Slavenais āzis un smalkas olas pakomātā
Pirms vakarā plānotā pasākuma apbraukājam vairākas meņģeliešu ģimenes, lai ielūkotos viņu mājas solī un pavērotu, kā tad tiek sarūpētas pilnās lozes lielajai ražas balles loterijai. Mūsu pirmais varonis dzīvo centrā. No sakoptas, puķēs slīkstošas, mājas iznāk pavisam jauns puisis, platu, gaišu smaidu un aicina mūs doties viņam līdzi uz tradicionālo kūtiņu rindu. Tas ir Renārs Rainers Biezbārdis, absolvējis vietējās skolas 9. klasi un tagad mācās Smiltenē par vetārsta asistentu. Viņam jau no mazām dienām vienmēr riņķī bijuši dzīvnieki, un arī tagad Renāram ir paliela aprūpējamo saime – krietns trušu bariņš, pārdesmit zosu, pīļu, tītaru un vistu, kā arī Meņģeles simbols – āzis Kostjiks.
Par vietējā ciema sava veida talismanu āža kungs kļuvis pēdējos gados, kad Renārs viņu ņēmis līdzi uz tradicionālajiem zemnieku svētkiem. Šovasar tieši svētku laikā Kostjikam iekritis mīlas laiks, kad, kā zināms, āži nelāgi sasmaržojas un sabiedrībā nav laižami. Bet svētkos katrs otrais nācis un taujājis pēc āža, tad nu Renārs vedis ragaino draugu uz svētkiem.
Klausoties jaunajā cilvēkā, visu laiku gribas smaidīt – ar tādu degsmi, ieinteresētību, humoru un tik labā latviešu valodā viņš stāsta par savu spārnaiņu, ragaiņu un astaiņu saimi. Smiltenē viņš pārsteidzis pedagogus ar mūsdienām ļoti neraksturīgu nodomu, jo veterinārijā izvēlējies specializēties uz lielajiem dzīvniekiem – govīm, zirgiem. Bet lielais sapnis Renāram ir izmācīties par vetārstu un bioloģijas skolotāju, atgriezties Meņģelē un izveidot savu mini zooloģisko dārzu.
Uz jautājumu, ko tad plāno likt loterijā, Renārs noķer un parāda jauno gailēnu, pie reizes palepojoties, ka visi putni ir paša izperēti.
Smalkākām šķirnēm pat caur pakomātu pasūtījis olas no interneta. Ne vienam vien meņģelietim kūtī arī ir pa Renāra kūtī izperētam cālim. Vakarā uz pasākumu un uz balli būšot klāt kā likts.
Sapošot mēslu čupu
Jurģu ģimenes sētā pašreiz liela rosība – mazdēls Adrians pielikts pie svarīga darba: skaisti sakopt loterijai paredzēto balvu – mēslu čupu – apgrābt jeb apkasīt, kā šajā pusē saka, uzmest augšpusē zemē nobirušo. Puika arī pacietīgi un rūpīgi uzticēto uzdevumu veic. Vectēvs turpat līdzās vērīgi uzpasē notiekošo, vai viss pareizi tiek darīts. Visam pa vidu kā atspole šaudās jaunākā māsiņa Rebeka – te izstiepj no kūts rudu, omulīgu runci, kas mirkli ļāvies paņurcīties pa klēpi, atkal jau dodas savās kaķa darīšanās.
Tad meitene jau ir pa trepēm augšā uz kūts jumta, pēc mirkļa pamanu viņu sēžam pļavā uz dzirdināmās ūdens mucas – viņa lietpratīgi ielūkojas iekšā, vai astoņu gotiņu ganāmpulkam pietiek dzeramā. Vectēvs šogad uz lielo Meņģeles loteriju plāno dot pat veselas trīs mēslu kravas – tās bagātības esot vai cik, lai tik brauc pakaļ. Ieminamies, ka varbūt vajag piedāvāt Pierīgas kundēm, varēs bargu naudu nopelnīt.
Sirmais vīrs tik nošūpo galvu – kas tad brauks tādu gaisa gabalu sūdu čupas dēļ, pērn pat laimētāji neesot atbraukuši pakaļ. Jācer, ka šogad savāks laimēto bagātību.
