Vecvectēva mantojums
"Šo objektu nopirka mans vecvectēvs Voldemārs Bergmanis 1925. gadā. Nākamgad mēs jau svinēsim 100 gadus kopš šo objektu apsaimnieko Bergmaņu ģimene. 2017. gadā man parādījās ideja atjaunot šo objektu kā ģimenes muzeju," stāstīja Vladislavs.
Bergmaņu ģimene tolaik bija turīga, un Rundāles ūdensdzirnavas bija tikai viens no īpašumiem, kas piederēja Vladislava vecvectāvam Voldemāram. Diemžēl, kā jau daudzas čaklas un strādīgas ģimenes, arī Bergmaņus izsūtīja uz Sibīriju.
"Pirms tam Voldemārs Bergmanis paspēja pārbūvēt ūdensdzirnavas ar vismūsdienīgākajām iekārtām, kas bija tajā laikā, kuras bija saražotas Rīgā, Rūpniecības ielā,- tur bija vācu rūpnīca," stāstīja Vladislavs.
Voldemāram Bergmanim vēl bija arī trīs brāļi, kas Latviju ar ģimenēm tolaik pametuši, taču Voldemārs bija nolēmis palikt, lai turpinātu strādāt pie iesāktā. "Diemžēl tā bija viņa kļūda. Nāca 1949. gads, kad manu vectēvu, Induli Bergmani, kuram tajā laikā bija 11 gadi, un viņa māsu piecgadīgo kopā ar mammu, manu vecvecmammu, aizsūtīja uz Sibīriju. Kas notika ar pašu Voldemāru Bergmani, diemžēl mēs nezinām," atzina Vladislavs.
Atgriezās un sāka no jauna
Vladislava vectēvs Indulis 11 gadu vecumā Sibīrijā bija vienīgais ģimenes vīrietis, kuram nācās atbalstīt, brīžiem uzturēt un pabarot savu mammu un mazo māsu. "Viņš Sibīrijā bija spiests zīmēt Ļeņina un Staļina portretus, tāpēc ka tā viņš varēja nopelnīt, lai pabarotu ģimeni. Es nevaru iedomāties, kā viņš varēja zīmēt to cilvēku portretus, kuru dēļ viņš pazaudēja savu tēvu, pazaudēja savu bērnību. Turklāt, kad viņi atbrauca atpakaļ 1956. gadā, viņš nevarēja to nevienam teikt un stāstīt. Tāda bija tā situācija," stāstīja Vladislavs.
Viņš atzina, ka šobrīd nespēj pat iztēloties, kādas sajūtas pārņēma viņa vectēvu un tēvu, kuri ieradās atpakaļ Latvijā ar savām ģimenēm, zinot, ka visi īpašumi ir zaudēti. Taču viņi sāka no sākuma un radīja visu no jauna.
Ņemot vērā, ka Vladislava vecmāmiņa un arī mamma nāk no Sibīrijas un tur joprojām dzīvo arī ļoti daudz viņa radu, viņa mājās tika runāts gan krievu, gan latviešu valodā. Vladislavs pats, lai gan mācījies krievu skolā, darbā un ikdienā sarunājas tikai latviski.
"Es esmu latvietis – absolūti un tikai. Es esmu piektās paaudzes latvietis – gan Indulis, gan Voldemārs, gan Žanis, mana vecvectēva tēvs, bija latvietis," norādīja Vladislavs.
Ūdensdzirnavu atjaunošana prasīja gadus
Rundāles ūdensdzirnavas, kas tika uzceltas 1825. gadā un ir piedzīvojušas divus postošus ugunsgrēkus, Bergmaņu ģimene atguva 1997. gadā. Vladislava tēvs piecstāvu dzirnavu ēkai uzlika jaunu jumtu un pašu ēku iekonservēja, bet ūdensdzirnavu atjaunošana sākās 2017. gadā jau pēc Vladislava iniciatīvas.
Viņa galvenais mērķis bija ūdensdzirnavās ierīkot muzeju, lai šis objekts būtu pieejams apmeklētājiem. Šobrīd tajā var izsekot malšanas procesam no graudiem līdz miltiem, kā arī tam, kā tika ražota elektroenerģija.
"Šeit tiešām var redzēt, kā mainījās tehnoloģijas. Mana vecvectēva laikā dzirnavās strādāja gan uz ūdens, gan sūcgāzes motora, tāpēc ka ūdens, visticamāk, bija tikai trīs, četrus mēnešus gadā. Lai nodrošinātu to objektu ar enerģiju, šeit stāvēja sūcgāzes motors. Viņi ražoja elektroenerģiju jau 50. gados, un tā enerģija gāja Rundāles pilij," stāstīja Vladislavs.
Ūdensdzirnavu atjaunošana noritēja vairākus gadus. Tāpat nācās ieguldīt ne vien ievērojamus līdzekļus, bet arī milzīgu roku darbu.
Renovācijai tika piesaistīts arī bijušais Rundāles pils galdnieks un restaurators Aivars Students. Šobrīd Aivars strādā muzejā par gidu un turpina uzturēt to kārtībā. Tāpat Vladislavs uzsvēra, ka ūdensdzirnavu atjaunošana bijis liels komandas darbs.
Virzās uz attīstību un izglītību
Tāpat Rundāles ūdensdzirnavās izveidotas telpas arī konferencēm un semināriem. Tajās netiek svinētas ne kāzas, ne bēres, ne jubilejas, jo konferenču zāle, kas nosaukta par godu Voldemāram, tiek nomāta tikai izglītojošiem pasākumiem.
"Es cenšos piedāvāt šo zāli kopā ar muzeju tādiem pasākumiem, kas veicina izglītību vai attīstību. Tāpat jau ir uzzīmēts restorāns, bet ir bišķiņ vēl jāpadomā, kā to īstenot," atklāja Vladislavs.
Vladislavs uzsvēra, ka ūdensdzirnavu atjaunošana nebūtu bijusi iespējama, ja nebūtu saņemts Lauku atbalsta dienesta līdzfinansējums. Kopā atjaunošanas procesā tika realizētas trīs dažādas programmas.
Tā bija ārkārtīgi liela motivācija vispār uzņemties šo darbu, atzina Vladislavs, lai gan daudz kas, protams, bija jāiegulda no paša, tostarp savs laiks un zināšanas.
"Ja tu pats neko nedarīsi tajā virzienā, tev nekā nebūs, bet tikko tu esi atvērts un ej tajā virzienā, kaut kas tev atnāks pretī – vai tas būs cilvēks, vai tā būs grāmata. Tagad man mašīnā ir jauna grāmata, kuru es nopirku izsolē – 1932. gada grāmata par spēka mašīnām un tvaika katliem. Tur ir informācija, kas man ir nepieciešama, lai es pārzinātu to motoru, kas man tur stāv," stāstīja Vladislavs.
