane.
Dzintara iegūtā profesija gan nekādi nav saistīta ar zemeņu audzēšanu – viņš, kā pats saka, ir mežinieks.
"Bet tā kaut kā tā dzīve sanāca, ka mežā tomēr nevienu dienu oficiāli nostrādājis neesmu, jo, beidzot savas maģistra studijas, viena Rīgas firma, kā viņi toreiz teica, meklēja sakarīgu cilvēku, kurš prot angļu valodu. Tā bija vairumtirdzniecības firma, kas bija saistīta ar informācijas tehnoloģiju industriju," stāstīja Dzintars.
Tā savu karjeru viņš ilgus gadus veidoja šajā nozarē, bet tad, kad ģimenē ienācis vecākais dēls, Dzintars sapratis, ka, šādi strādājot, savu dēlu redz tikai guļam. Krasi mainīt dzīvi tomēr viņš nolēma vēl pēc otrā dēla piedzimšanas.
"Tikko mums pieteicās otrs dēls, es sapratu, ka gribu, pirmkārt, iet tēva atvaļinājumā. Tad pēc tēva atvaļinājuma es sapratu, ka negribu atgriezties tur. No tā brīža es vairāk neesmu atgriezies darbā, kurā es strādātu priekš kāda cita," norādīja Dzintars.
Sāka ar cidonijām
Pēc 20 pavadītiem gadiem Rīgā ģimene pārcēlās uz Talsu novada Lubezeri, uz pašu uzcelto brīvdienu māju, kurā dzīvo nu jau vairāk nekā sešus gadus.
"Tad, kad es iepazinos ar Dzintaru, izrādījās, ka viņam ir vēl trīs brāļi un visi ir uzņēmēji. Es nezinu, vai [ietekmēja] tas, ka tajā vidē apgrozies, bet likās – nu kā, mums taču arī vajag savu uzņēmumu. Tā pāris gadus mēs meklējām ideju, ko darīt," stāstīja Zane.
Tad kādā ciemošanās reizē draugi atveda cidoniju maisu. Zane no tām uztaisījusi sīrupu, bet gatavošanas laikā iedomājusies, ka viņi paši savā lauksaimniecības zemē varētu audzēt cidonijas. Tajā laikā ģimene vēl dzīvoja un strādāja Rīgā, bet laukos Lubezerē jau iestādīja pirmo hektāru ar cidonijām.
Kad cidonijas pēc vairāku gadu audzēšanas beidzot nesa ražu, to cena bija ārkārtīgi zema, tāpēc Zane nolēma no tām sākt gatavot sukādes. Tagad cidonijas aug jau 3,5 hektāru platībā, bet ģimenes uzņēmums SIA "Lubeco", kurš ierīkots kādreizējā bērnudārza ēkā, gatavo kopā 12 dažādu ogu un augļu sukādes.
No cidonijām uz zemenēm
"Laikā, kad stādījām cidonijas, bija likums, ka tā skaitīsies integrētā audzēšana, ja būs atstarpe starp rindām trīs metri. Es kā praktiskais latvietis sapratu – nē, nu galīgi izcūkota zeme. Tā kā es jau biju aizbraucis pirms kāda laika uz Angliju un redzējis, kā profesionāļi audzē Anglijā zemenes, pieņēmu lēmumu, ka tajās rindstarpās iestādīsim arī zemenes," stāstīja Dzintars.
Iespējams, tā bija iesācēju veiksme, šobrīd atskatoties vērtēja Dzintars, bet jau pirmajā gadā viņi varēja lepoties ar ļoti labu zemeņu ražu. "Tā mēs sapratām, ka zemenes varētu būt mūsu bizness," stāstīja Dzintars.
Uzsākot audzēt zemenes, Zane aizgāja no darba Rīgā, jo no tā brīža kādam saimniecībā vienmēr vajadzēja būt klāt.
"Es tikai tagad, kad tinu atpakaļ to bildi, domāju, bet redz kā – mana ģimene kādreiz audzēja zemenes. Kad man bija kādi 10 gadi, mēs katru vasaru naktīs lasījām zemenes, braucām uz tirgiem tās pārdot. Tas uzņēmīgums ir nācis jau no mammas un tēta," stāstīja Zane.
Visai drīz Zane un Dzintars īstenoja arī vairākus Eiropas projektus un ieguva līdzekļus, lai iegādātos traktoru, frēzi, plēves ieklājēju un arī laistīšanas sistēmas.
