Nauda izkūp, dzimtas mājas paliek
Vilnis ir pirmā Madonas iecirkņa mežkopis un dzīvo Mētrienas pagasta "Birzītēs" – lauku mājās, ko pats iekopis un atjaunojis.
"Dzīvoklī es kaut kādu pusgadu laikam padzīvoju, bet man nebija tās māju sajūtas. Dzīvoklis – tas ir tā kā kopmītnes apmēram, kad tu ātri, ātri izgāji ārā, lai pazustu, lai tantes neredz. Te es varu justies brīvi," viņš stāstīja.
Viļņa mājas pagalmā plīvo Latvijas karogs, kas mastā tiek uzvilkts ne tikai svētkos, bet plīvo ik dienu.
"Ir arī Ukrainas karogs sagādāts, bet pagaidām nav otrs masts uzrīkots. Es domāju, ka pie nopietnām uzvarām Ukrainai es arī Ukrainas karogu uzvilkšu," viņš piebilda.
Brīvajā laikā Vilnis kopj un pamazām atjauno arī savu vecāku mājas. Vecāki ir aizgājuši mūžībā, bet palikusi māja – dzimtas īpašums, ko Vilnis pārdot negrasās. Labāk izremontēs, lai ir kur radiem satikties vai kur izmitināt ukraiņus, ja nu kas.
"Ko es iegūšu pārdodot? Neko īpaši daudz, jo nauda ir lieta, ko notērē, bet šis ir tas, kas paliek aiz manis. Es vienkārši gribu šo vietu sakopt, lai būtu patīkami atbraukt gan pašam, gan citiem. Varbūt arī vēstures dēļ. Viņai [meitai] tas noteikti ir svarīgi, un viņa mani atbalsta. Tas nenozīmē, ka viņa nāks šeit dzīvot, bet tas, ka dzimtas mājas ir sakārtotas, tas ir nozīmīgi ne tikai man, bet arī meitai," viņš skaidroja.
Pamata darbs – meža atjaunošana
Kā jau mežkopim – Viļņa dienas paiet mežā. Viņš pa mežu nestaigā ar zāģi, bet plāno meža darbus, apseko tos, uzmana un audzē mežu. No tā, ko viņš būs izaudzējis, būs atkarīgas nākamo paaudžu iespējas mežizstrādē.
"Teiksim, lauksaimniecībā, kad novāc lauku, ir jādomā, ar ko to lauku apsēt. Ar mežu ir tāpat. Mežs aug, kad mežs ir pieaudzis, ir ražas novākšana. Mans darbs pēc tam ir atjaunot šo mežu, lai nākotnē cilvēkiem būtu kvalitatīvs mežs, kas būtu vietā. Mana uzraugāmā teritorija sākas gandrīz aiz Vecpiebalgas, tur ir pirmais kvartāls, un beidzas pie Viļāniem praktiski. Tā ir diezgan pamatīga teritorija. Pa mēnesi nobraucu ap trim tūkstošiem kilometru," stāstīja mežkopis.
Arī kājām Vilnim ikdienā sanāk mērot diezgan lielus attālumus. Atkarībā no plānotajiem darbiem un laikapstākļiem kādā dienā pa mežu tiek noieti pieci, citā pat 20 kilometri.
"Mūsu cilvēkiem patīk staigāt pa tādu priežu mežu, kur nekur kāja neķeras, kur nav nekādu sagāzušos koku. To uzskata par tādu skaistu, sakoptu mežu, bet, teiksim, ārzemju cilvēkiem, kas atbrauc, viņiem patīk taisni tas dabiskais, ka tur ir gan sausie koki, gan kritušie koki. Tā viņiem ir eksotika, kaut kas interesants. Es uzskatu, ka dabisks mežs ir gan jaunaudzes, gan pieaugušas meža audzes, teiksim, tāds, kur visu ko var redzēt – no jaunaudzītēm līdz vecam mežam, aizsargātam mežam, ko varbūt nekad necirtīs," vērtēja Vilnis.
Mežkopis skaidroja, ka Latvijā ir daudz aizsargājamu mežu platību, kurās ciršana nenotiek. Tie ir tā saucamie meža mikroliegumi, biotopi, dabas aizsardzības reģioni, kuros mežistrāde nekad nenotiks. Vienlaikus ir meži, kas ir jācērt, – gluži kā jānovāc raža no lauka.
"Citi varbūt saka par to meža ciršanu, ka tas uztrauc, ka par daudz cērt, ka sēņu vietas pazūd, bet tur jau tā lieta, ka to sēņu vai ogu tajā pieaugušajā mežā, vecajā mežā, nemaz tik daudz nav. Labākās baraviku vietas ir egļu audzes, kas ir 25–30–40 gadu vecumā. Es zinu sēņu vietas, un tās mainās. Bija agrāk vienā stūrī izcila vieta, mežs paauga, un nav vairs to sēņu tur tik daudz, ir atkal citā vietā," Vilnis skaidroja.
