"Dzīve mani ir vedusi uz to, lai šeit, "Lazdkalnos", uztaisītu gan dārzu, gan atpūtas vietas, kas nes cilvēkiem labas emocijas. Tas ir viens no manas dzīves uzdevumiem. Neatceros, kas to teica, ka cilvēki bieži jaucot dzīves un sadzīviskos mērķus. Cilvēkiem ir grūti un viņi ir apmaldījušies, ja viņi nezina, kāds ir dzīves mērķis. Bet man šis nav darbs, man šis ir dzīvesveids," pauda Solveiga.
Solveiga izaugusi netālu no Padures – Īvandes pagastā. Viņas bērnības atmiņās lielu lomu ieņem gan ezera krasts, gan vijolīšu grava, gan kopīgas dzimšanas dienu svinēšanas ar draugiem un saviem trīs brāļiem.
"Es biju vienīgā meitene starp puišiem, un visādi man gāja. Man ir trīs brāļi, esmu meitiņa-peciņa, visjaunākā. Ja braucām uz pilsētu, man obligāti bija jāvelk baltas zeķītes ar bumbuļiem, jo visas kājas bija vienās vātīs. To es vēl labi atceros – nebija tādas vietas uz kājām, kur nebūtu rētas," stāstīja Solveiga.
Bezrūpīgo bērnību pavadīja arī grūts darbs – Solveiga izbaudījusi gan garās biešu vagas, gan minerālmēslu kaisīšanu, gan slotiņu siešanu aitām.
"Īvandē bija divas vai trīs aitu fermas. Mana mamma bija galvenā zootehniķe. Kad cirpa aitas, tad es svēru vilnu. Viens vīrs ķēra tās aitas, sievas sēdēja riņķī sētā, aitas viņām lika klēpī, un tad viņas ar dzirklēm cirpa. Kad sanāca kādai kaut kur iegriezt, tad man bija arī jāapsmērē ar jodu. Pēc kolhoza darbiem mājās bija tāpat jāpalīdz. Tā es no bērnības esmu kopā ar dabu," pauda Solveiga.
Kad bija jādodas augstskolas gaitās, vienu gadu Solveiga studēja Filoloģijas fakultātē, lai kļūtu par latviešu valodas skolotāju, bet ātri saprata, ka tas nav viņas aicinājums.
"Katram ir savs ceļš, un es nebiju vēl to savu aicinājumu atradusi. Es aizgāju mācīties Jelgavā par dārznieci, kad man bija jau pirmais dēls. Tad pieteicās otrs, man bija divi akadēmiskie gadi, bet pēc tam es pabeidzu mācības. Esmu agronome ar specializāciju dārzkopībā," stāstīja Solveiga.
Pirms 21 gada Solveiga ar vīru Jāni nopirka vecu māju Padures pagastā. Lai arī nācās uzņemties kredītsaistības, kas nebūt nebija viegli, viņa ieguva brīvību.
"Māja ir pienākums un ieguldījums, bet tā ir arī brīvība. No sākuma vispār gribējām dzīvot tuvāk pilsētai. Mēs gribējām kaut kādus piecus kilometrus no Kuldīgas, te sanāk 10, bet nekas, tagad jau pa asfaltu nav tik tālu. Man liekas, ka es vispār piepilsētā dzīvoju," atzina Solveiga.
Lauku māja un tās apkārtne iegādes brīdī bija ļoti nolaistā stāvoklī. Mājai ir vairāk nekā 100 gadu; kad Solveiga to iegādājās, tai nebija nedz ūdens, nedz kanalizācijas. Vecie ķiršu koki un ābeles stumbru iekšpusē bija sapuvušas.
"Te viss bija tik daudz aizaudzis, ka, man liekas, mēnesi ugunskurs dega. Ko varējām, to malkā sazāģējām. Ilgs laiks pagāja, kamēr savācām visu kaut cik," atzina Solveiga.
Ar laiku tika veikts dziļurbums, atjaunota māja, iekopts pagalms un dārzi. Ielikt pamatus lauku sētā Solveigai palīdzēja vīrs – bez viņa droši vien tik daudz nebūtu bijis iespējams, bet diemžēl vēzis viņu aizsaucis aizsaulē, un nu Solveiga par saimniecību ikdienā rūpējas viena.
"Nezinu, pat grūti pateikt, kā tam tiku pāri. Bija jādara un viss, izdarīju. Gulēt gultā un raudāt – tā nebija. Raudāju pa ceļam, ejot vai strādājot, bet pienākums un tas, ka man ir divi dēli [neļāva apstāties]. Nezinu, es domāju, ka man dzīve deva iespēju otrreiz dzīvot – tā, kā es gribu. Katra krīze drīzāk ir iespēja, ir jāpāriet kaut kam pāri un jāsaprot, ka tā ir iespēja kaut kam vēl labākam," pauda Solveiga.
"Lazdkalnos" paralēli tiek attīstītas divas nozares – izveidota neliela stādaudzētava un tiek uzņemti arī tūristi.
Stādaudzētavā Solveiga audzē ziemcietes un dažādus krūmus, viņas pārraudzībā ir vairāk kā 80 hortenziju, 70 peoniju, 40 flokšu un 30 heihēru šķirņu, bet tūristi nelielās kompānijās var palikt gan pirts, gan ģimenes mājiņās.
"Mājiņas visas pati esmu iekārtojusi. Uz visām mājām, ja nemaldos, kādas trīs mēbeles ir pirktas, pārējās ir taisītas pie galdnieka. Man patīk pamatīgas lietas, atjaunotas, tām ir cita aura. Man virtuvē pašai arī ir vecais galds. Pirtī trauki stāv atjaunotā vīna skapī. Man patīk tādas mēbeles, tās arī daudz ilgāk kalpo nekā veikalā pirktās," stāstīja Solveiga.
Paralēli viesu uzņemšanai Solveiga rīko arī ekskursijas un pasniedz dažādas meistarklases. Piemēram, kā gleznot ar krāsām, kas iegūtas no ziediem. Izrādās, no tumšajām prīmulām sanāk skaistas krāsas, ar kurām gleznot.
Protams, dzīve saimniecībā nav bez grūtībām. No tuvējā meža ar Solveigas ziediem un košumkrūmiem nereti nāk mieloties stirnas vai zaķi. Stādaudzētavu ļoti ietekmē arī laikapstākļi.
"Mācību stundas mums ir katru gadu un visu laiku – tieši par augu audzēšanu un dārza kopšanu. Tas ir tāds nebeidzamais stāsts, jo katrs gads un katrs pavasaris ir atšķirīgs. Tā nav dārzkopība, tā ir tāda eksperimentālā bāze. Daudz kam ir jāļaujas, daudz kas ir jāatlaiž, ja tas ir aizgājis, un tas ir jāpieņem. Tas ir tāds nemitīgs dzīvības process," secināja Solveiga.