Kamēr tiek rakstīta intervija, es aprunājos ar šiverīgo un mutīgo Rebeku. Viņa ir labi informēta par visu saimniecībā notiekošo – kā ūdens mucai katrreiz jāpārbauda krāns, lai ūdens neiztecētu zemē, kā ar elektrisko ganu jārīkojas, ja negrib dabūt triecienu pa stilbiem, kā ritenim nokritusī ķēde jāuzliek atpakaļ. Ritenis gan esot jau vecs un solīts jauns, bet vēl jāpagaida kāds laiciņš. Kad ieminamies, ka aug krietni palīgi saimniecībā, vectēvam acīs sariešas asaras. Abi bērni dzīvo pie vecvecākiem, jo viņu vecāku vairs nav – pirmā ar asins vēzi aizsaulē aizgāja mamma, bet pēc pāris gadiem ar trombu nomira tēvs. Ieilgušo smaga klusuma pilno brīdi vienā mirklī izkliedē Rebeka, paziņojot, ka vispār brālis arī braucot ar traktorīti. Pats braucot – pēc ūdens lopiem vai kāda siena ruļļa. Tad nu ar vectēva atļauju mudinām Adrianu nodemonstrēt iemaņas, un mūsu komandas vīri atzinīgi novērtē veiklību, ar kādu puišelis brauc atpakaļgaitā, griežas un parkojas ar visu ūdensmucu traktoram pakaļā.
"Adrian, kāpēc tu neesi pārģērbis tīras drēbes?" pagalmu pēkšņi pieskandina skaļa balss, kas nepielaiž nekādas atlaides. Uz mājas sliekšņa parādījusies ome Mirdza, kas aicina mūs uz kafiju. Ieejot mazajā un mājīgajā virtuvē, pretī sitas kārdinošs mājas ēdiena aromāts. Uz galda milzu kaudze ar sasmērētām gaļas un laša maizītēm, bet goda vietā galda vidū greznojas iespaidīga kūka. "Ome pati cepa," uzreiz paziņo Rebeka, izslēdzot mūsu turpmākos minējumus. Dzeram kafiju, lokam iekšā izcili gardās kūkas milzu gabalus un aizrunājamies par vakarā gaidāmo pasākumu. Vecvecāki uz balli nedošoties, jo omei sāp kājas, bet vectēvam darbs darba galā. Dodamies tālāk.
Laukos dzīvot forši
Dodamies uz ciemu ciemā – māju puduri, kur visi dzīvojošie ir Šmitiņu saimes pārstāvji, kā šo ģimeni mīļi dēvē pagastā. Mūs sagaida pats saimnieks, zemnieks un koka darbu meistars Uldis Šmits. Dārzā zem ābelītēm rindojas puspiekrautas ābolu kastes, jo krāvējas aizspurgušas pašūpoties. Un nu jau viņas atkal ir klāt – trīs dūšīgas, smaidīgas un runīgas mazmeitas, kuras uzreiz paziņo, ka mugurā viņām mammas pašas šūtas drēbes un ka vakarā uz balli arī ies skaistos, mammas gatavotos tērpos.
Vecākā lietpratīgi nokomandē, lai vidējā kāpj kokā un ar rokām lasa ābolus – labie iešot uz loteriju vakarā, bet drusku bojātie – uz sulas spiešanu. Padzirdējušas, ka opis stāsta par savu pamatnodarbošanos – aitu audzēšanu, visas trīs lēkā man apkārt un piesolās par pavadonēm, lai izrādītu aitu ganāpulkus. Dodamies uz ganiem, lēkājot, smejoties, triecoties, kad pēkšņi vidējā meitene paziņo: "Cik skaisti ir laukos! Aitiņas un putniņi, un svaigs gaiss – ne kā pilsētā, kur nav ne koku, nekā. Tikai kaut kāds asfalts. Laukos ir forši dzīvot!" Un apgriež kārtējo pirueti. Aitas gan, svešu ļaužu bīstoties, tuvumā nedodas, bet vismaz krāšņai bildei tiek krietni padzenātas. Norunājam vakarā tikties ballē un riktējamies jau uz klubu.
Meņģeles kultūras dzīves sirds un tradīciju glabātāja ir tautas nama vadītāja Ilze Jankuna. Ražas svētku ieraža iedibināta jau kolhoza laikos, mazliet savulaik paputējusi, bet atkal godā celta un nu jau ir neatņemama Meņģeles kultūras dzīves kalendāra sastāvdaļa. Uz pasākumu sanāk ne tikai vietējie un sabrauc izbijušie meņģelieši, bet uz ražas svētku loteriju un balli sarodas tuvi un tāli, šeit reiz bijušie un pavisam svešie, jo atliek vienreiz dzirdēt par šo brīnumjauko un atraktīvo tradīciju, lai nebūtu miera un rudens pusē vīkstītos turp. Mēs arī tur bijām – koncertu klausījāmies, loterijas biļetes pirkām un visi četri tikām pie balvām, dziedājām un dejojām uz nebēdu. Tikai mūsu gaismu meistara Jura vinnētais dzīvais gailis tika iemainīts pret citām rudens veltēm un palika dzīvot Meņģelē, bet vēlāk saimniece saziņā ar Juri attālināti iedeva tam vārdu Fricis. Tā kā – nākamruden uz tikšanos Meņģelē.
Meņģelē viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis.
Citi "Provinces" stāsti
