Kaspara redzes problēmas ir sekas dzemdību traumai. Jau bērnībā viņam nācās saskarties ar dažādiem izaicinājumiem. Bērni pagalmā, bērnudārzā un vēlāk arī skolā uztvēra viņu kā savādāku, bieži vien Kasparu apsmejot par to, ka viņš šķielē vai nevar kaut ko saskatīt.
"Tā bija tāda dzīves skola," atzina Kaspars.
Vienlaikus pat ar sliktāku redzi Kaspars tāpat bija aktīvs bērns, dauzījās un skraidīja ar citiem pagalmā, bet skolā gan peldēja, gan dejoja. Pēc tam Kaspars nodarbojās ar vieglatlētiku un nedaudz arī ar šahu, bet tad viņa dzīvē uz palikšanu ienāca džudo.
"Sportā bija dažādi mirkļi. Bija tādi, kuros jutu, ka redze tam ir ļoti svarīga, bet tajā pašā laikā kaut kādā brīdī nācās arī saprast, ka tas īstenībā ir vienīgais iekļaušanās process, kurš ir iespējams," stāstīja Kaspars.
Sports un spēja konkurēt ar vienaudžiem bija veids, kā Kaspars iekļāvās sabiedrībā. Pateicoties džudo, viņš nebija izolēts.
"Tad nāca kādas starptautiskās sacensības, pirmie zaudējumi, pirmie panākumi, punktu krāšanas sistēmas, kas ir individuālajos sporta veidos. Tas viss jau nedaudz aizrāva," stāstīja Kaspars.
Pabeidzot skolu, nebija skaidrs, kur mācīties tālāk, jo Kaspars apzinājās savus ierobežojumus redzes dēļ. Toties džudo jau tajā laikā viņš bija guvis ievērojamus panākumus – piekto vietu Eiropā, septīto pasaulē.
"Sapratu, ka varētu mēģināt iestāties Sporta akadēmijā un mēģināt studēt sporta pedagoģiju, vienlaicīgi arī kļūt par džudo treneri. To arī darīju. Akadēmijā bija dažādas situācijas.
Mācību laikā varbūt bija kaut kādi apgrūtinājumi tādēļ, ka vide visur nav tik pielāgota, kā gribētos, bet man liekas, ka tas padara cilvēku spēcīgāku tam brīdim, kad vajadzēs konkurēt darba tirgū," pauda Kaspars.
Kaspars tika arī uz paraolimpiskajām spēlēm. Protams, tas prasīja ilgu, sarežģītu un smagu treniņu procesu, bet viņam tas patika, un sapnis tika īstenots.
"Treniņu intensitāte bija lielāka, treniņnometņu bija vairāk. Protams, sākot strādāt, tev nav tik daudz laika, lai veltītu to tieši sportam vai kaut kādiem lieliem panākumiem. Droši vien tajā brīdī intensitāte pazuda, bet līdz paraolimpiskajām spēlēm motivācijas pietika," stāstīja Kaspars.
Pēc dalības savās pirmajās paraolimpiskajās spēlēs viņš mēģināja kvalificēties tām vēlreiz, bet tolaik Kasparam jau bija izveidojusies ģimene un bija daudz darba. Lai nopelnītu iztiku sev un ģimenei, viņš strādāja vairākās darbavietās un rezultāti sportā kritās.
"Džudo un paraolimpiskais sports vispār nenesīs peļņu. To varētu pielīdzināt tādam amatieru sportam, tāpēc ka par to īsti nemaksā.
Ja tu tiec paraolimpiskajā izlasē, tad ir kaut kādi ienākumi, bet tie nav lieli, tie nav pietiekoši. Tāpēc noteikti ir jādomā par iekļaušanos darba tirgū," skaidroja Kaspars.
Vienlaikus džudo viņam bija kļuvis par dzīvesveidu un došanās uz treniņiem pēc darba par sava veida atpūtu. Ar laiku Kaspars apjauta, ka treniņu process viņam šķiet pat daudz aizraujošāks nekā sacensības.
"Es vēl joprojām trenēju bērnus ar redzes traucējumiem Rīgas Strazdumuižas vidusskolā tieši džudo, tāpēc džudo paliek vēl joprojām manā dzīvē. Manā skatījumā džudo kā attīstošais sporta veids ir pietiekoši labs, lai bērnu sagatavotu gan sacensībām, gan par labāku cilvēku dzīvei, gan, iespējams, kādam citam sporta veidam, kas ar laiku viņam varētu iepatikties," pauda Kaspars.
Paralēli trenera darbam Kaspars aktīvi iesaistās nevalstiskajās organizācijās. Jau otro gadu viņš ir Latvijas Neredzīgo biedrības Centrālās valdes priekšsēdētājs, bet pirms tam viņš bija arī Latvijas Neredzīgo sporta savienības prezidents.
"Droši vien, ka savā dzīvē to uzskatu par sava veida misiju – palīdzēt tiem cilvēkiem, kuriem ir redzes traucējumi tieši tāpat kā man. Vislabākais scenārijs būtu, ka mana dzīve būtu jēgpilna, galā uz to atskatoties, un es varētu teikt, ka tā bija laba, un nekas tajā netika darīts aiz ļauna," secināja Kaspars.
