Šeit vairs nemācās pustūkstotis audzēkņu un pašas mācību iestādes nosaukums vairs nav ne sovhoztehnikums, ne lauksaimniecības skola, bet "reģionālā struktūrvienība", kurā joprojām tiek glabātas tradīcijas, meklētas pastāvēšanas iespējas un lolotas cerības.
Nepārtraukts "Labdien!"
Skolā ierodamies brīdī, kad jaunieši sāk doties pusdienas pauzē. Lai arī pāris kursi esot izbraukuši ekskursijās, tomēr plašie gaiteņi čum un mudž no dzīvības. Un kas patiesi pārsteidz – ir nemitīgi jāatņem sveiciens. "Provinces" pārdesmit gados pabūts, šķiet, visu reģionu, dažādu tā vai šā brīža rangu un topu skolās, lielās un mazās, pēc svaigas krāsas smaržojošās un slēdzamās, un nepārtraukts "Labdien!" nemaz tik bieži nav dzirdēts, īpaši jau tomēr dziļi pašpietiekamajā un pašapzinīgi sakāpinātajā vidusskolas posmā. Saulaines skolas vadītāja Iveta Leitlante atzīst, ka sākums nemaz neesot bijis tik gluds:
"Pirmo pusgadu es patiešām burtiski katru rītu stāvēju kāpņu augšgalā un sveicināju visus audzēkņus. Pat ja kāds uzreiz lāgā nevēlējās atbildēt, es vienalga sveicināju, jo man taču nav grūti. Un nepagāja ne mēnesis, kad viņi visi sāka atbildēt. Un te nu mēs esam."
Nevar nepamanīt vadītājas balsī apslēpto lepnumu par savējiem. Tā ir vēl viena uzteicama un cildināma saulainiešu īpašība – gan pasniedzēju, gan arī bijušo un esošo audzēkņu – viņi ļoti lepojas ar savu skolu, ar tās spožo pagātni, ar savu laiku Saulainē. Un tie varētu palikt tukši vārdi, ja mēs ik uz soļa nesastaptu bijušos saulainiešus, kas ir atgriezušies un nodrošina ēdināšanas pakalpojumus savā bijušajā skolā vai kā pedagogi skolo šeit jauno saulainiešu paaudzi.
Īsta garšu laboratorija
Tā kā tuvojas gadumija, tad audzēkņi gatavos Ziemassvētku mielastu, klās svētku galdu, pasniegs sagatavoto maltīti un apkalpos viesus, kas šoreiz būs eksāmena komisija, kas visu pagatavoto un apkalpošanas kultūru arī vērtēs. Tad nu dodamies uz garšu laboratoriju, kur topošos pavārus smalkām ēdiena gatavošanas niansēm apmāca... protams, bijusī saulainiete Adrija Sovāne.
Ar pašu svarīgāko mielasta sastāvdaļu – svētku cepeti uzdots darboties Kristeram Ievkalnam, kurš šo profesiju izvēlējies apgūt tādēļ, ka viņam ļoti patīk gatavot ēst, īpaši jebkādu ēdienu no gaļas. Saulaini viņš izvēlējies tādēļ, ka šeit nav jātērē laiks tikai vidusskolas izglītības iegūšanai, jo audzēknis tomēr tiek arī pie aroda un uzreiz var jau strādāt, kaut arī mācības ilgst gadu vairāk.
Kamēr Kristers cīnās ar grilētiem dārzeņiem un svētku cepeti, uz citiem darba galdiem rosība nav ne par kripatiņu mazāka. Blakus top tradicionālās svētku piparkūkas, ko pēc tam sadarbībā ar sociālo dienestu izvadās pa mājām, lai iepriecinātu pagasta vecos ļaudis. Uz nākamā galda puiši gatavo desertu – no vietējā zemnieka, protams, bijušā saulainieša laukiem nākuši burkāni pārtop pasakaini gaisīgā un gardā burkānu kūkā.
Paralēli tiek uzburtas – citu vārdu nevaru rast šim procesam – manas visu laiku gardākās Ziemassvētku uzkodas. Uz rupmaizes grauzdiņa tiek ar konditorejas piltuvi kā kūciņai uzspiests divu veidu krēms – neliela, bet garšas ziņā patiesi izcila reprīze par Ziemassvētku tēmu. Viena versija ir štovēti kāposti, sablenderēti ar svaigsieru un nedaudz apelsīnu sulas. Bet mana favorītuzkoda ir vārīti pelēkie zirņi, sablenderēti ar saldo krējumu, un kā garnējums virsū vēl tiek uzlikts kriksītis sacepināta bekoniņa un gabaliņš karamelizēta sīpola. Mhmmmm... to garšas buķeti, šķiet, es joprojām jūtu uz mēles... Adriana stāsta, ka šobrīd nelielās un ērti paņemamās kumosiņuzkodas esot īpaši aktuālas jebkurā ēdienkartē ne tikai racionālā ērtuma, bet arī stilīguma un vizuālā gaumīguma dēļ.
Saulainieši – tas skan lepni!
Kamēr komisijai priekšā liekamais svētku mielasts tiek sagatavots servēšanai, pagūstam iepazīties gan ar traktortehnikas apmācības iespējām, kur jaunieši gan mācās bijušā skolas absolventa, nu jau vērienīga zemnieka praktiķa virsvadībā, kur paralēli teorijai visu laiku tiek uzturēts un kopts arī prakses līmenis, gan arī lauku darbu sezonā dodas uz vietējām zemnieku saimniecībām apgūt un nostiprināt savās nākotnes profesijās tik nepieciešamās praktiskās iemaņas.
Protams, visai šai sadarbībai ir vēl viena vērtīga atgriezeniska saite, kad skolu beigušie jaunie speciālisti savās prakses saimniecībās pozitīvu atsauksmju un veiksmīgas pieredzes gadījumā var tikt pie laba darba piedāvājuma savā profesijā.
Un tomēr noslēgumā atļaušos tomēr pakavēties pie pašreizējā Saulaines skolas nosaukuma, jo par to mums daudz nācās runāt un diskutēt arī uz vietas Saulainē esot. Es saprotu, ka notiek šādas un tādas, vairāk pārdomātas un sasteigtākas reformas, tomēr es patiešām vēlētos ieskatīties acīs ierēdnim, kam pieder šī spožā ideja par nosaukumu un pavaicāt – vai viņš savam bērnam arī kārotu vidējās profesionālās izglītības iestādes beigšanas dokumentā, kas paliek uz visu mūžu, ko daudzi joprojām tur vērtē un lepojas ar to, vai viņš vēlētos tajā redzēt ierakstu "absolvējis Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma Saulaines Teritoriālo struktūrvienību". Cik ļoti vajag būt dziļi vienalga, lai liktu skolas gada grāmatām drukāt virsū ko šādu, lai liktu skolas karogam, ar ko iet Dziesmu svētku gājienā un lepoties, izšūt virsū ko tik bezpersonisku. Paliekam cerībā nākamreiz jau viesoties Saulaines skolā ar kādu cienījamāku un daiļskanīgāku nosaukumu, bet saglabājot tikpat stipru uzticību senajiem apmācību un attieksmes pret darbu principiem.
Citi "Provinces" stāsti
Saulainē viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Krišjānis Leitis, gaismotājs Juris Lasinskis.
