Bērnība Latgales pusē
"Atbraucu atpakaļ no Anglijas un izmācījos podniecību. Tādas lietas varbūt nebūtu notikušas, ja es nebūtu aizbraukusi uz Angliju un sapratusi kaut kādas savas dzīves vērtības," atzina Agnese.
Viņa Anglijā pavadīja sešus gadus, bet pirms pieciem atgriezās dzimtajā Latgales pusē. Bērnību viņa pavadījusi Līvānu novada Turku pagastā.
"Uzaugu viensētā ar vēl divām māsām. Vēlu vakarā gājām tikai istabā iekšā no smilšu kastes, patika mums arī kokos kāpelēt un spēlēties, un paslēpes spēlēt. Tas bija vienkārši vienreizēji. Bet, protams, ka mums bija jādara arī lauku darbi. Man liekas, ka tas arī bija viens no tādiem stūmējiem, kāpēc es vairs negribēju dzīvot laukos, jo bija jāiet palīdzēt, bija daudz jāravē," stāstīja Agnese.
Līdz ar to pēc devītās klases pabeigšanas viņa Ērgļu arodskolā kļuva par viesmīlības speciālisti. Jau skolas laikā Agnese devās praksē ārzemēs.
"Biju aizbraukusi uz Vāciju trīs mēnešus pastrādāt lielā viesnīcā. Un, atbraucot mājās, bija tāda sajūta, ka laikam tas īsti nebūs mans. Tās sajūtas nebija tādas, ka es gribētu iet un to darīt katru dienu visu savu atlikušo mūžu. Tad izdomāju, ka braukšu uz Angliju laimi meklēt," viņa stāstīja.
Sešu gadu laikā jauniete paguva izmēģināt savas spējas dažādās darba vietās un piedalījusies gan gaļas produktu, gan uztura bagātinātāju, gan kartona kastīšu ražošanā.
"Pēdējā man bija kartona rūpnīca, kurā nostrādāju piecus gadus. Forši jutos, jo nebija nekādas atbildības. Darbs ir, mājas ir. Ceļojām arī pa Angliju, izbaudījām boulingus, kino, pastaigas. Tur bija ļoti daudz latviešu, kas turējās savos bariņos. Bija jau tāda kā ģimeniska sajūta, ka vienā kompānijā strādā jau vairāk kā pieci latvieši.
Kolektīvā, jā, es tur iedzīvojos un viss bija forši, bet vietā kā tādā es laikam neiedzīvojos," atzina Agnese.
Lai gan kopā ar vīru Daini, kuru viņa satika Anglijā, Agnese izmēģināja dzīvot gan dzīvoklī, gan mājā, neviena no vietām neradīja māju sajūtu. Katru reizi pēc viesošanās Latvijā doties atpakaļ uz Angliju kļuva arvien grūtāk, bet izšķirošais lēmums tika pieņemts pēc meitiņas pieteikšanās ģimenē.
Atgriešanās Latvijā
"Mēs jau bijām par to runājuši, ka mēs bērnus gribam audzināt Latvijā, ar latviešu kultūru, starp latviešu bērniem. Un laikam arī tas, ka mēs gribējām, lai viņa izaug laukos, jo mēs sapratām, ka mums tā bija ļoti laba dzīves mācība, kad mēs padzīvojām laukos. Tu esi piesaistīts pie kaut kādiem mājas darbiem, tu vari iestādīt kaut ko, palīdzēt vecākiem, turpat aiziet uz mežu pasēņot.
Tā mēs tikām audzināti, tāpēc gribētu, lai arī mūsu bērni redz tās vērtības, kuras atceramies no savas bērnības," skaidroja Agnese.
Kad jaunā ģimene atgriezās, viņi iegādājās īpašumu Rudzātos. Dainis dažādas darba iespējas atrada visai ātri, kamēr Agnese pati gaidīja meitiņas nākšanu pasaulē. Šobrīd gan vecāki apmainījušies vietām – Dainis remontē māju un pieskata mazo meitiņu, bet algotu darbu Līvānos strādā Agnese.
"Strādāju uzņēmumā Līvānos par kvalitātes kontrolieri, pārbaudu optiskās šķiedras kvalitāti. Man patīk. Ir jauns darbs, ir interesanti. Protams, tā ir arī liela atbildība, jo nopietnas lietas notiek ar šīm optiskajām šķiedrām, tās izmanto medicīnā. Līdz ar to ir nopietni jāpieiet kvalitātes kritērijiem un ar lielu atbildības sajūtu," atzina Agnese.
Tikmēr no darba brīvajā laikā viņa izveidojusi keramikas darbnīcu "Mālkalns", kurā darbojas gan pati, gan vīrs Dainis. Interese par podniecību Agnesei radusies, jau dzīvojot Anglijā, bet, tikai atgriežoties Latvijā, viņa satika meistaru, kas piekritis nodot savas zināšanas tālāk. Vēlāk, piedaloties remigrācijas projektā, jaunā keramiķe iegādājās pati savu virpu, bet finansējumu savas keramikas darbnīcas izveidošanai viņa ieguva Līvānu novada konkursā.
"Meitiņa arī ir pilnīgi sajūsmā. Kad darbojas mamma vai tētis, viņa arī ir blakus un dara savus darbiņus. Tad, kad mamma nopirka mazo virpiņu, kas domāta bērniem, kas nāk ciemos un arī grib pasēdēt pie virpas, mazā meitiņa bija tādā sajūsmā: "Mammu, tā man? Paldies, cik superīgi! Tu nopirki man virpu!" Viņai pašai izdodas tādi svečturīši, kaut kādu pikucīti viņa izveido. Bet ar palīdzību viņa var izveidot bļodiņu, var izveidot glāzīti maziņu. Nevajag jau daudz tam priekam, galvenais, ka kaut kas ir izdevies," stāstīja Agnese.
Agnese pati rada dažāda izmēra un krāsu bļodas, arī svečturus, dažādus traukus, karafes, vāzes un pat māla karotes, bet no produkcijas "ejošākā" prece ir krūzītes.
"Katram cilvēkam ir savs trauks. Viens atbrauks un paskatīsies – nē, šī krūze viņam nepatīk, bet cits cilvēks atbrauks, un tā viņam būs īstā," atzina keramiķe.
Ģimene ar dzīvi laukos un iespējām, ko tā sniedz, ir ļoti apmierināta. Tagad ar prieku tiek darīti lauku darbi, izbaudīts dabas klusums, miers un svaigais gaiss.
"Ir visādas niansītes, kas ir tieši tas, kas man laukos patīk, ko es kādreiz nemācēju novērtēt, jo vienkārši nebija to pilsētas sajūtu, nebija, ar ko salīdzināt. Tagad es zinu, kā ir dzīvot pilsētā, kā ir dzīvot ārzemēs, un nē, nē – vislabāk ir mājās, Latvijā, laukos," secinājusi Agnese.