Mežs prasa arvien vairāk zināšanu
Lai gan mežkopja galvu klāj sirmi mati un arī redze vairs neesot tā labākā, viņš bez problēmām strādā digitālajā vidē, ikdienā izmantojot nevis pildspalvu un papīru, bet gan planšeti, kurā ir kartes, cirsmu plāni, dokumenti. Cilvēks mācoties visu dzīvi, arī meža darbos bez zināšanām un izglītības nekur.
"Mežs prasa cilvēkiem arvien vairāk zināšanu. Arī tie cilvēki, kas kopj mežu, kas fiziski kopj mežu, arī viņiem prasa – jo tālāk, jo lielāku izglītības līmeni. Mums darbā regulāri tiek rīkotas mācības. Gadās tā, ka atnāk strādnieks un nemāk atšķirt bērzu no apses. Ir tādi gadījumi bijuši. Svarīgi, lai tas cilvēks būtu izglītots," secināja mežkopis.
Tāpēc Vilnis katru gadu iesaistās bērnu ekspedīciju rīkošanā. Katrā reģionā septembra mēnesī notiek pasākumi, uz kuriem sabrauc dažādi speciālisti, kas māca un stāsta bērniem katrs par savu nozari. Vilnis ierasti runā par jaunaudžu kopšanu.
"Cilvēkiem liekas, ka mežs aug, mežu nocirta, mežu iestādīja, un tālāk nekas nenotiek, bet tur tajā starpā, kamēr izaudzē mežu, ir ļoti daudz visādu procesu. Man ir šīs zināšanas, es varu dot šīs zināšanas, un es domāju, ka tad mums pašiem būs labāk, kad mums būs izglītota tauta, kad būs arī bērniem sapratne par mežu. Varbūt daļa no bērniem izvēlēsies meža profesiju, – tad viņiem jau būs ieskats par mežu kā tādu. Domāju, ka te ir arī patriotisms iekšā, – to, ko es zinu, es labprāt dodu citiem," norādīja mežkopis.
Mūža darbs – cīņa pret latvāņiem
Bez mežu apsekošanas un uzraudzīšanas ikdienā Vilnis strādā vēl citu svarīgu darbu – cīnās pret invazīvo sugu latvāni. Savu mūža darbu pētniecībā un praksē viņš veltījis, kā pats saka, šīs Krievzemes sērgas apkarošanai Latvijas mežos.
"Šī ir tā Latvijas sērga, kas saucas latvānis," piegājis pie latvāņu lauka, kura treknie augi slejas krietni augstāk par pašu, saka Vilnis.
"Te ir tā platība, kur neviens nekad neko nav darījis, un te ir atļauts brīvi latvāņiem augt un vairoties. Ko lai saka, šeit jau ir par vēlu ar kaut kādu mehānisko līdzekli, teiksim, mačeti, kaut ko cirst un darīt, jo diemžēl šeit tās sēklas ir jau nogatavojušās un zaļas, šīs sēklas jau ir ar dīdzību. Tagad nocērtot to, mēs principā darām bezjēdzīgu darbu. Šeit vajadzētu vai nu ar ķīmiju latvāņus mēģināt ietekmēt, lai tie neaugtu, vai nocērtot, kamēr tas vēl ir tādā stadijā, kurā sēklas nav gatavas," viņš skaidroja.
Ar šo invazīvo sugu jācīnās ne tikai tāpēc, ka to šūnsula rada plašus, bīstamus un grūti ārstējamus apdegumus, kas atstāj rētas (arī Vilnis vairākas var parādīt), bet arī tāpēc, ka zem latvāņu lielajām lapām citas dzīvības nav – tas kā nezāle pārņem visu teritoriju, nomācot vietējos augus un ārkārtīgi strauji izplatoties uz priekšu.
"Tiem, kas nav sastapušies ar latvāni, es neiesaku uzreiz brist iekšā un pārbaudīt savu izturību. Tas ir bīstami. Ļoti daudz ir tikuši slimnīcā, pat no to ziedputekšņiem ir bijuši elpceļu bojājumi," uzsvēra Vilnis.
Kokam ir dvēsele
Visīsākā meža definīcija, kas mežkopim mācīta augstskolā, ir – mežs ir koku kopums. Vilnim ar to gan ir par maz. Viņaprāt, no meža nāk enerģija, kas cilvēku dziedē, iepriecina un nomierina. Ja esi par ko satraucies, – kad pastaigā pa mežu, gūsti mieru. Sevišķi, ja mežā viss ir kārtībā, ja viss notiek, kā vajag.
"Man mežs ir vieta, kur justies labi, kur dzīvot, kur kaut kādu enerģiju galu galā smelties, jo nemaz jau nav tik viegli karstumā visu dienu staigāt pa to mežu, bet tomēr tas, ka tu tur atrodies, tas dod, es nezinu, veselībai kaut kādu plusu. Viens ir svaigs gaiss, bet tomēr arī mijiedarbība kaut kāda pastāv – starp cilvēku un kokiem, kas aug blakām," viņš vērtēja.
"Kokam ir dvēsele. Baznīcā gājis neesmu, par dvēseli daudz runājis neesmu, bet tas ir kaut kas, kas tev dod kaut ko. Koks ir devējs," mežkopis secināja.