"Šādi Eiropas projekti, manuprāt, ir ļoti izdevīgi, jo kā zemnieks, kā ražotājs tu saproti, – ja tu nevari kaut kādus darbus izdarīt laikā, rezultāta nebūs. Tieši šāds atspēriens ļoti labi palīdz. Pirmais projekts bija tehnikām, otrs projekts tieši laistīšanai, un, šīs divas lietas saliekot kopā, ir arī rezultāts," stāstīja Dzintars.
Zemenes audzē tuneļos
Šobrīd Silgalu ģimene zemenes audzē jau divos novados. Talsu novada Lubezerē zemenes aug trīsarpus hektāros, bet Ventspils novada Vārvē īrētos tuneļos pusotra hektāra platībā. Dzintars uzskata, ka tieši šādam zemeņu audzēšanas veidam ir nākotne.
"Tās nav siltumnīcas, bet zemeņu tuneļi – vējš vairāk staigā šurpu turpu. Tie ir astoņu metru platumā un vairums no tiem 75 metru garumā. Zemenes ir paceltas no zemes vairāk nekā metra augstumā, lai tās ir vieglāk lasīt, kā arī šajā augstumā salnas praktiski neskādē," stāstīja Dzintars.
Vienā tunelī ir piecas zemeņu rindas jeb plaukti, katra rinda ir aprīkota ar savu laistīšanas līniju, un visu pilienu laistīšanas sistēmu vada dators. Zemeņu stādus Silgali iepērk pārsvarā no Holandes un nomaina tos ik pēc viena vai maksimums diviem gadiem.
"Viena no lielākajām atšķirībām ir ogu izskats, viennozīmīgi šeit audzētās zemenes ir gandrīz uz pusi lielākas nekā uz lauka audzētās," stāstīja Dzintars.
Audzējot zemenes tuneļos, mazāk jāuztraucas par dažādām slimībām, kaitēkļiem vai postošiem laikapstākļiem, toties katru gadu jāiegādājas kamenes – lai zemeņu stādus apputeksnētu.
"Man likās, ka tas trakākais zemeņu audzēšanā ir tā nedrošība, ka katru gadu es nevaru zināt, kāda man būs raža, jo varbūt būs salnas bijušas, varbūt kāds kukainis būs pusi noēdis, varbūt kāda slimība atkal pusi būs paņēmusi. Tagad, kad jau otro gadu mums ir zemenes tuneļos, beidzot man ir sirds mierīga. Piemēram, šodien lietu sola, bet šeit ogas ir zem plēves, šeit tās varēs lasīt, darbi neapstāsies, un tās nesabojāsies," stāstīja Zane.
Lai raža nepaliktu uz lauka
Viens no grūtākajiem uzdevumiem zemeņu audzētājiem, kas ogas audzē tik lielās platībās, ir zemeņu nolasīšana. Ja runa ir par tonnām zemeņu katru dienu, kas jānolasa, jāaizved un jāpārdod tajā pašā dienā, pirms ogas sabojājušās, nepieciešams krietni daudz darbinieku.
Jau otro gadu SIA "Lubeco" tāpēc nodarbina viesstrādniekus no Indijas, jo Latvijā atrast darbaspēku ir grūti.
"Mums vajag, lai cilvēks ir konstanti katru dienu, jo ogas ir katru dienu vismaz pusotra, divu mēnešu garumā," skaidroja Zane.
Dzintars atzina, ka pirms tam ilgus gadus nolīguši palīgā vietējos iedzīvotājus, bet tas radījis virkni problēmu. Viena no tām katru gadu bijusi, ka tikko mežā parādās mellenes, daļa darbinieku aiziet, jo ar melleņu lasīšanu un nodošanu varot nopelnīt vairāk.
Šobrīd Silgaliem sezonā nepieciešams no 30 līdz 50 darbiniekiem. Viņi stāstīja, ka ir izmēģinājuši ļoti daudzus veidus, kā cilvēkus piesaistīt tepat no Latvijas, nodrošinot transportu un citas vajadzības, bet nav bijuši panākumi, jo galvenais, kas saimniekiem nepieciešams, ir stabilitāte, lai darbinieks darbā varētu ierasties katru dienu
"Pirms trīs gadiem, kad uz lauka palika gandrīz vai 70% ogu, ko vienkārši nenolasījām tādēļ, ka trūka strādnieku, mēs pieņēmām lēmumu, ka tomēr ielūgsim viesstrādniekus, lai viņi palīdz mums ogas nolasīt," stāstīja Dzintars.
